Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
“Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību,” paredz Satversmes 92. pants. Normatīvajā regulējumā ir noteikts, kad un kam pienākas valsts apmaksāta juridiskā palīdzība kriminālprocesā, civillietās, administratīvajās lietās, kā arī Satversmes tiesas procesā. Brīdī, kad šāda juridiskā palīdzība nepieciešama, ir labi zināt, kur vērsties un kā pareizi rīkoties, lai to saņemtu.
Gadījumus, kādos personas var pieprasīt vai pieteikties uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, skaidro zvērināta advokāte, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes locekle Vija Ritenberga un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes vecākā konsultante, zvērināta advokāte Zane Ruka.
Krimināllietās uz valsts nodrošinātu aizstāvi un juridisko palīdzību ir tiesības ikvienam, un tas noteikts Kriminālprocesa likumā.
Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmā daļa paredz: “Katrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību [..].” Vienlaikus šī panta ceturtajā daļā noteikts: “Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav noslēgusi vienošanos par aizstāvību, bet vēlas aizstāvja piedalīšanos, valsts nodrošina tai aizstāvību un lemj par aizstāvja darba samaksu no valsts līdzekļiem, pilnīgi vai daļēji atbrīvojot personu no tās.” Turpat, 20. panta trešajā daļā, uzsvērts, ka “likumā noteiktajos gadījumos aizstāvja piedalīšanās ir obligāta”.
Savukārt Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 3. pantā uzskaitītas tās personu grupas, kurām likumā noteiktajos gadījumos valsts nodrošina un apmaksā juridisko palīdzību civillietās, administratīvajās lietās un – kopš 2019. gada 1. janvāra – arī Satversmes tiesas procesā. Likumā noteikts, ka juridiskā palīdzība tiek nodrošināta gan procesuālo dokumentu sagatavošanā un konsultācijā pirmstiesas procesā, gan pārstāvībā tiesā.
Personu loks, kurām Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 3. pants garantē tiesības uz juridisko palīdzību, ir plašs. Pamatā tie ir maznodrošinātie, trūcīgie, patvēruma meklētāji, ārvalstnieki un personas, kuras pēkšņi nonākušas tādā situācijā un materiālajā stāvoklī, kas tām liedz nodrošināt savu tiesību aizsardzību.
“Tātad, ja nepieciešams nodrošināt valsts apmaksātu juridisko palīdzību civilprocesā, administratīvajā lietā vai Satversmes tiesas procesā un persona atbilst likumā noteiktajiem kritērijiem, vispirms jāvēršas Juridiskās palīdzības administrācijā,” skaidro zvērināta advokāte V. Ritenberga.
Plašāka informācija ir atrodama Juridiskās palīdzības administrācijas mājaslapas sadaļā “Pakalpojumi” > “Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība”.
Valsts nodrošināto juridisko palīdzību krimināllietās nodrošina zvērināti advokāti, un to uzraudzību nodrošina Zvērinātu advokātu padome. Šī palīdzība tiek organizēta un balstīta uz Kriminālprocesa likuma normām. Tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā garantētas Satversmes 92. pantā: “Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”
Šīs tiesības garantē arī Kriminālprocesa likuma pamati.
Kriminālprocesa likuma 83. pantā ir paredzēti gadījumi, kad aizstāvja piedalīšanās ir obligāta. Tas ir gadījumos, ja tiesības uz aizstāvību ir:
Savukārt Kriminālprocesa likuma 80. panta trešajā daļā nepārprotami noteikts – ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vai cita persona tās interesēs nav noslēgusi vienošanos ar advokātu vai personai nav tādu finanšu līdzekļu, lai noslēgtu šādu vienošanos, tad šai personai ir tiesības procesa virzītājam lūgt advokāta aizstāvību. To garantē likums.
Juridiskās palīdzības sniegšana kriminālprocesā ir obligāta arī nepilngadīgajam cietušajam un nepilngadīgā cietušā pārstāvim par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību, ko nodarījusi persona, no kuras nepilngadīgais cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību vai dzimumneaizskaramību.
Arī situācijās, kad nepilngadīgais cietušais vai viņa pārstāvis nav noslēdzis vienošanos ar advokātu par juridiskās palīdzības sniegšanu, procesa virzītājs pieņem lēmumu par advokāta kā juridiskās palīdzības sniedzēja uzaicināšanu un samaksu advokātam par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu un ar tās sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus sedz saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kas reglamentē samaksu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu.
“Katrā tiesu darbības teritorijā Latvijas Zvērinātu advokātu padome uz gadu apstiprina advokātu vecāko. Latvijā ir vairāki tiesu apgabali:
Latvijā kopā ir 10 zvērinātu advokātu vecākie, kuri katrs savā tiesu darbības teritorijā organizē valsts nodrošināto juridisko palīdzību krimināllietās. Zvērinātu advokātu vecākais sastāda dežūru grafiku ar advokātiem un nosūta to visiem procesa virzītājiem – policijas iecirkņiem, tiesām, prokuratūrām: visām iestādēm, kas nodarbojas ar pirmstiesas un tiesas procesuālo darbību. Sarakstu sastāda uz mēnesi vai trīs mēnešiem, un visiem procesa virzītājiem tas tiek izsūtīts. Zvērinātu advokātu dežūru grafiks tiek ievietots arī advokatūras mājaslapā.
Jebkura persona, kura tiek aizturēta, par kuru tiek izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un kura procesa virzītājam norāda uz advokāta nepieciešamību, ir tiesīga saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību. Procesa virzītājs pēc zvērinātu advokātu dežūru grafika saraksta vēršas pie attiecīgajā datumā dežurējošā advokāta, un advokāts ierodas uz attiecīgo procesuālo darbību. Tiesu darbības teritorijā, kurā lietu apjoms ir liels, dežurējošo advokātu sarakstā katru dienu ir divi vai trīs advokāti. “Ja viens advokāts nevar ierasties uz procesuālo darbību, tad procesa virzītājs vēršas pie cita dežurējošā advokāta. Tā ir Kriminālprocesa likuma 81. pantā garantētā atsevišķā procesuālā darbība, ko nekavējoties veic dežurējošais advokāts,” skaidro V. Ritenberga.
Svarīgi ir izprast, ka kriminālprocesā ikvienai personai ir tiesības uz valsts nodrošinātu aizstāvību un juridisko palīdzību. Tās ir likumā noteiktas tiesības, un šīs tiesības var lūgt procesa virzītajam nodrošināt. Taču lūgums nodrošināt advokātu ir jāpauž pašai personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, – jālūdz procesa virzītājam nodrošināt aizstāvi, un tad šīs tiesības personai tiks nodrošinātas.
Svarīgi paturēt prātā – ja persona tiek aizturēta par kādu noziedzīgu nodarījumu uz aizdomu pamata un viņš vai viņa tuvinieki zvana sev zināmam advokātam un slēdz vienošanos par aizstāvību, to valsts neapmaksās. “Tas ir personas pašas izvēlēts – uz vienošanās pamata nolīgts – advokāts. Savukārt, ja persona izsaka lūgumu pēc aizstāvības procesa virzītājam, tad juridiskās palīdzības sniegšanai tiek nozīmēts valsts nodrošināts advokāts,” skaidro V. Ritenberga.
Zvērināta advokāte stāsta: “Ja persona vēlas aizstāvību un izsaka šo lūgumu procesa virzītājam, viņš nosūta pieprasījumu advokātu vecākajam un advokātu vecākais nozīmē advokātu. Apsūdzētais pats nevar izvēlēties no saraksta, kuru advokātu viņš vēlas, tādu tiesību viņam nav. Advokāts, kurš ētisku apsvērumu dēļ nevar uzņemties lietu, piemēram, ja pastāv interešu konflikts, sevi atstata. Tas ir iestrādāts arī padomes ētikas kodeksā, kurā ir noteikts: “Advokāts nedrīkst sniegt juridisku palīdzību lietā, ja pastāv interešu konflikts starp klienta un advokāta personiskajām interesēm vai ja advokāts pagātnē iesaistīts šajā vai saistītā lietā kā amatpersona, tiesnesis, šķīrējtiesnesis, mediators vai strīda izšķīrējs alternatīvā strīdu izšķiršanas procesa ietvaros.”
Savukārt Kriminālprocesa likuma 87. pantā paskaidroti apstākļi, kas liedz advokātam piedalīties kriminālprocesā. Advokāts nedrīkst uzņemties aizstāvību vai juridiskās palīdzības sniegšanu, ja šajā lietā viņš sniedzis vai sniedz juridisko palīdzību personai, kuras intereses ir pretrunā ar tās personas interesēm, kas lūdz sniegt juridisko palīdzību, aizstāvamās personas intereses ir pretrunā ar advokāta vai to personu interesēm, ar kurām viņam ir radniecības attiecības līdz trešajai pakāpei, svainība līdz otrajai pakāpei vai ar kurām viņu saista laulība vai kopīga saimniecība, advokāts šajā procesā ir liecinieks vai cietušais u. c. gadījumos. Ja advokāts turpina darboties interešu konflikta situācijā, kriminālprocesā iesaistītā persona var izteikt advokātam noraidījumu, par kura apstiprināšanu lemj procesa virzītājs.
Kriminālprocesā ikvienai personai ir tiesības uz valsts nodrošinātu aizstāvību un juridisko palīdzību.
Persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, var atteikties no aizstāvja. Šāda rīcība pieļaujama tikai pēc pašas personas iniciatīvas.
“Ne visi advokāti sniedz valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Ir noteikta kategorija advokātu, kuri darbojas tikai pēc vienošanās un kuri nemaz nevēlas strādāt šajās valsts nodrošinātajās lietās, – viņiem ir pietiekami liela noslodze. Ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības lietām visā Latvijā strādā aptuveni 320 advokāti. Šāds skaits ir pilnīgi pietiekams. Rīgā pilnībā tiek nodrošināta valsts nodrošināta juridiskā palīdzība visām personām, kuras vēlas to saņemt. Dažos reģionos ir nevienmērīga advokātu noslodze, bet arī šo jautājumu mēs risinām,” norāda V. Ritenberga.
“Valsts nodrošināts advokāts ir pilnīgi neatkarīgs un strādā tikai sava klienta interesēs. Tas, ka valsts apmaksā valsts nozīmētu aizstāvi, nenozīmē nekvalitatīvu juridisko palīdzību personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Apsūdzības funkciju kriminālprocesā valsts vārdā īsteno prokurors. Advokāts nodrošina un īsteno tādas personas aizstāvību, kurai ir tiesības uz aizstāvību.”
Advokātu ētikas kodeksā ir paskaidrots: “Sniedzot juridisko palīdzību, advokātam aizliegts ar savu darbību vai bezdarbību kaitēt klienta tiesībām vai tiesiskajām interesēm. Advokātam vienmēr ir jārīkojas saskaņā ar klienta tiesiskajām interesēm un jāstāda tās augstāk par paša vai kolēģu interesēm.” Neatkarība, uzticamība un personiskais godīgums un konfidencialitāte ir advokāta profesionālās ētikas pamatprincipi,” uzsver Latvijas Zvērinātu advokātu padomes vecākā konsultante, zvērināta advokāte Zane Ruka.
Uzspiest aicināt advokātu personai nevar, taču ikvienam ir tiesības uz aizstāvību, un šīs tiesības var izteikt. Advokāts personai tiek nozīmēts tikai tad, kad viņa pati izteikusi lūgumu pēc advokāta, un neatkarīgi no tā, vai tas notiek pirmstiesas procesā vai tiesas procesa gaitā. Tāpat nav obligāti jāturpina sadarbība ar valsts nodrošināto advokātu, ja persona izvēlas slēgt vienošanos ar citu – savu izvēlētu – advokātu par saviem līdzekļiem.
“Advokātu padome ir strādājusi arī pie nepārtrauktības principa ievērošanas, kas ir noteikts Kriminālprocesa likumā; ja dežurējošais advokāts ir uzsācis procesuālo darbību, lai ievērotu nepārtrauktības principu, šim pašam advokātam vajadzētu turpināt procesu. Tiek ietaupīti valsts līdzekļi, advokāts jau ir iepazinies ar lietu, ar iesaistītajām personām, argumentiem, dokumentāciju, ir zināma aizstāvības pozīcija.
Taču, ja persona ir maksātspējīga, viņai ir zināms savs advokāts, bet to vajadzīgajā brīdī nevar sazvanīt, persona var izvēlēties procesa virzītājam prasīt pēc aizstāvības un tad no šī valsts nodrošinātā aizstāvja uzklausīt nepieciešamo juridisko palīdzību iesākumam. Tas neliedz pēc tam meklēt savu advokātu, ar kuru slēgt vienošanos. “Tas, ka pašā sākumā lūgsiet procesa virzītājam nodrošināt aizstāvību, nenozīmē, ka ar šo pašu aizstāvi ir jāsadarbojas, ja process virzās tālāk un ja jūs esat maksātspējīga persona, kas zina, kuru konkrēti advokātu savai aizstāvībai vēlaties,” tā V. Ritenberga.
Domājot par kvalitātes nodrošināšanu un celšanu, Latvijas Zvērinātu advokātu padome ir izstrādājusi Noteikumus par valsts juridiskās palīdzības sniegšanu, kuros iestrādāti arī kritēriji, kā novērtēt, vai advokāts kvalitatīvi veicis aizstāvību.
“Advokātam jābūt nevainojamai reputācijai. Tā ir mūsu iekšējā atlase. Ne visi advokāti šiem nosacījumiem atbilst, un ne visi var sniegt valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Ir iestrādāts arī kritērijs, ka to var veikt tikai tie advokāti, kas izgājuši speciālu apmācības kursu bērnu tiesību aizsardzībā, jo jebkurā procesā var tikt iesaistīts nepilngadīgais – kā liecinieks, par cietušo vai apsūdzēto nemaz nerunājot, – un advokātam ir jābūt zinošam, apmācītam un sertificētam, lai varētu kvalitatīvi un atbilstoši nepilngadīgā interesēm darboties procesā,” norāda V. Ritenberga.
Advokāts spēj saskatīt nianses, ko persona, kurai ir tiesības un aizstāvību, sākotnējās procesuālās darbībās var nezināt vai arī nepamanīt. Uztraukums un stress, kad persona ir aizturēta, arī ietekmē procesu. Persona sniegto liecību bieži vien nepārlasa un paraksta. Reizēm katrs vārds ir no svara, lai pirmstiesas izmeklēšanas process būtu kvalitatīvs. Tāpēc arī procesi ievelkas, nonākot tiesā, kad nav savākti pietiekami daudzi pierādījumi, tie nav viennozīmīgi, ir jāatgriežas atkal atpakaļ un jāveic papildu izmeklēšana. Un nevar vainot tiesu, jo tiesa pierādījumus nevāc un tiesnesis var strādāt tikai ar tiem materiāliem, kas tiesai tiek iesniegts.
“Arī tam, kas tiek ierakstīts procesuālajos dokumentos, ir ļoti liela nozīme. Piemēram, ir starpība starp frāzēm “es redzēju” vai “man šķiet, ka es redzēju”. Savukārt pieaicinātais advokāts pārlasīs sastādīto protokolu un atzīmēs, vai persona tā ir teikusi un kā tieši teikusi,” norāda Z. Ruka.
“Diemžēl bieži vien procesa virzītāji, pārsvarā policijā, cilvēkus mēģina atrunāt no advokāta pieaicināšanas. Manuprāt, un to ir norādījuši arī advokāti, tieši tad, ja tiek pieaicināts advokāts, kurš redz nepilnības, kļūdas, detaļas, lietas iznākums var būt daudz kvalitatīvāks no profesionālā viedokļa.
Mēs esam iesnieguši arī viedokli, ka vismaz aizturēšanas brīdī sākotnējai konsultācijai advokāta pieaicināšana būtu obligāta. Kriminālprocesa likumā ir paredzēta obligātā aizstāvība, bet mēs gribētu, lai šajā aizstāvībā likumdevējs iestrādā arī sākotnējo konsultāciju aizturēšanas brīdī. Lai vismaz advokāta klātbūtnē persona informē, ka nevēlas advokātu: pēc tam, kad viņai ir izskaidrota visa situācija, pateikts, ka advokāts ir valsts nodrošināts, izskaidrots, ko nozīmē advokāta aizstāvība, un tā tālāk,” uzsver V. Ritenberga.
Kriminālprocesa likuma 368. pantā noteikts, ka procesuālos izdevumus, t. i., summas, kas izmaksātas advokātam, kad izdevumus par juridisko palīdzību sedz no valsts līdzekļiem, piedzen no notiesātajiem. Procesuālo izdevumu atlīdzināšanas pienākums gulstas arī uz nepilngadīga notiesātā vecākiem vai aizbildņiem.
Procesuālos izdevumus sedz no valsts līdzekļiem, ja persona, no kuras tie piedzenami, ir maznodrošināta vai trūcīga. Tiesa var atbrīvot notiesāto no procesuālo izdevumu piedziņas pilnībā vai daļēji arī citos gadījumos, ja piedziņa var būtiski ietekmēt to personu mantisko stāvokli, kuras atrodas notiesātā apgādībā.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
