Atbilstoši Darba likuma 140. panta pirmajai daļai summētā darba laika organizāciju nosaka, ja darba rakstura dēļ ir nepieciešams pārsniegt darbiniekam noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, vienlaikus darba devējam ievērojot, ka darbinieka darba laiks pārskata periodā nedrīkst pārsniegt attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Tādējādi, ja nepieciešams pārsniegt normālo dienas darba laiku (8 stundas), tad ir nosakāma summētā darba laika organizācija. 

Summētais darba laiks pēc būtības nozīmē to, ka darba devējs darbinieku var nodarbināt dažādās dienās ar atšķirīgu dienas vai nedēļas darba laika ilgumu. Vienlaikus ievērojams, ka saskaņā ar Darba likuma 140. panta ceturto daļu summētā darba laika ietvaros jebkurā gadījumā aizliegts nodarbināt darbinieku ilgāk par 24 stundām pēc kārtas un 56 stundām nedēļā. Atpūtas laiku darbiniekam piešķir nekavējoties pēc darba veikšanas. 

Summētā darba laika organizācijas gadījumā svarīgi elementi ir pārskata periods un darba grafiks. Tādējādi summētajam darba laikam ir jānosaka pārskata periods. 

Saskaņā ar Darba likuma 140. panta trešo daļu, ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts garāks pārskata periods, tad summētā darba laika pārskata periods ir viens mēnesis. Darba likuma 140. panta piektajā daļā ir noteikts, ka summētā darba laika organizācijas gadījumā darbs, kuru darbinieks veic virs pārskata periodā noteiktā normālā darba laika, uzskatāms par virsstundu darbu. 

Veidojot grafiku, darba devējam ir pienākums sabalansēt darbinieka darba un atpūtas laiku atbilstoši attiecīgajam darbiniekam noteiktajam normālajam darba laikam pārskata periodā. Summētā darba laika organizācija ir piesaistīta normālajam darba laikam – darbinieka faktiski nostrādātais darba laiks tiek salīdzināts ar attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku: astoņām vai septiņām stundām dienā, 40 vai 35 stundām nedēļā. Šāds normālā darba laika attiecināmības princips nostiprināts tiesu praksē. Darbinieka attaisnota prombūtne, piemēram, atvaļinājums, darbnespēja u. tml., normālā darba laika stundu daudzumā netiek ieskaitīta. Lai aprēķinātu darbinieka individuālo normālā darba laika stundu daudzumu, kas darbiniekam būtu jānostrādā viņam noteiktajā pārskata periodā, lai neveidotos virsstundas, no attiecīgā pārskata perioda normālā darba laika stundām jāatņem konkrētajam darbiniekam noteiktā normālā darba laika stundu daudzums attaisnotās prombūtnes laikā. Ja pārskata periodā darbinieka nostrādāto stundu skaits pārsniedz darbinieka normālo darba laiku, tad konstatējams virsstundu darbs. 

Papildus norādāms, ka neatkarīgi no darba laika organizācijas veida attiecībā uz virsstundu darbu jāievēro Darba likuma 136. panta piektajā daļā noteiktais, ka virsstundu darbs nedrīkst pārsniegt vidēji astoņas stundas septiņu dienu periodā, ko aprēķina pārskata periodā, kas nepārsniedz četrus mēnešus. 

Tādējādi, ja ir noteikts summētais darba laiks, veidojot grafiku, darba devējam ir pienākums sabalansēt darbinieka darba un atpūtas laiku atbilstoši attiecīgajam darbiniekam noteiktajam normālajam darba laikam pārskata periodā, papildus ievērojot likumā noteikto nedēļas darba laika (56 stundas) un virsstundu darba ierobežojumu (vidēji astoņas stundas septiņu dienu periodā).