No 2022. gada 1. janvāra piespiedu nomu par citai personai piederošas zemes lietošanu dalītā īpašuma situācijās aizstāja zemes likumiskās lietošanas tiesības, un maksājums tika noteikts vienots – 4% no zemes kadastrālās vērtības. Piespiedu nomas tiesiskās attiecību aizstāšanu ar likumiskajām lietošanas tiesībām noteica grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”. Likumiskās zemes lietošanas tiesības regulē likums, un to īstenošanai nav nepieciešama līguma slēgšana.

Tieslietu ministrija kontekstā ar dzīvojamo māju pārvaldīšanas regulējumu norāda uz normu, kurā ir pieminēti zemes likumisko lietošanas tiesību aspekti, un tā ir Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 14.panta astotā daļa, kas paredz: ja dzīvojamā māja atrodas uz citai personai piederošas zemes un maksājumi par likumiskās zemes lietošanas tiesībām tiek veikti ar pārvaldnieka starpniecību, tad pārvaldnieka pienākums ir no dzīvojamās mājas īpašnieka saņemto maksājumu nekavējoties pārskaitīt zemes īpašniekam tieši dzīvojamās mājas īpašnieka samaksātajā apmērā, kā arī glabāt iekasēto maksu par zemes lietošanas tiesībām, ja zemes īpašnieks nav sasniedzams.

Ja dzīvojamā māja nav pilnvarojusi pārvaldnieku dzīvokļu īpašnieku vārdā kārtot zemes likumiskās lietošanas jautājumus (vai vēsturiskās piespiedu nomas attiecības), tad par to pienākumu izpildi, kas gulstas uz māju un to kārtošanu, atbild paši mājas dzīvokļu īpašnieki (kopība).

No izklāstītās situācijas secināms, ka jautājums ir ne tik daudz par zemes likumiskajām lietošanas tiesībām vai piespiedu nomas attiecībām, bet par dzīvojamo māju pārvaldīšanu.

Ekonomikas ministrija uzsver, ka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 14. panta pirmā daļa noteic, ka pārvaldniekam uzdotā pārvaldīšanas uzdevuma apjomu, tā izpildes noteikumus un kārtību nosaka pārvaldīšanas līgums. Ja pārvaldnieks iepriekš līgumā bija vienojies ar dzīvokļu īpašnieku kopību par to, ka viņš slēgs līgumu par zemes nomu un iekasēs no dzīvokļu īpašniekiem maksājumu, tad, ja vien puses nav vienojušās par līguma grozījumiem, uz pārvaldnieku gulstas pienākums iekasēt nomas maksu. Lai arī līgums varēja paredzēt tikai nomas maksas, nevis likumiskās lietošanas maksas iekasēšanu, norādams, ka pārvaldniekam veicamo darbību apmērs no tā nemainās, tikai atkrīt pienākums slēgt līgumu, kas iepriekš likumā bija noteikts kā obligātā pārvaldīšanas darbība. Tāpat arī, visticamāk, pārvaldīšanas maksa nav samazināta, līdz ar to pārvaldniekam būtu pienākumus veikt likumiskās lietošanas maksas iekasēšanu.

Pārvaldnieku piespiest izpildīt līgumā noteiktu pienākumu var civilprocesuālā kārtībā. Šādā gadījumā dzīvokļu īpašnieku kopībai ir jāieceļ pilnvarotā persona, kas pārstāvēs kopību tiesvedībā pret pārvaldnieku, jo dzīvokļu īpašnieku kopībai un pārvaldniekam ir konfliktējošas intereses (tās ir pretējās puses tiesvedībā) (sk. Augstākās tiesas Senāta 2019. gada 12. decembra spriedumu lietā Nr. SKC‑109/2019).