Atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas piešķiršanu regulē Darba likuma 153. pants, nosakot gan konkrētus gadījumus, kad attiecīgais atvaļinājums darbiniekam jāpiešķir, gan iespēju atvaļinājumu piešķirt citos gadījumos, tostarp pēc darbinieka lūguma.  

Darba likums noteic, ka konkrēto atvaļinājumu ieskaita kopējā darba stāžā, savukārt bezalgas atvaļinājumu, kas ir ilgāks par četrām kalendāra nedēļām, neieskaita laikā, kas dod tiesības uz darba devēja apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.  

Laikā, kamēr darbinieks izmanto bezalgas atvaļinājumu, darba devējs sociālās iemaksas par darbinieku neveic. 

Likums neierobežo puses ne minimālajā, ne maksimālajā bezalgas atvaļinājuma ilgumā. Noteicošais konkrētajā situācijā ir darba devēja iespējas darbinieka lūgumu apmierināt vai atteikt. Ja vienošanās notiek, darbiniekam, kas izmanto minēto atvaļinājumu, tiek saglabāts darbs, vai arī darba devējam jānodrošina pēc atgriešanās no bezalgas atvaļinājuma darbs ar ne mazāk labvēlīgiem noteikumiem. Vienlaikus darbiniekam jārēķinās, ka ilgākā laikposmā situācija uzņēmumā var mainīties. Turklāt nav izslēgts, ka, atgriežoties darbā, darbinieks var saskarties ar darbinieku skaita samazināšanu.