Darba devējs ir tiesīgs izvēlēties, kādu darba samaksas sistēmu noteikt uzņēmumā: laika algas sistēmu vai akorda darba samaksas sistēmu. Ja līdzēji vienojas par laika algu, darba līgumā to var noteikt kā mēnešalgu vai kā stundas algas likmi. Norādāms, ka Darba likumā nav paredzēti noteikumi, kādos apstākļos darba devējam būtu jānosaka akorda algas vai laika algas sistēma un kādos apstākļos laika algas gadījumā būtu nosakāma mēnešalga vai stundas algas likme. Līdz ar to apstāklis, ka darbiniekam ir nolīgta summētā darba laika organizācija, neaizliedz darba devējam darba samaksas apmēru noteikt kā mēnešalgu.

Ja ir noteikta mēnešalga, tā ir attiecināma un izmaksājama par veiktu darbu nolīgtā darba laika ietvaros. Piemēram, ja darbiniekam nolīgta mēnešalga, normālais darba laiks (8 stundas  dienā, 40 stundas nedēļā) ar summētā darba laika organizāciju un pārskata periods viens mēnesis, tad, darbiniekam mēnesī nostrādājot visu nolīgto darba laiku (visu attiecīgā mēneša normālā darba laika stundu skaitu), ir izmaksājama nolīgtā mēnešalga. Tas nodrošināms, ievērojot principu, ka darbiniekam mēnešalga izmaksājama neatkarīgi no normālā darba laika stundu daudzuma mēnesī.

Tas nozīmē, ka gan par veiktu darbu normālā darba laika ietvaros 2022. gada februārī (normālā darba laika stundu skaits 5 dienu darba nedēļai ir 160), gan 2022. martā (normālā darba laika stundu skaits 5 dienu darba nedēļai ir 184) darbiniekam izmaksājamās mēnešalgas apmērs nemainās.

Savukārt, ja darbiniekam nolīgta nevis mēnešalga, bet gan stundas algas likme, par veiktu darbu normālā darba laika ietvaros konkrētajos kalendāra mēnešos darbiniekam izmaksājamās darba samaksas apmērs būs atšķirīgs.