Krimināllikuma 262. panta pirmā daļa paredz atbildību par transportlīdzekļa vadīšanu: ja nav transportlīdzekļa vadīšanas tiesību (transportlīdzekļa vadīšanas tiesības noteiktā kārtībā nav iegūtas vai ir atņemtas) un ja vadītājs atrodas alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz laiku līdz pieciem gadiem.

Krimināllietās uz valsts nodrošinātu aizstāvi un juridisko palīdzību ir tiesības ikvienam, un tas noteikts Kriminālprocesa likumā.

Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmā daļa paredz, ka ikvienai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību, tas ir, tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju.

Tiesības uz aizstāvību persona var īstenot pati vai uzaicinot par aizstāvi pēc savas izvēles personu, kura saskaņā ar Kriminālprocesa likumu var būt aizstāvis.

Likumā noteiktajos gadījumos aizstāvja piedalīšanās ir obligāta (KPL 83. pants).

Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav noslēgusi vienošanos par aizstāvību, bet vēlas aizstāvja piedalīšanos, valsts nodrošina tai aizstāvību un lemj par aizstāvja darba samaksu no valsts līdzekļiem, pilnīgi vai daļēji atbrīvojot personu no tās.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 80. panta trešajā daļā noteikts: ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vai cita persona tās interesēs nav noslēgusi vienošanos ar advokātu vai personai nav tādu finanšu līdzekļu, lai noslēgtu šādu vienošanos, tad šai personai ir tiesības procesa virzītājam lūgt advokāta aizstāvību. To garantē likums.

Kriminālprocesa likuma 368. pantā noteikts, ka procesuālos izdevumus, tas ir, summas, kas izmaksātas advokātam, kad izdevumus par juridisko palīdzību sedz no valsts līdzekļiem, piedzen no notiesātajiem. Maznodrošinātai vai trūcīgai personai procesuālos izdevumus sedz no valsts līdzekļiem. Tiesa var atbrīvot notiesāto no procesuālo izdevumu piedziņas pilnībā vai daļēji arī citos gadījumos, ja piedziņa var būtiski ietekmēt to personu mantisko stāvokli, kuras atrodas notiesātā apgādībā.

Krimināllikuma 46. pants nosaka soda noteikšanas vispārējos pamatprincipus. Šie principi ir jāņem vērā obligāti, nosakot sodu katrā konkrētajā gadījumā. Visos gadījumos sods nosakāms, izvērtējot vainas formu, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas stadiju, vainīgā lomu noziedzīgos nodarījumos u. c. [Krastiņš, U., Liholaja, V. Krimināllikuma komentāri: pirmā daļa (I–VIII2), otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 195.–196. lpp.].

Savukārt šī panta otrā daļa paskaidro: nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību. Vērtējot apsūdzētā personību, tiesa ņem vērā to, vai apsūdzētais ir iepriekš krimināli sodīts, vai sodāmība ir dzēsta. Nepabeigtus kriminālprocesus tiesa, nosakot sodu, vērā neņem, jo šādā kriminālprocesā nav stājies spēkā tiesas spriedums, līdz ar to nav pierādīta apsūdzētā vaina konkrētā noziedzīgā nodarījumā.