Ja pilngadīga persona tiek ievietota sociālās aprūpes centrā jeb pansionātā, tad viņai par pakalpojumu ir jāmaksā 85% no savas pensijas (iekaitot piemaksu), pabalstiem vai citiem ienākumiem. Pēc samaksas par minēto pakalpojumu personas rīcībā ir jāpaliek ne mazāk kā 15% no viņai izmaksātajiem Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras maksājumiem. To nosaka un regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. 

Ja klientam nav noteikts trūcīgas personas statuss vai ja viņa ienākumi un uzkrājumi nav pietiekami, lai samaksātu pilnu pakalpojuma cenu, tad par pakalpojumu ir jāmaksā viņa apgādniekam. 

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem.  

Apgādnieks ir atbrīvojams no samaksas par sociālo pakalpojumu, ja viņam noteikts trūcīgas personas statuss vai ja ir pierādīts, ka vecāks, kurš saņem aprūpes pakalpojumu sociālās aprūpes centrā, nav rūpējies par bērnu. Par pierādītu tiek uzskatīts tāds fakts, kas apstiprināts ar tiesas lēmumu. 

Tātad bērnu tiesas ceļā var atbrīvot no pienākuma uzturēt savus vecākus tad, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez pamatota iemesla ir izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Tas noteikts Civillikuma 188. panta otrajā daļā. 

Par pierādījumiem, kas varētu atbrīvot bērnu no pienākuma sniegt finansiālu atbalstu vecāku uzturēšanai, var kalpot tiesas nolēmums par aizgādību tiesību atņemšanu, aprūpes tiesību atņemšanu vai bāriņtiesas sastādītie protokoli. Ja šādu pierādījumu nav, tad faktus varētu apstiprināt liecinieki, proti, kaimiņi, draugi, ģimenes ārsts, kas zināja situāciju ģimenē.