Vai pušu līgumiskas vienošanās ietvaros ir iespējams ierobežot civiltiesiska delikta atbildību (piemēram, ar noilgumu, maksimālo zaudējumu atlīdzības apmēru, darījuma galvotāja atbildību utt.)?
Ņemot vērā, ka jautājums nesatur konkrētas situācijas aprakstu, iespējams sniegt vispārīgu atbildi.
Vispirms jānorāda, ka līguma satura izvēles brīvība sniedzas tiktāl, ciktāl to neierobežo likuma imperatīvās normas. Civillikuma 1412. pants noteic, ka par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tiklab darbība, kā arī atturēšanās no tās, un tiklab darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, kā arī darbība ar kādu citu mērķi. Atbilstoši Civillikuma 1415. pantam neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā.
Savukārt tiesību aizskārumu jeb deliktu raksturīgā īpatnība ir tā, ka civiltiesiska saistība rodas no kādas personas subjektīvo tiesību aizskāruma ārpus līgumiskām attiecībām uz likuma pamata. Līguma pārkāpums ir neatļauta darbība un otra līdzēja tiesību aizskārums, bet nav delikts. Jāuzsver, ka līgumsaistībās likums nosaka pienākumu atlīdzināt zaudējumus, turpretī ārpuslīgumisku aizskārumu gadījumos likums regulē kaitējuma nolīdzināšanas pienākumu. Deliktu attiecības dažos gadījumos var būt cieši saistītas ar līgumu attiecībām. Piemēram, darbinieku un darba devēju saista darba līgums, taču sakropļojumu vai citu nelaimes gadījumu darba vietā nesaista ar līgumsaistību nepildīšanu. Vai arī gadījumā, ja patērētājam ir pārdota bīstama prece un tā ir izraisījusi miesas bojājumus vai ugunsgrēku, atbildība iestājas nevis par līguma sliktu pildīšanu (nepienācīgas kvalitātes preci), bet deliktu (skat. Torgāns, K. Saistību tiesības. II daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 265.–269. lpp.).
Deliktu lietu izspriešanai par pamatu kalpo Civillikuma 1635. pants: “Katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.
Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.
Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.
Piezīme. Darbība šeit jāsaprot plašākā nozīmē, aptverot ne vien darbību, bet arī atturēšanos no tās, tas ir, bezdarbību.”
Strīda gadījumā tiesai jānoskaidro:
Ja minētie priekšnoteikumi konstatēti, tad jānosaka pienācīgs apmierinājums naudas izteiksmē vai citā veidā. Šo darbību veikšanā jāņem vērā Civillikuma Saistību tiesību daļas 19. nodaļas normas (skat. Torgāns, K. Neatļautas darbības izpausmes Eiropas deliktu tiesībās. Jurista Vārds. 03.12.2013., Nr. 49 (800), 4.–7. lpp.).
Vairāk par konkrēto tēmu LV portālā >>
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 200 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
