Kriminālprocesa likuma (KPL) 20. pantā noteikts, ka: 

• katrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību, tas ir, tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju;
• tiesības uz aizstāvību persona var īstenot pati vai uzaicinot par aizstāvi pēc savas izvēles personu, kura saskaņā ar šo likumu var būt aizstāvis;
• likumā noteiktajos gadījumos aizstāvja piedalīšanās ir obligāta;
• ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav noslēgusi vienošanos par aizstāvību, bet vēlas aizstāvja piedalīšanos, valsts nodrošina tai aizstāvību un lemj par aizstāvja darba samaksu no valsts līdzekļiem, pilnīgi vai daļēji atbrīvojot personu no tās. 

KPL 83. pantā ir paredzēti gadījumi, kad aizstāvja piedalīšanās ir obligāta: 

• ja tiesības uz aizstāvību ir nepilngadīgai vai ierobežoti pieskaitāmai personai;
• par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu;
• ja tas tiek turpināts sakarā ar pieteikumu par mirušas personas reabilitāciju;
• ja tiesības uz aizstāvību ir personai, kura garīga rakstura vai cita veselības traucējuma dēļ pati nespēj pilnībā izmantot savas procesuālās tiesības;
• ja tiesības uz aizstāvību ir analfabētam vai personai ar tik zemu izglītības līmeni, ka tā nevar pilnvērtīgi izmantot savas procesuālās tiesības. 

Ja nepastāv neviens no KPL 83. pantā minētajiem gadījumiem, tad persona, kurai ir tiesības uz valsts nodrošinātu aizstāvību, var atteikties no aizstāvja. Šāda rīcība pieļaujama tikai pēc pašas personas iniciatīvas. 

Proti, uzspiest aicināt advokātu personai nevar, taču ikvienam ir tiesības uz aizstāvību, un šīs tiesības var izteikt. Advokāts personai tiek nozīmēts tikai tad, kad viņa pati izteikusi lūgumu pēc advokāta, un neatkarīgi no tā, vai tas notiek pirmstiesas procesā vai tiesas procesa gaitā. 

Papildus norādām, ka KPL 368. pantā noteikts: procesuālos izdevumus, tostarp summas, kas izmaksātas advokātam, kad izdevumus par juridisko palīdzību sedz no valsts līdzekļiem, piedzen no notiesātajiem. Proti, ja ar tiesas spriedumu persona ir attaisnota, tad procesuālos izdevumus sedz no valsts līdzekļiem. 

Tāpat procesuālos izdevumus sedz no valsts līdzekļiem, ja persona, no kuras tie piedzenami, ir maznodrošināta vai trūcīga. Vienlaikus tiesa var atbrīvot notiesāto no procesuālo izdevumu piedziņas pilnībā vai daļēji arī citos gadījumos, ja piedziņa var būtiski ietekmēt to personu mantisko stāvokli, kuras atrodas notiesātā apgādībā. 

Papildu informāciju var meklēt LV portāla publikācijā “Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību”.