Ministru kabineta noteikumu Nr.631 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 224-05 "Meliorācijas sistēmas un hidrotehniskās būves"” 1.punktā noteikts:

aizsargdambis – grunts hidrotehniska būve teritorijas aizsardzībai pret  applūšanu;
aizsprosts - hidrotehniska būve ūdens noteces aizturēšanai un ūdens līmeņa regulēšanai augšpus tās;
dambis - hidrotehniska būve ūdens plūsmas sadalīšanai, regulēšanai vai ūdens uzkrāšanai.
Savukārt ezers saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likuma 1.pantu ir ūdenstilpe – virszemes ūdensobjekts.

Tādējādi dambis kā būve un ezers kā ūdensobjekts ir divi atsevišķi objekti. Tāpēc dambis un ezers var piederēt vienai personai, kā arī padomju laika mantisko attiecību sistēmas un īpašumtiesību atjaunošanas rezultātā var būt nonācis divu (vairāku) personu īpašumā.

Ja dambis un ezers nav vienas personas īpašums, tad starp pusēm veidojas piespiedu civiltiesiskās attiecības par dambja lietošanu, līdzīgi kā veidojas piespiedu lietošanas attiecības gadījumā, ja zeme un ēka uz tās nepieder vienai personai. Dambja un ezera īpašniekam ir jābūt savstarpējai vienošanās par dambja uzturēšanu un izmantošanu, pretējā gadījumā nevaram iedomāties normālu saimniecisko darbību un ūdens resursu izmantošanu, jo dambja un ezera lietošanai ir jābūt saskanīgai.

 Ministru kabineta 2011.gada 12.jūlija noteikumi Nr.549 „Noteikumi par ūdensobjektiem, kuru hidroloģiskais režīms ir regulējams ar hidrotehniskajām būvēm” nosaka ezerus (piemēram, Alūksnes, Rāznas, Papes), kuriem obligāti ir jāizstrādā ūdensobjekta ekspluatācijas noteikumi, kuri pēc to apstiprināšanas pašvaldības saistošo noteikumu formā kļūst obligāti gan ezera īpašniekam, gan dambja īpašniekam, kā arī visām citām personām.

Ūdensobjekta ekspluatācijas noteikumus  izstrādā arī hidrotehnisko būvju darbībai, ja būves izmanto saimnieciskās darbības veikšanai nepieciešamās ūdens noteces režīma un parametru regulēšanai (Ministru kabineta 2005.gada 27.decembra noteikumi Nr.1014 „Ūdens objektu ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumu izstrādāšanas kārtība”). Šos ekspluatācijas noteikumus saskaņo ar vietējo pašvaldību u.c. institūcijām un izmanto ūdens resursu lietošanas atļaujas izdošanai hidrotehniskai darbībai. Ekspluatācijas noteikumus izstrādā hidrotehniskās būves valdītājs, bet to var darīt arī ūdensobjekta valdītājs.

Ezeros, kas nav iekļauti minētajos Ministru kabineta noteikumos, un ezeros, kur dambis (aizsprosts) netiek izmantots ūdens regulēšanu saistītā saimnieciskā darbībā, dambja un ezera īpašniekam ir jāvienojas par dambja lietošanu, šādas situācijas vides aizsardzības normatīvie akti neregulē.

Dambi var vienlaikus projektēt un būvēt gan ūdens aizturēšanai un regulēšanai, gan arī kā ceļu kājāmgājējiem vai transportam, tāda prakse Latvijā ir. Tomēr konkrētajā gadījumā ir jānoskaidro, vai dambis ir būvēts arī kā ceļš un vai tas ir piemērots pārveidošanai par ceļu (ja sākotnēji tā nav bijis projektēts). Par ceļa esamību un tā raksturojumu informāciju var iegūt no vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma un pašvaldības būvvaldē.

Saskaņā ar likuma „Par autoceļiem” visi ceļi tiek iedalīti valsts autoceļos, pašvaldības autoceļos, māju un komersantu ceļos. Māju un komersantu ceļi parasti ir privātā īpašumā esoši ceļi, tādā gadījumā saskaņā ar likuma „Par autoceļiem” 5.panta ceturto daļu „par komersantu ceļu un māju ceļu lietošanas aizliegumu, ierobežojumiem vai to atcelšanu lemj autoceļa īpašnieks, saskaņojot to ar attiecīgo vietējo pašvaldību”. Ierobežojumu var noteikt, ja ceļš nav paredzēts (projektēts) attiecīgai slodzei. Pirms tā izmantošanas jāpalielina tā nestspēja, un tas jāsakārto, ja tiek bojāts.

Likuma „Par autoceļiem” 4.panta otrā daļa nosaka, ka „hidrotehniskās būves šķērsojoša un to sastāvā ietilpstoša ceļa posma uzturēšanas un rekonstrukcijas noteikumus nosaka saskaņā ar Satiksmes ministrijas un attiecīgā resora īpašu vienošanos”.