Darbinieka civiltiesiskās atbildības pamats un apmērs ir regulēts Darba likuma 86. pantā. Atbilstoši šī panta pirmajai daļai, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, tad darbiniekam ir pienākums atlīdzināt darba devējam radušos zaudējumus.  

Tiesu praksē ir atzīts, ka darbinieka rīcība ir prettiesiska ne tikai tad, ja viņš pārkāpj kādu konkrētu normatīvā akta normu, bet arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi izpilda savus darba pienākumus, kas noteikti darba līgumā un citos darba devēja aktos, kuri ir konkrētajam darbiniekam saistoši (Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2004. gada 20. oktobra spriedums lietā Nr. SKC–570/2004). 

Ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar darbinieka ļaunu nolūku vai tādas viņa prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kas nav saistīta ar nolīgtā darba veikšanu, tad darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem. Darbinieks, kura darbs saistīts ar paaugstinātu zaudējumu rašanās risku, atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ (Darba likuma 86. panta trešā, ceturtā daļa). 

Ar ļaunu nolūku saprotams katrs tīšs kaitējums, proti, apzināta vēlēšanās aizskart tiesības. Neuzmanība var būt viegla vai rupja.  Neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi. Zaudējumu atlīdzības un citu civiltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam. Par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kas vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam (Civillikuma 1640., 1644., 1645., 1646. pants). 

Tādējādi darbinieka prettiesiska rīcība var būt arī gadījumā, ja darbinieks, neizrādot nepieciešamo rūpību, nepienācīgi izpilda sev saistošos noteikumus. Noteiktos gadījumos darbinieka prettiesiska rīcība vērtējama arī no vainojamības viedokļa. 

Darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, ja arī darba devējs pats – ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu – bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, īpaši ņemot vērā to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina. Minētie noteikumi attiecīgi piemērojami arī tad, kad darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, ko darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī tad, kad darba devējs nav ievērojis pienācīgo rūpību, lai zaudējumus novērstu vai mazinātu (Darba likuma 87. panta pirmā, otrā daļa). 

Ja zaudējumi darba devējam radušies vairāku darbinieku prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, tad katra darbinieka atbildība nosakāma atbilstoši viņa līdzdalībai zaudējumu nodarīšanā un vainas pakāpei (Darba likuma 88. panta pirmā daļa). 

Kā noteikts Darba likuma 89. pantā, darbinieks var labprātīgi pilnībā vai daļēji atlīdzināt darba devējam nodarītos zaudējumus. Ar darba devēja piekrišanu darbinieks, lai atlīdzinātu zaudējumu, var nodot līdzvērtīgu lietu vai izlabot bojājumu. Saskaņā ar Darba likuma 79. panta pirmo daļu ar darbinieka rakstveida piekrišanu darba devējs var veikt ieturējumus no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas.  

Līdz ar to, ja darbinieks ar savu prettiesisko, vainojamo rīcību nodarījis darba devējam zaudējumus, tad darba devējs, ievērojot Darba likuma 23. nodaļā noteikto par darbinieka atbildību, var prasīt no darbinieka zaudējumu atlīdzību. Katrs konkrēts gadījums vērtējams individuāli, tajā skaitā vērtējot apstākļus darbinieka atbrīvošanai no civiltiesiskās atbildības un apstākļus par darbinieka atbildības apmēru, ja zaudējumi radušies vairāku darbinieku prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ. Ja darbinieks nepiekrīt zaudējumu apmēram vai tie nav radušies darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kā arī ja darbinieks uzskata, ka ir pamats darbinieka atbrīvošanai no civiltiesiskās atbildības, darbiniekam ir tiesības atteikties atlīdzināt zaudējumu. Darba devējs bez darbinieka rakstveida piekrišanas nav tiesīgs veikt ieturējumus. Rodoties strīdam par konkrēta darbinieka civiltiesiskās atbildības pamatu vai tā apmēru, ja tas netiek atrisināts uzņēmumā iekšienē, tas risināms tiesā. Darba devējs atbilstoši Darba likuma 79. panta otrajai daļai var celt prasību tiesā divu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas.