No sniegtās informācijas nav secināms, kas domāts ar vārdu “sankcijas”. Ja ar minēto domāts, ka darba devējs atsakās segt darbiniekam ar darba braucienu saistītos izdevumus, tad norādāms, ka saskaņā ar Darba likuma 76. panta pirmo daļu darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu, īpaši izdevumus, kas ir saistīti ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu. Darba likumā netiek detalizēti regulēts tas, kādā apjomā un kādi tieši darbinieka izdevumi tiek atlīdzināti komandējuma vai darba brauciena laikā. Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi, ir noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”. Minēto noteikumu 17. punktā noteikts, ka komandējuma vai darba brauciena izdevumus darbiniekam atlīdzina institūcija, kura viņu nosūtījusi komandējumā. Savukārt 41. punktā ir uzskaitīti  izdevumi (ja ir iesniegti attiecīgi izdevumus apliecinoši dokumenti), ko darba devējam ir pienākums atlīdzināt darbiniekam, kas atrodas darba braucienā, t.sk. par degvielu (ja darbinieks brauc ar darbinieka īpašumā vai valdījumā esošu vai institūcijas valdījumā esošu transportlīdzekli) saskaņā ar institūcijas vadītāja apstiprināto brauciena maršrutu un kilometrāžu, kā arī nepieciešamo attiecīgās markas degvielas daudzumu, ja ir iesniegti degvielas uzpildīšanas staciju izdoti dokumenti (piemēram, kvītis, čeki), kas apliecina minētos izdevumus.

Iepriekš minētais nozīmē: ja darbinieks ir iesniedzis izdevumus apliecinošus dokumentus, tad darba devējam ir pienākums segt vai atlīdzināt darbinieka izdevumus, kas ir saistīti ar darbinieka darba braucienu, ievērojot Ministru kabineta noteikumus Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”.