Vispirms jāteic, ka darbinieki ļoti plaši cenšas noskaidrot savas tiesības un aktīvi uzdod jautājums, tāpēc var rasties iespaids, ka tiesības ir tikai darbiniekiem, taču jāņem vērā, ka Darba likumā arī darba devējiem ir paredzēta virkne tiesību, kuras jāspēj un jāprot izmantot. 

Darba likuma 150.panta pirmā daļa nosaka, ka ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem (ja tādi ir). Kā redzams no minētās normas būtības, atvaļinājuma grafiks nav obligāts, taču ieteicams tos aktīvi izmantot, jo tas ir efektīvs līdzeklis, kā darbinieku nosūtīt atvaļinājumā. Šādu grafiku ieteicams sastādīt gada sākumā un iedot darbiniekiem parakstīt. Kad pienāks grafikā norādītais darbinieka atvaļinājuma laiks, tad darbiniekam nebūs iespēju izvairīties no došanās atvaļinājumā (grafiku, protams, var arī grozīt, pusēm vienojoties). 

Darba devējs varēs izdot arī rīkojumu, ar kuru darbinieks tiks nosūtīts grafikā paredzētajā atvaļinājumā. Ja darbinieks atvaļinājuma laikā turpinās ierasties darbā un veikt darbu, tad darba devējam pastāv iespēja darbiniekam izteikt piezīmi vai rājienu saskaņā ar Darba likuma 90.pantu vai atlaist no darba saskaņā ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punktu par darba kārtības neievērošanu.   

Vienlaikus jāņem vērā, ka atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam ir tieši saistīta nevis ar kalendāro gadu, bet viņa individuālo darba gadu. Proti, periodu, kas sākas ar darba līguma noslēgšanas brīdi. 

Atvaļinājuma daļas (2 kalendārās nedēļas) pārcelšanas jautājumi ir noteikti Darba likuma 149.panta otrajā un trešajā daļā.