Darba likuma 29.panta pirmā daļa nosaka, ka, dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, vai kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma.

Savukārt minētā panta devītajā daļā noteikts, ka panta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar attiecīgo tiesību būtību, attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. 

Darba likuma 44.panta sestā daļa noteic, ka uz darbinieku, ar kuru noslēgts darba līgums uz noteiktu laiku, attiecināmi tādi paši noteikumi kā uz darbinieku, ar kuru noslēgts darba līgums uz nenoteiktu laiku, piemēram, nosakot darba samaksu, izmaksājot piemaksas, piešķirot atvaļinājumu u.tml. 

Darba likuma 59.pantā noteikts, ka darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājama atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkura cita veida atlīdzība saistībā ar darbu. 

Augstākās tiesas Senāts ir norādījis, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru darba samaksas jēdzienā faktiski ietilpst jebkura atlīdzība par darbu vai saistībā ar darbu, izņemot vienīgi valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (skat. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 14.10.2009. spriedumu lietā Nr.SKC-899). Juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka ar jebkādu cita veida atlīdzību par darbu saprot, piemēram, uzņēmuma iekārtu lietošanu ar atlaidēm, mācību apmaksu, sporta nodarbību apmaksu, pusdienu talonus, dienesta dzīvokļa piešķiršanu, apmaksātas telefona sarunas vai pašu tālruni, dienesta automašīnu, dāvanu Ziemassvētkos, veselības apdrošināšanas polisi u.c. 

No minētā secināms, ka veselības apdrošināšanas polise ietilpst darba samaksā. Darba inspekcijas ieskatā, nepiešķirot veselības apdrošināšanas polisi darbiniekam, ar kuru noslēgts līgums uz noteiktu laiku, piemēram, lai veiktu sezonas rakstura darbu, darba devējs pārkāpj Darba likuma 29.panta pirmajā daļā noteikto atšķirīgas attieksmes aizliegumu, nosakot darba samaksu.