Attiecībā uz atvaļinājuma pagarināšanu saistībā ar svētku dienām ir norādāms –, ja atvaļinājuma otrās daļas sākums tika pārcelts uz 17. jūniju un atvaļinājuma ilgums bija trīs nedēļas, tad atvaļinājums noslēdzās 7. jūlijā. Ņemot vērā, ka šajā periodā bija divas svētku dienas (23. un 24. jūnijs), atvaļinājums pagarinājās par divām dienām (8. un 9. jūliju). Tā kā 10. jūlijs bija papildu brīvdiena (oficiālā brīvdiena pēc Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku dienas), atvaļinājums pagarinājās par vēl vienu dienu un darbā bija jāatgriežas 11. jūlijā.

Attiecībā uz atvaļinājuma sākuma pārcelšanu Valsts kancelejas ieskatā darba devējam vajadzēja jūs informēt par izmaiņām ikgadējā atvaļinājuma periodā. Atvaļinājuma piešķiršanas pamatā ir darbinieka un darba devēja vienošanās. Darba likuma 150. panta otrā daļa paredz, ka darba devējam ir pienākums, piešķirot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, pēc iespējas ņemt vērā darbinieka vēlmes. Vienlaikus šis pienākums nav absolūts, taču darba devējam jāspēj pamatot, kāpēc tās nav ņemtas vērā, norādīts Darba likuma komentāros.

Tāpat jāņem vērā – tā kā ikgadējā atvaļinājuma ilgums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, tad tajā ietilpst arī noteikts skaits brīvdienu, proti, sestdiena un svētdiena, kas var ietekmēt atvaļinājuma sākumu.

Tā kā atvaļinājuma uzkrājums katram nodarbinātajam var atšķirties, ieteicams lūgt skaidrojumu jūsu iestādes personāla speciālistam.