Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 12.¹ pants nosaka: “Dzīvojamās telpas īres līguma saistību izpildes nodrošināšanai izīrētājs, slēdzot dzīvojamās telpas īres līgumu, ir tiesīgs prasīt no īrnieka drošības naudas iemaksu, paredzot līgumā tās apmēru, samaksas, dzēšanas un atmaksāšanas kārtību un termiņus. Ja īrnieks, īres līgumam izbeidzoties, ir parādā izīrētājam īres maksu vai maksu par pakalpojumiem, kā arī par īrētajā telpā nodarītajiem zaudējumiem, parāds tiek dzēsts un zaudējumi atlīdzināti no drošības naudas”.

Drošības naudas iemaksas pieprasīšanas mērķis ir kā sava veida depozīts, kuru izīrētājs ir tiesīgs izmantot īrnieka iespējamo nenokārtoto saistību segšanai pēc īres līguma termiņa notecējuma (izbeigšanai).

Normatīvais regulējums nenosaka obligātu drošības naudas iemaksu, bet gan tikai izīrētāja tiesības tādu prasīt. Īres līguma noslēgšana vai tā pagarināšana ir civiltiesisks darījums, kurā pusēm ir jāvienojas par šī darījuma nosacījumiem, t.sk. arī par drošības naudas iemaksu vai tās neesamību. Likumā izīrētājam piešķirtā tiesība prasīt drošības naudas iemaksu balstās uz apsvērumu, ja izīrētājam ir šaubas (bažas) par īrnieka godprātīgu saistību izpildi. Un no pretējā, ja izīrētājam nav šādu bažu (šaubu), tad drošības naudas iemaksa nebūtu jāprasa un apgalvojums “visi tā darot” nav arguments.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 1. pantam katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.