No jautājuma izriet, ka personas nekustamo īpašumu ieguvušas īpašumā, noslēdzot dāvinājuma līgumu. Tāpat secināms, ka apdāvinātie ar dāvinātāju vienlaikus vienojušies arī par personālservitūta – dzīvokļa tiesības – nodibināšanu par labu dāvinātājai uz dzīvojamo māju un personālservitūts ir spēkā līdz personas nāvei.

Kā to nosaka Civillikuma 1227. pants, dzīvokļa tiesība ir lietu tiesība lietot par dzīvokli svešu māju. Konkrētā dzīvokļa tiesība ir nodibināta, noslēdzot līgumu. Šāds līgums ir divpusējs – noslēgts starp personālservitūta devēju un personālservitūta ņēmēju. Vienai līguma pusei nav pieļaujami noslēgtajā personālservitūta līgumā vienpusēji veikt jebkādus grozījumus vai to vienpersoniski atcelt. Šādus līguma grozījumus veikt vai līgumu izbeigt var tikai tad, ja abas līgumslēdzēja puses par to vienojas.

Vienlaikus jānorāda, ka personālservitūta izlietotājam ir ne tikai tiesības (lietot piešķirto mājokli), bet arī pienākumi. Civillikuma 1227.–1230. pants paredz dzīvokļa tiesības izlietotājam pienākumu nekaitēt mājai, segt izdevumus par mājoklim nepieciešamajiem izlabojumiem, atdot telpas citiem vienīgi ar īpašnieka piekrišanu u. tml. Ja personālservitūta izlietotājs neievēro tam ar likumu un līgumu uzliktos pienākumus, tādējādi radot nekustamā īpašuma īpašniekam zaudējumus, personālservitūta devējam ir tiesības celt pret šo personu prasījumus par zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar Civillikuma 1779. pantu, kas paredz, ka ikvienam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.