Māte 30 gadus strādā par apkopēju lauku skoliņā. Minimālo algu maksā pašvaldība, kurai ir grūti ar finansēm. Tiek pieņemti taupības pasākumi, kuru ietvaros pilno slodzi, kas tāda ir bijusi visus 30 gadus, samazina uz 0,9. Darba apjoms nemainās. Rodas jautājums, kāda jēga palielināt minimālo algu, ja pašvaldība tāpat nespēj to samaksāt un samazina slodzi, bet darbs jāizdara tikpat daudz. Vai tā vispār drīkst darīt?
Normatīvo aktu regulējums neaizliedz pašvaldībai pieņemt lēmumus, kas skar pašvaldības iestāžu un to darbinieku nodarbināšanas jautājumus, piemēram, par pāreju no normālā darba laika uz nepilnu darba laiku, darba līguma noteikumu grozīšanu, darbinieku skaita samazināšanu u. tml. Tomēr pieņemto lēmumu īstenošanai jānotiek atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.
Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības dibina ar rakstveidā abpusēji parakstītu darba līgumu, kurā ietverta Darba likuma 40. panta otrajā daļā noteiktā informācija, t. sk. nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks.
Darba likums paredz, ka darba devējs un darbinieks darba līgumā var vienoties par normālo vai nepilno darba laiku. Normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas, savukārt nepilns darba laiks ir jebkurš darba laiks, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku (Darba likuma 131. panta pirmā daļa, 134. panta pirmā daļa).
Ja ir radusies nepieciešamība grozīt darba līguma noteikumus, piemēram, pāriet no normālā darba laika uz nepilno darba laiku, tad Darba likums neierobežo darba devēja tiesību vispārējā kārtībā, kas noteikta Darba likuma 97. pantā, piedāvāt darbiniekam vienoties par darba līguma grozījumiem. Šādā gadījumā darbiniekam ir iespēja izvēlēties, vai piekrist vai nepiekrist piedāvātajiem darba līguma grozījumiem. Ja darbinieks piekrīt piedāvātajiem darba tiesisko attiecību noteikumu grozījumiem, tad puses paraksta rakstveida vienošanos par grozījumiem darba līgumā.
Saskaņā ar Darba likuma 62. panta otro daļu darba samaksa par normālo vai nepilno darba laiku tiek aprēķināta atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam vai pēc faktiski paveiktā darba apjoma. Tādējādi darbiniekiem, kas strādā nepilnu darba laiku, darba samaksa par kalendāra mēnesi var būt proporcionāli mazāka salīdzinājumā ar to darba samaksu, ko saņem darbinieks, kurš strādā normālo darba laiku, kas ir objektīvi, jo darbinieki nenostrādā vienādu darba stundu skaitu. Attiecīgi arī darba devējam nav pamata sagaidīt, ka darbinieks, strādājot nepilnu darba laiku, paveiks tādu pašu darba apjomu, kādu paveica, nostrādājot normālo darba laiku.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
