Darba likuma izpratnē darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kurā darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā (Darba likuma 130. panta pirmā daļa). Savukārt atpūtas laiks Darba likuma izpratnē ir laikposms, kurā darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus (Darba likuma 141. panta pirmā un otrā daļa).

Darba laika sākumu un beigas var noteikt darba līgumā, darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai summētā darba laika organizācijas gadījumā – darba grafikā. Darbiniekam nav pienākuma veikt darbu un atrasties darba devēja rīcībā ārpus darbiniekam noteiktā darba laika. Turklāt darba laiks neaprobežojas tikai ar to laiku, kas pavadīts, veicot tiešos darba pienākumus, proti, arī laiks, kurā darbinieks atrodas darba devēja rīcībā, ieskaitāms darba laikā.

Valsts darba inspekcijas ieskatā laikposms, kas pavadīts, sagatavojoties/pabeidzot tiešo darba pienākumu izpildi (piemēram, nepieciešamā darba apģērba uzvilkšana, novilkšana, darba vietas, instrumentu sagatavošana, novākšana u. tml.), vērtējams kā laiks, kad darbinieks atrodas darba devēja rīcībā, un attiecīgi tas ir uzskatāms par darba laiku, kas darba devējam saskaņā ar Darba likuma 137. panta pirmo daļu ir jāuzskaita.