Labdien! Lūdzu, paskaidrojiet, kas regulē privātu autostāvvietu izvietošanu privātā zemesgabalā, kādām prasībām tam jāatbilst un ar kuru instanci var sazināties, lai tā pārbauda šo privāto stāvlaukumu atbilstību? Netālu no mājām uz norobežotas teritorijas atrodas stāvlaukums, par kuru tiek veikts ikmēneša maksājums 40 eiro apmērā. Tajā šobrīd ir sadalītas vairāk nekā 70+ vietas, taču vietas starp automašīnām ir platumā 2,3 m un cieši cita pie citas, tātad fiziski ir gandrīz neiespējami izlīst no automašīnas un atstāt blakus novietotajai automašīnai kaut minimālu vietu, lai vadītājs varētu iesēsties savā automašīnā. Kas un pēc kādiem noteikumiem var šī stāvlaukuma īpašniekam darīt zināmu, ka stāvvietas platībai jābūt ir vismaz 2,5 m, lai būtu iespēja normāli atvērt durvis? Kam jāuzņemas atbildība, ja manu mašīnu kāds ar šīm durvīm saskādēs? Uz daudzu šīs stāvvietas lietotāju personīgi izteikto nepatiku par šo visu situāciju īpašnieks nav reaģējis. Vai ir instance, kas to var kontrolēt un likt mainīt? Paldies!
Stāvvietu platumu nosaka Latvijas standarts 190-7 “Vienlīmeņa autostāvvietu projektēšanas noteikumi” (turpmāk – LVS 190-7).
Saistībā ar Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Neskrāpē mašīnu–prasi lielāku stāvvietu” jautājums par stāvvietu platumu un nepieciešamību to pārskatīt ir vērtēts starp iesaistītajām institūcijām. Šīs iniciatīvas kontekstā tika sagatavots informatīvais ziņojums “Par Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Neskrāpē mašīnu–prasi lielāku stāvvietu””.
Attiecīgā informatīvā ziņojuma sagatavošanas laikā ir noskaidrots, ka Satiksmes ministrija plāno piesaistīt ekspertus, lai tie pārskatītu standartu LVS 190‑7, tam paredzot finansējumu valsts budžeta apakšprogrammā 23.06.00 “Valsts autoceļu uzturēšana un atjaunošana”.
LVS 190‑7 pašlaik nosaka:
|
Slīpi un perpendikulāri izvietotā stāvvietā Vieglajiem automobiļiem atstatumam starp automobiļu sāniem vai līdz būvkonstrukcijai (piem., sienai, balstam, arkai) jābūt 0,75 m (ja jānodrošina ērta iebraukšana un izbraukšana, pārsvarā stāvvietām īsam laikam), taču ne mazāk kā 0,55 m (apgrūtināta manevrēšana, pārsvarā stāvvietām ilgam laikam). Līdz ar to stāvvietu platums vieglajiem automobiļiem ir:
|
Saskaņā ar paša standarta LVS 190-7 priekšvārdu tā piemērošana ir brīvprātīga. Vienlaikus šī norāde nav ņemama vērā, ja attiecīgo standartu piemēro kontekstā ar būvnormatīvā noteikto minimālo tehnisko prasību izpildi, proti, veic ēku vai inženierbūvju projektēšanu.
Šo jautājumu tālāk skaidrojam izvērstāk:
Standarts LVS 190‑7 ir iekļauts standartu sarakstā, kurus piemēro Ministru kabineta noteikumos Nr. 693 “Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21” (turpmāk – LBN 200-21) noteikto minimālo tehnisko prasību izpildei.
Tas nozīmē, ka LVS 190-7 piemērošana vairs nav brīvprātīga (kā rakstīts standarta priekšvārdā), bet ir ieteikta, lai izpildītu būves projektēšanā piemērojamās lietošanas drošības prasības saskaņā ar LBN 200-21 5.3. apakšpunktu. Minētajā kontekstā termins ieteikts ir saprotams tā, ka atkāpe no standarta pieļaujama tikai tad, ja projektētājs var ticami pierādīt, ka cits izvēlētais risinājums ir līdzvērtīgs vai labāks par standartā noteikto.
Atkāpe no ieteiktā standarta nav pieļaujama tikai tādēļ, ka persona (piemēram, pasūtītājs vai būvspeciālists) nevēlas ievērot standarta prasības, t. sk. par standartā noteikto autostāvvietas platumu, jo šāda rīcība nevar būt atbilstoša patērētāju interesēm. Atkāpe no ieteiktā standarta ir apsverama tikai tad, ja piedāvātais (alternatīvais) cits risinājums ir pamatojams, piemēram, ar to, ka standartā ir neaprakstīta vai nepietiekami aprakstīta situācija vai tehnoloģiskais progress.
Minētais princips ir universāls un attiecas uz visiem standartu sarakstiem, kas tīmekļvietnē lvs.lv ir publicēti, tādā veidā nosakot kāda konkrēta būvnormatīva prasību izpildei ieteiktos standartus.
Tātad, ja veic jaunas būves vai esošās būves pārbūves projektēšanu un uz ēkas vai inženierbūves būvdarbiem ir attiecināms LBN 200‑21, tad pašā standartā noteiktā brīvprātīgā piemērošana nav aktuāla un LVS 190‑7 jau tagad ir ieteikts (praktiski obligāts), neatkarīgi no standartā minētās brīvprātīgās piemērošanas.
Uzsveram, ka iepriekšminētais attiecas gan uz ēkām (piemēram, uz stāvvietu ēkas iekšpusē), gan inženierbūvēm (piemēram, uz autostāvvietu asfaltētā vai bruģētā laukumā).
Lai mazinātu dažādus mītus par būvnormatīvos noteiktajām minimālajām tehniskajām prasībām un to izpildei piemērojamo standartu piemērošanas kārtību, Ekonomikas ministrija Būvniecības informācijas sistēmas tīmekļvietnes sadaļas “Noderīgi” apakšnodaļā “Skaidrojumi un vadlīnijas” ir publicējusi vispārīgu skaidrojumu par standartu piemērošanu, ja standarts ir iekļauts kāda būvnormatīva prasību izpildei.
Būtiski, ka ikviens individuāls gadījums ir jāskata kopā ar Būvniecības likuma 91. panta trešajā daļā noteikto kārtību, kas paredz būvnormatīvus (t. sk. LBN 200-21) piemērot, tikai projektējot jaunu būvi vai pārbūvējot jau esošo būvi (pārbūves gadījumā tikai tajā daļā, kuru pārbūvē). Tātad arī LVS 190-7 noteiktās prasības ieteiktas (praktiski obligātas) ir tikai šādā apjomā un šādās situācijās. Būvnormatīvus (līdz ar to arī tā būvnormatīva prasību izpildei piemērojamos standartus) nepiemēro būves ekspluatācijas jomā.
Lai mazinātu iespējamos pārpratumus, papildus vēršam uzmanību, ka LBN 200-21 1. punkts ir lasāms kopā ar visa būvnormatīva saturu, t. sk. ar 176. un 177. punktu, saskaņā ar kuriem LBN 200-21 (un līdz ar to arī LVS 190‑7) piemēro arī transportbūvju (arī inženierbūvju) būvniecības projektēšanā.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
