Darba likuma 131. pantā ir definēts, kas ir normālais darba laiks: darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas. Savukārt, kā noteikts Darba likuma 134. panta pirmajā daļā, nepilns darba laiks ir jebkurš darba laiks, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku.

Darba līgumā jāietver Darba likuma 40. panta otrajā daļā noteiktā informācija, t. sk. saskaņā ar minētā panta otrās daļas 7. punktu norādāms nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks, ja darbinieka darba grafiks ir pilnībā vai lielākoties paredzams. Ja ir nolīgts nepilns darba laiks un darba grafiks nav pilnībā vai lielākoties paredzams, tad norāda, ka darba grafiks ir mainīgs, kā arī ietver informāciju par to nolīgto darba laiku, kas ir garantētais apmaksātais darba laiks mēneša ietvarā, kā arī informāciju, kādā laikā darbinieks var veikt darbu vai viņam būtu pienākums veikt darbu, un informāciju par minimālo paziņošanas laiku pirms darba uzsākšanas vai tā atsaukuma.

Līdz ar to sākotnēji vēršama uzmanība, ka darba līgumā ir norādāms konkrēts darba laika apmērs. Nav pieļaujams norādīt to kā robežvērtību, piemēram, “minimālais un maksimālais darba laiks”, vai “vidēji”. Turklāt nolīgtais darba laiks norādāms neatkarīgi no darbiniekam nolīgtās darba laika organizācijas, tajā skaitā arī darbiniekam, kam nolīgta summētā darba laika organizācija. Tāpat arī gadījumā, kad darbinieks un darba devējs vienojas par nepilnu darba laiku, darba līgumā norādāms konkrēts šī nepilnā darba laika apmērs.

Ņemot vērā minēto, jūsu darba devēja piedāvātā darba līguma punkta redakcija “nepilns darba laiks, vidēji 40 stundas nedēļā” neatbilst Darba likuma 40. panta otrās daļas 7. punktā un 134. panta pirmajā daļā noteiktajam regulējumam.

Ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, tad darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieka pārstāvjiem var noteikt summēto darba laiku, lai darba laika pārskata periodā nepārsniegtu attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku (Darba likuma 140. pants).

Pēc būtības summētais darba laiks ir elastīgāks normālā darba laika organizēšanas veids, pieļaujot dienā vai nedēļā strādāt vairāk nekā likumā noteiktās normālā darba laika stundas, bet nodrošinot, ka pārskata periodā darbinieka stundu skaits tiek izlīdzināts un atbilst attiecīgajā periodā darbiniekam noteiktajam normālajam darba laikam.

Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks, tad darba devējam ir pienākums darba līgumā norādīt pārskata perioda ilgumu (darba līgumā puses var vienoties par pārskata periodu no viena līdz trīs mēnešiem), kā arī laikus iepazīstināt darbinieku ar darba grafiku (ar darba grafiku tiek plānotas darbinieka darba un atpūtas dienas, kā arī darba laika sākums un beigas darba dienā).

Līdz ar to tas, vai darba devējam ir pamats piedāvāt darba līgumā vienoties par summētā darba laika organizāciju, vērtējams atbilstoši faktiskajiem nodarbinātības apstākļiem. Gadījumos, kad, nodarbinot darbinieku, nepieciešams pārsniegt normālo dienas (8 stundas) vai nedēļas (40 stundas) darba laiku, darbiniekam nosakāma summētā darba laika organizācija.

Apkopojot minēto, norādāms, ka gadījumos, kad darba devēja piedāvātā darba līguma grozījumu redakcija neatbilst Darba likumā noteiktajam regulējumam vai faktiskajiem nodarbinātības apstākļiem, jums kā vienai no līgumslēdzēj pusēm iesakāms iebilst darba devējam par šādu redakciju, pieprasot to izteikt atbilstoši likumā noteiktajam regulējumam un faktiskajiem nodarbinātības apstākļiem.