Saskaņā ar Darba likuma 130. panta pirmo daļu darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kurā darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Savukārt atbilstoši Darba likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajam atpūtas laiks ir laikposms, kurā darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus. Darba likumā darba laika regulējums iestrādāts, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk –Direktīva). Arī Direktīvas 2. pantā ir definēts darba un atpūtas laiks, un Eiropas Komisijas skaidrojošajā paziņojumā par Direktīvu minēts – saskaņā ar Direktīvas formulējumu Eiropas Savienības Tiesa lēmusi, ka Direktīvā darba laika jēdziens ir “pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši” un Direktīvā “nav paredzēta starpkategorija starp darba un atpūtas laiku”. 

Papildus vēršama uzmanība, ka termini “komandējuma laiks” un “darba laiks” saturiski atšķiras, proti, termins “darba laiks” ir šaurāks salīdzinājumā ar terminu “komandējuma laiks”, kas savukārt var ietvert kā darba laiku, tā atpūtas laiku. Tādējādi atbilstoši faktiskajiem apstākļiem, darba un atpūtas laikam noteiktajām pazīmēm un kritērijiem vērtējams, vai, piemēram, ceļā pavadītais laiks vai cits laiks komandējumā atzīstams par darba vai atpūtas laiku (starpkategorijas nav). 

Attiecībā uz komandējumā ceļā pavadīto laiku norādāms, ka Valsts darba inspekcijas ieskatā tas būtu uzskatāms par darba laiku, ja konkrētais laiks ceļā pavadīts, pildot darba pienākumus, un darbinieks nevar attiecīgo laika periodu pilnvērtīgi izlietot pēc saviem ieskatiem (tas nozīmē, ka darbinieks ievēro darba devēja norādes un nevar brīvi rīkoties ar savu laiku, lai nodotos interesēm). Tomēr katrs gadījums jāvērtē individuāli, ņemot vērā visu apstākļu kopumu, lai pareizi secinātu, vai konkrētais laikposms, ievērojot noteiktos kritērijus un pazīmes, atzīstams par darba vai atpūtas laiku. 

Atbilstoši Darba likuma 137. panta pirmajai daļai darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas, kā arī dīkstāves laiku. Komandējuma laikam nav noteikts atšķirīgs darba laika uzskaites regulējums. Līdz ar to komandējumā esošo laiku, kas atbilstoši kritērijiem un pazīmēm atzīstams par darba laiku, darba devējam ir pienākums uzskaitīt un par to izmaksāt atbilstošu darba samaksu. Ja konstatējams virsstundu darbs, darba devējam tas atsevišķi jāuzskaita un atbilstoši jāatlīdzina. Ja darbinieks veicis virsstundu darbu, par attiecīgo darbu izmaksājama darba alga. Lai atlīdzinātu virsstundu darbu, iespējami divi risinājumi: 

• izmaksājama piemaksa par virsstundu darbu (Darba likuma 68. pants); 
• vienlaikus ar vienošanos par virsstundu darbu vai norīkošanu to veikt darbinieks un darba devējs var vienoties, ka darbiniekam piemaksu par virsstundu darbu aizstāj ar apmaksātu atpūtu citā laikā atbilstoši nostrādāto virsstundu skaitam, kā arī par šāda apmaksāta atpūtas laika piešķiršanas kārtību (Darba likuma 136. panta devītā, desmitā, vienpadsmitā daļa).  

Tāpat, neatkarīgi no apstākļiem par komandējuma laiku, darba devējam ievērojams, ka darbiniekam nodrošināms diennakts un nedēļas atpūtas laiks.  

Konkrētāk par diennakts atpūtas laiku Darba likuma 142. panta pirmajā daļā noteikts, ka diennakts atpūtas ilgums 24 stundu periodā nedrīkst būt īsāks par 12 stundām pēc kārtas. Savukārt par nedēļas atpūtas laiku Darba likuma 143. panta pirmajā un otrajā daļā minēts, ka nedēļas atpūtas ilgums septiņu dienu periodā nedrīkst būt īsāks par 42 stundām pēc kārtas. Ja noteikta piecu dienu darba nedēļa, darbiniekam piešķir divas nedēļas atpūtas dienas, abas nedēļas atpūtas dienas parasti piešķir pēc kārtas. Turpretī, ja noteikts summētais darba laiks, attiecībā uz diennakts un nedēļas atpūtas laika ilgumu darba devējam jānodrošina Darba likuma 140. panta sestajā daļā noteiktais, respektīvi, darba devējs nodrošina, ka pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku. 

Tādējādi pēc darba laika beigām (arī situācijās, kad darbs veikts pēc noteiktā darba laika beigām, proti, darba dienas ilgums kādu apstākļu dēļ ir pagarinājies) darba devējam jānodrošina darbiniekam attiecīgā ilguma diennakts un nedēļas atpūtas laiks. Savukārt gadījumā, ja darbinieks komandējuma laikā, tai skaitā atrodoties ceļā uz vai no komandējuma vietas, nevar izmantot likumā noteikto atpūtas laiku (darbinieku iesaista darbā nedēļas atpūtas laikā), darbiniekam būtu piešķirama līdzvērtīga kompensējoša atpūta.