Darba likums tieši nenosaka svešvalodu lietošanas noteikumus darba vidē. Darba devēja rīkojumu saturu un robežas nosaka Darba likuma 56. pants. Panta ceturtā daļa attiecībā uz valodu lietojumu paredz, ka darba devējam nav tiesību prasīt no darbinieka konkrētas svešvalodas prasmi, ja tās lietošana neietilpst darba pienākumos. Ja, darba pienākumus veicot, nav nepieciešama svešvalodas lietošana, darba devējam nav tiesību liegt darbiniekam lietot valsts valodu. 

Tādējādi likumā likts uzsvars valsts valodas, nevis svešvalodu (mazākumtautību valodu) lietošanai darba vidē.  

Jautājumā ir norāde uz klientu sūdzībām par darbinieku savstarpēju saziņu svešvalodā (mazākumtautību valodā). Minētais ataino klientu neapmierinātību ar uzņēmuma publisko kultūru, un darba devējam ir pamats uz to atbilstoši reaģēt.  

Tādējādi darba devējs ir tiesīgs darba līgumā vai uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumos noteikt valsts valodas lietošanu kā obligātu darbinieku savstarpējā saziņā uzņēmuma publiskajā telpā (klientu apkalpošanas zālē). Līdz ar to tiek īstenots Valsts valodas politikas virsmērķis 2021.–2027. gadam, proti, nodrošināt latviešu valodas kā vienīgās konstitucionāli noteiktās valsts valodas ilgtspēju, tās lietojumu visās sabiedrības darbības jomās, sekmējot valodas izpēti, resursu attīstību un digitalizāciju un stiprinot sabiedrības līdzdalību un individuālo atbildību valsts valodas politikas īstenošanā.