Darba likuma 53. pantā ir noteikts, ka darbiniekam ir pienākums veikt darbu uzņēmumā, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies citādi, turklāt darbinieku var nosūtīt komandējumā vai darba braucienā. Komandējuma definīcijā, kas ietverta Ministru kabineta noteikumu Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 2. punktā, noteikts, ka komandējums ir darbinieka ar darba devēja rakstisku rīkojumu apstiprināts brauciens uz noteiktu laiku, lai pildītu darba (dienesta) uzdevumus vai paaugstinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju (mācību komandējums).

Darbinieku komandējumā darba devējs nosūta ar rīkojumu, un atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 969 7. punktam darba devējs nosaka komandējuma ilgumu.

Saskaņā ar Darba likuma 53. panta ceturto daļu darbiniekam, kas nosūtīts komandējumā vai darba braucienā, tā laikā saglabājas darbavieta (amats) un darba samaksa. Ja darbiniekam ir noteikta akorda alga, tad viņam izmaksā vidējo izpeļņu. Savukārt Ministru kabineta noteikumos Nr. 969 noteiktajā kārtībā darba devējam ir pienākums segt komandējuma laikā darbiniekam radušos papildu izdevumus, tajā skaitā par katru komandējuma dienu izmaksājot dienas naudu.

Jānorāda, ka termini “komandējuma laiks” un “darba laiks” satura ziņā atšķiras: termins “darba laiks” ir šaurāks salīdzinājumā ar terminu “komandējuma laiks”, kas savukārt var ietvert kā darba laiku, tā atpūtas laiku. Ceļā uz komandējuma vietu un no tās pavadītais laiks ietilpst komandējuma laikā, par ko saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 969 darbiniekam jāatlīdzina izdevumi (tostarp izmaksājot dienasnaudu). Līdz ar to, ja komandējums vai darba brauciens bija uz divām dienām, tad dienasnauda izmaksājama par divām dienām.

Tāpat neatkarīgi no apstākļiem par komandējumu darba devējam ir pienākums ikvienam darbiniekam nodrošināt atpūtas laiku. Par atpūtas laiku Darba likuma 142. panta pirmajā daļā noteikts, ka diennakts atpūtas ilgums 24 stundu periodā nedrīkst būt īsāks par 12 stundām pēc kārtas. Savukārt par nedēļas atpūtas ilgumu Darba likuma 143. panta pirmajā daļā noteikts, ka nedēļas atpūtas ilgums septiņu dienu periodā nedrīkst būt īsāks par 42 stundām pēc kārtas. Ja darbiniekam ir nolīgta summētā darba laika organizācija, tad darba devējam ir jāievēro Darba likuma 140. panta sestajā daļā noteiktie nosacījumi par atpūtas laika nodrošināšanu, proti, darba devējs nodrošina, ka pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku.

Līdz ar to, ja darbinieks ceļā pavadītā laika dēļ ir ticis ierobežots izmantot likumā noteikto atpūtas laiku, tad viņam piešķirama līdzvērtīga kompensējoša atpūta.

Par darba laika uzskaiti komandējuma laikā Valsts darba inspekcija norāda, ka saskaņā ar Darba likuma 137. panta pirmo daļu darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas. Minētais pienākums darba devējam ir saistošs arī pret komandējumā nosūtītajiem darbiniekiem, proti, darba devējam ir jāuzskaita darbinieka faktiski nostrādātais laiks komandējuma laikā atbilstoši Darba likuma 137. panta pirmajai daļai.