Vispirms jāizvērtē, vai faktiskā situācija atbilst nosūtīšanai vai komandējumam.

Komandējuma definīcija noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”: komandējums ir darbinieka ar darba devēja rakstisku rīkojumu apstiprināts brauciens uz noteiktu laiku, lai pildītu darba (dienesta) uzdevumus vai paaugstinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju (mācību komandējums). Darbinieku komandējumā darba devējs nosūta ar rīkojumu. Komandējuma ilgumu nosaka darba devējs.

Savukārt Darba likuma 14. pantā noteikts, ka darbinieka nosūtīšana Darba likuma izpratnē ir tie gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:

• darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti;
• darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
• darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī.

Turklāt šī panta otrajā daļā noteikts, ka nosūtītais darbinieks Darba likuma izpratnē ir darbinieks, kas noteiktu laiku veic darbu citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu.

Likumprojekta “Grozījumi Darba likumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) par Darba likuma 14.² panta redakciju, kas bija spēkā no 2016. gada 9. jūnija līdz 2021. gada 4. janvārim, norādīts: “Darbinieku nosūtīšana pēc savas būtības ir tāda pakalpojuma sniegšana, kas ietver pārrobežu elementu, tas ir, pakalpojumi tiek sniegti citā valstī, nevis valstī, kurā tie parasti tiek sniegti, un darbs tiek veikts personas, ar kuru darba devējs ir noslēdzis līgumu par konkrētā darba veikšanu, labā. Tādējādi darbinieka nosūtīšana ir uzskatāma par specifisku komandējuma veidu – darbības, ko veic darba devējs darbinieku nosūtīšanas gadījumā, lielā mērā ir līdzīgas tām, kas tiek veiktas, nosūtot darbinieku komandējumā.”

Augstākās tiesas Civillietu departaments lietā Nr. SKC-2425/2014 secinājis, ka darbinieka nosūtīšana ir komandējuma paveids: tas pilnībā atbilst komandējuma jēdzienam, vienīgi ir šaurāks. Piemēram, ja darba devējs nosūta darbinieku uz ārzemēm mācīties, uzlabot prasmes citā uzņēmumā, atlasīt preces, izveidot kontaktus ar ārvalstu uzņēmējiem, atrast pircējus, tas ir komandējums. Savukārt, ja darba devējs nosūta darbinieku veikt darbu uzņēmumā ārvalstīs un darba devējs saņem no ārvalstu uzņēmuma atlīdzību, tā ir darbinieka nosūtīšana. Komandējuma gadījumā tiešu labumu no darbinieka darba gūst Latvijas darba devējs. Nosūtīšanas gadījumā labumu no nosūtītā darbinieka darba gūst pakalpojuma saņēmējs, savukārt Latvijas darba devējs – atlīdzību par pakalpojuma sniegšanu.

Tādējādi tas, vai darbinieks ir uzskatāms par nosūtīto darbinieku, ir atkarīgs no tā, vai un kāds līgums tiek noslēgts starp Latvijas un citas Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts uzņēmēju. Katrā konkrētajā situācijā ir jāizvērtē viss apstākļu kopums, lai varētu secināt, vai faktiskā situācija atbilst nosūtīšanai vai komandējumam, un piemērot atbilstošu regulējumu.

Ja darbinieku nosūta uz ārvalsti komandējumā, tad Darba likuma 76. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu, īpaši izdevumus, kas ir saistīti ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu.

Darba likumā netiek detalizēti regulēts tas, kādā apjomā un kādi tieši darbinieka izdevumi tiek atlīdzināti. Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darba braucieniem saistītie izdevumi, tajā skaitā tas, kādā apmērā darba devējam ir pienākums atlīdzināt darbiniekam komandējuma laikā radušos izdevumus, ir noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” .

Darbiniekam par komandējuma laiku atlīdzina MK noteikumu Nr. 969 8. punktā noteiktos izdevumus. 8.1. apakšpunktā noteikts, ka darbiniekam par komandējuma laiku atlīdzina dienas naudu, lai kompensētu papildu izdevumus, kas rodas komandējuma laikā (piemēram, par ēdināšanu, dažādiem pakalpojumiem). Atbilstoši MK noteikumu Nr. 969 1. pielikumā “Izdevumu diennakts normas komandējumiem (darba braucieniem) uz ārvalstīm” noteiktajam dienas naudas (kompensācijas par papildu izdevumiem) norma Vācijā ir 50 eiro.

Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 13. punktu tikai tad, ja darbiniekam tiek nodrošināta bezmaksas uzturēšanās – viesnīca (naktsmītne) un ēdināšana vismaz trīs reizes dienā (tai skaitā no citas institūcijas finanšu palīdzības līdzekļiem) – vai ja bezmaksas uzturēšanās tiek nodrošināta saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvo aktu regulējumu, ar darba devēju atļauju par katru komandējuma vai darba brauciena dienu viņam izmaksā līdz 30% no komandējuma (darba brauciena) dienas naudas (kompensācijas par papildu izdevumiem) normas.

Darba devēja pienākumi, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas, noteikti Darba likuma 14.² pantā. Saskaņā ar minētā panta pirmo un otro daļu darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma ir pienākums šim darbiniekam nodrošināt tādus nodarbinātības noteikumus un darba apstākļus, kuri atbilst attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem. Tostarp saistošs ir Darba likuma 14.² panta piektajā daļā noteiktais (“nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, darba devējs nosūtītajam darbiniekam izmaksā komandējuma dienas naudu 30% apmērā no komandējuma dienas naudas normas, kas noteikta normatīvajos aktos, kuri regulē ar komandējumiem saistīto izdevumu atlīdzināšanu”) un sestajā daļā noteiktais (“ja darba līgumā vai koplīgumā nav noteikts citādi, darba devējam nav pienākuma nosūtītajam darbiniekam izmaksāt šā panta piektajā daļā paredzēto komandējuma dienas naudu, ja ir spēkā viens no šādiem nosacījumiem:

1)  darbiniekam tiek nodrošināta ēdināšana trīs reizes dienā;

2)  darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu”).

Izbeidzot darba tiesiskās attiecības, visas darbiniekam pienākošās naudas summas izmaksājamas atbilstoši Darba likuma 128. panta pirmajā daļā noteiktajam, t. i., atlaižot darbinieku no darba, visas naudas summas, kas viņam pienākas no darba devēja, izmaksājamas atlaišanas dienā, bet, ja darbinieks atlaišanas dienā nav veicis darbu, tad viņam pienākošās naudas summas izmaksā ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc tam, kad darbinieks pieprasījis aprēķinu.

Ja darba devējs nenovērš tiesību aizskārumu, tad jūs varat vērsties tiesā ar prasības pieteikumu par darba samaksas neizmaksāšanu. Tāpat darbiniekam savu aizskarto tiesību aizsardzības nolūkā ir iespēja ar iesniegumu vērsties Valsts darba inspekcijā, lai tā veiktu uzņēmuma pārbaudi.