Par summēto darba laiku norādāms, ka atbilstoši Darba likuma 140. panta pirmajai daļai summētā darba laika organizāciju var noteikt, ja darba rakstura dēļ ir nepieciešams pārsniegt darbiniekam noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, vienlaikus darba devējam ievērojot, ka darbinieka darba laiks pārskata periodā nedrīkst pārsniegt attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Tomēr arī summētā darba laika organizācijas ietvaros darba devējam ir saistošas Darba likuma 40. panta otrās daļas 7. punkta prasības, tas ir, jānorāda attiecīgajam darbiniekam nolīgtais dienas vai nedēļas laiks. Proti, saskaņā ar Darba likuma 32. nodaļu summētais darba laiks (tāpat kā maiņu darbs un nakts darbs) ir tikai viens no darba laika organizācijas veidiem. Tāpat norādāms, ka arī uz darbiniekiem, kam nolīgta summētā darba laika organizācija, vienlīdz attiecināmi Darba likuma noteikumi, kas noteic, ka darba kārtības noteikumos, ja tas nav ietverts darba koplīgumā vai darba līgumā, jāparedz arī darba nedēļas ilgums (darba dienu skaits nedēļā), līdz ar to aplams ir apgalvojums, ka summētajam darba laikam netiek noteikta ne piecu, ne sešu dienu darba nedēļa.

Summētā darba laika organizācijas gadījumā svarīgi elementi ir pārskata periods un darba grafiks. Veidojot grafiku, darba devējam ir pienākums sabalansēt darbinieka darba un atpūtas laiku atbilstoši attiecīgajam darbiniekam noteiktajam normālajam darba laikam pārskata periodā. Summētā darba laika organizācija ir piesaistīta normālajam darba laikam – darbinieka faktiski nostrādātais darba laiks tiek salīdzināts ar attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku – 8 vai 7 stundām dienā, 40 vai 35 stundām nedēļā. Šāds normālā darba laika attiecināmības princips nostiprināts tiesu praksē.

Darbinieks un darba devējs darba līgumā var vienoties par pārskata perioda ilgumu, taču ne ilgāku par trim mēnešiem, bet darba koplīgumā – ne ilgāku par 12 mēnešiem.

Mēnešalga atšķirībā no citiem laika algas veidiem nemainās atkarībā no darba dienu, svētku un pirms svētku dienu, kas iekrīt darba dienā, skaita pārskata mēnesī jeb normālā darba laika stundām. Piemēram, ja normālā darba laika darbiniekam nolīgta mēnešalga un viņš ir nostrādājis visas kalendārā mēneša normālā darba laika stundas, tad ir izmaksājama nolīgtā mēnešalga, savukārt, ja šāds darbinieks kāda iemesla dēļ (darbnespēja, atvaļinājums, cita attaisnota prombūtne) nav veicis darba pienākumus, tad mēnešalga izmaksājama proporcionāli faktiski nostrādātajam darba laikam.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 656 “Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu” nosaka minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanas kārtību.

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 656 2. punktam minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 620 eiro. Proti, ja darbiniekam nolīgta summētā darba laika organizācija ar pārskata periodu viens mēnesis un minimālā mēneša darba alga un viņš ir nostrādājis visas kalendārā mēneša normālā darba laika stundas, tad viņam izmaksājama minimālā mēneša darba alga 620 eiro.

Ja darbiniekam nolīgta summētā darba laika organizācija ar pārskata periodu, kas ir garāks par vienu mēnesi, un minimālā mēneša darba alga, tad darba devējam saistošs Ministru kabineta noteikumu Nr. 656 4. punktā noteiktais: darbiniekiem, kuriem noteikta summētā darba laika uzskaites sistēma un kuri pārskata periodā, kas ir garāks par vienu mēnesi, nostrādājuši visu normālā darba laika ietvaros noteikto darba laiku (stundas), darba devējs nodrošina, ka aprēķinātās darba algas kopsumma pārskata perioda beigās nav mazāka par šo noteikumu 2. punktā minēto mēneša darba algu, reizinot ar mēnešu skaitu pārskata periodā.