Faktiski, lai vērtētu jautājumā aprakstīto situāciju, būtu nepieciešams iepazīties ar konkrēto darbinieku darba līgumiem (noskaidrot, cik tie ir identiski), kā arī zināt darbinieku izglītību, profesionālās iemaņas u. c. kritērijus.

Kā norāda Valsts darba inspekcijas juriste Dace Stivriņa, Eiropas Savienības Tiesa savā judikatūrā atvasinājusi: lai noteiktu, vai darbinieki atrodas salīdzināmā situācijā un veic vienādas vērtības darbu, jāņem vērā tādi faktori kā darba būtība, darba faktiskie pienākumi, izglītība, profesionālā kvalifikācija, darba apstākļi, kā arī iemaņas, kas nepieciešamas darba veikšanai.

Ne Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā, ne arī Eiropas Savienības tiesību aktos nav noteikti kritēji, pēc kuriem jāveic darbu salīdzināšana, lai noteiktu, vai tie ir vienādas vērtības darbi. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā norādīts, ka tikai nacionālā tiesa var izlemt, vai darbi, kuri tiek salīdzināti, ir uzskatāmi par vienādas vērtības, vērtējot salīdzināmo darbu raksturu un apstākļus, kādos tie ir veicami.

“Saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principu salīdzināmās situācijās aiz­liegts izturēties atšķirīgi, savukārt atšķirīgās situācijās – vienādi, ja vien šādai attieksmei pamatā nav ob­jektīvi kritēriji (nav objektīvi attaisnojama). Līdz ar to, iespējams, katrā uzņēmumā ir noteikti objektīvi kritēriji, uz kuru pamata darba devējs noteicis darba samaksu,” secina D. Stivriņa.