Darba laika regulējums ietverts Darba likuma 130. panta pirmajā daļā, kas noteic, ka darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kurā darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Savukārt Darba likuma 141. panta pirmā daļa paredz, ka atpūtas laiks Darba likuma izpratnē ir laikposms, kurā darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Minētā panta otrā daļa noteic, ka atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus. Darba devējam ir pienākums organizēt uzņēmuma darbību un darbinieka darba laiku tādā veidā un apjomā, lai nodrošinātu Darba likuma 33. nodaļā noteikto minimālo atpūtas laiku.  

Darba laika regulējums Darba likumā iestrādāts, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 04.11.2003. Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk – Direktīva). Arī Direktīvas 2. pantā ir definēts darba un atpūtas laiks, un Eiropas Komisijas skaidrojošajā paziņojumā par Direktīvu norādīts, ka saskaņā ar Direktīvas formulējumu Eiropas Savienības Tiesa ir lēmusi, ka Direktīvā darba laika jēdziens ir pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši, un ka Direktīvā nav paredzēta starpkategorija starp darba un atpūtas laiku. 

Darba likums neparedz īpašu tiesisku regulējumu tādai situācijai kā mājas dežūras, proti, darbiniekam pēc darba laika, saņemot darba devēja izsaukumu, jābūt gatavam atgriezties darbā un pildīt darba pienākumus. Eiropas Komisija, 2017. gadā apkopojot un analizējot Eiropas Savienības Tiesas interpretācijas par Direktīvu, ir sniegusi jēdzienu “dežūras gatavība” un “izsaukuma gatavība” skaidrojumu. Eiropas Komisijas skaidrojošajā paziņojumā par iepriekš minēto Direktīvu norādīts: “Darba ņēmēju dežūrās pavadītais laiks ir uzskatāms par darba laiku pilnībā Direktīvas nozīmē, ja ir prasība dežūras laikā atrasties darba vietā. Šādā situācijā attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek prasīts būt pieejamiem darba veikšanai darba devēja noteiktajā vietā visu attiecīgo laika periodu. Tādējādi darba ņēmēji ir krietni vien nebrīvāki, jo viņi tiek atrauti no ģimenes un sociālās vides un viņiem ir mazāk brīvības attiecībā uz laika, kad viņu pakalpojumi nav nepieciešami, izlietojumu. Turpretī, ja darba ņēmējiem jābūt tikai visu laiku sasniedzamiem, bet nav jāatrodas darba devēja noteiktā vietā, tie var izmantot savu laiku ar mazākiem ierobežojumiem un nodoties savām interesēm. Šādās situācijās, sauktās arī par “izsaukuma gatavības laiku”, tikai tas laiks, kas pavadīts, faktiski sniedzot pakalpojumus – tostarp laiks, kas nepieciešams, lai nokļūtu uz šo pakalpojumu sniegšanas vietu –, ir uzskatāms par darba laiku Direktīvas izpratnē.” 

Vēršot uzmanību uz katras situācijas unikalitāti, tai skaitā konkrētu dežūras un darba izpildes gatavības nosacījumu vērtējumu, sniedzam atziņas no Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā C-518/15, kurā apskatīti būtiski jautājumi par izsaukuma gatavības laiku. Lietā brīvprātīgo ugunsdzēsības dienests personai bija noteicis pienākumu dežūras laikā uzturēties noteiktā vietā (savā dzīvesvietā), un darba ņēmējam bija pienākums ierasties astoņu minūšu laikā dienesta vietā no izsaukuma brīža. Līdz ar to tiesa atzina, ka darba ņēmējam bija pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktā vietā, kā arī ierobežojumi, kas no ģeogrāfiskā un laika aspekta izriet no nepieciešamības astoņu minūšu laikā ierasties darba vietā, ir pietiekami, lai objektīvi samazinātu darba ņēmēja iespējas veltīt laiku savām personiskajām un sociālajām interesēm. Šādos apstākļos Direktīvas 2. pantā paredzētais jēdziens “darba laiks” ir interpretējams, proti, tas ir piemērojams tādā situācijā, kurā darba ņēmējam ir noteikts ierobežojums dežūras laikposmā atrasties savās mājās, tur būt pieejamam darba devējam un spējīgam astoņu minūšu laikā ierasties darba vietā. Tiesa atzina, ka Direktīvas 2. pants ir interpretējams tādējādi, ka dežūras laiks, kuru darba ņēmējs pavada mājās, ar pienākumu astoņu minūšu laikā atsaukties uz darba devēja izsaukumu, kas ļoti būtiski ierobežo iespējas veikt citas darbības, uzskatāms par “darba laiku”. 

Apkopojot minēto, darba devējam jāvērtē, vai konkrētajos faktiskajos apstākļos mājas dežūras laiks (vai kāds no tā periodiem) atzīstams par atpūtas laiku vai darba laiku. Darba likumā darba devējam izvirzīts pienākums uzskaitīt darbinieka darba laiku jeb nostrādātās stundas. Respektīvi, mājas dežūras laikā esošo laiku, kas atzīstams par darba laiku, darba devējam ir pienākums saskaņā ar Darba likuma 137. panta pirmo daļu uzskaitīt un atbilstoši apmaksāt. 

Tādējādi, ja darbinieks dežūras laikā faktiski neatrodas darba vietā, bet ir sasniedzams, lai izsaukuma brīdī varētu ierasties darba vietā, vērtējams, vai darba devēja noteiktie ierobežojumi dežūras laikā uzskatāmi par darbinieka brīvību būtiski ierobežojošiem. Ja nav, tad dežūras laiks jeb izsaukuma gatavības laiks nav atzīstams par darba laiku (konkrētais laiks nav ieskaitāms darba laikā) un attiecīgi par šo laiku nav pienākuma izmaksāt darba samaksu. Vienlaikus darba devējs nav ierobežots noteikt papildu atlīdzību par izsaukuma gatavības laiku. Savukārt dežūras laiks, kas pavadīts, faktiski veicot darba pienākumus (tai skaitā laiks, ko darbinieks pēc izsaukuma pavada ceļā uz darba vietu), kā arī dežūras laiks, kurā darba devēja noteiktie ierobežojumi vērtējami kā darbinieka brīvību būtiski ierobežojoši, atzīstams par darba laiku, kas saskaņā ar Darba likuma 137. panta pirmo daļu uzskaitāms un par ko izmaksājama atbilstoša darba samaksa.