Lieta tika izskatīta pēc vides organizāciju pieteikuma par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 935 “Noteikumi par koku ciršanu mežā” 7. pielikuma, ciktāl ar to tiek samazināts galvenās cirtes caurmērs, atbilstību Satversmes 115. pantā ietvertajam ilgtspējības principam. Pieteikuma iesniedzēji bija norādījuši, ka apstrīdētajā normā noteiktās galvenās cirtes caurmēra samazināšanas dēļ tiks pieļauta daudz jaunāku priežu, egļu un bērzu mežu ciršana, kas negatīvi ietekmēs meža ekosistēmu un bioloģisko daudzveidību.
Satversmes tiesa norādīja, ka valsts ir tiesīga pieņemt tādus lēmumus, kuriem var būt ietekme uz vidi, taču tiem ir jābūt saskaņā ar Satversmē ietverto ilgtspējības principu – vispusīgi izvērtētiem, līdzsvarojot sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas intereses. Tāpat būtiska nozīme ir Satversmes 115. pantā ietvertajam piesardzības principam, kurš citstarp prasa, lai pirms plānotās darbības tiktu apzinātas un izvērtētas visas iespējamās negatīvās sekas.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka, lai sekmētu valsts ilgtspējību, ir izveidota attīstības plānošanas sistēma, kuras ietvaros tiek izstrādāti dažādi attīstības plānošanas dokumenti, arī pamatnostādnes. Nozaru politikas pamatnostādnēm ir nepieciešams stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kas nodrošina to, ka ar vidi saistītu plānošanas dokumentu pieņemšanas procesā tiek ņemtas vērā vides aizsardzības intereses un ievērots piesardzības princips. Satversmes tiesa atzina, ka normatīvā akta izstrādes procesā ir jāņem vērā politikas plānošanas dokumentā noteiktie attīstības virzieni un politikas mērķi. Tādējādi tiek sekmēta ilgtspējības principa un piesardzības principa ievērošana.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma nosaka tādu risinājumu, kurš nebija ietverts Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēs, un līdz ar to galvenās cirtes caurmēra samazināšana neatbilst pamatnostādnēs noteiktajam politikas mērķim īstenot meža vērtības palielināšanas pasākumus. Vienlaikus Satversmes tiesa secināja, ka, tā kā apstrīdētā norma kalpo kā tiesiskais pamats tādai darbībai, kurai var būt ietekme uz vidi, tā pēc būtības atbilst plānošanas dokumentam, pirms kura pieņemšanas ir veicams stratēģiskais novērtējums.
Vērtējot to, vai apstrīdētajai normai var būt būtiska ietekme uz vidi, Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētās normas izstrādes laikā bija zināmi vairāki riski, kas varētu radīt kaitējumu videi. Ministru kabinets šos riskus daļēji bija vērtējis, secinot, ka būtiska ietekme uz vidi neesot sagaidāma. Taču Satversmes tiesa norādīja, ka Ministru kabineta veiktās darbības neliecina par vispusīgu iespējamās ietekmes uz vidi vērtēšanu. Turklāt stratēģiskā novērtējuma ietvaros kopsakarā ir vērtējamas gan labvēlīga, gan nelabvēlīga rakstura ietekmes. Tas, ka papildus tiek noteiktas prasības, kurām var būt labvēlīga ietekme uz vidi, nevar būt par iemeslu stratēģiskā novērtējuma neveikšanai. Attiecīgi lietā esošā informācija liecināja par iespēju, ka apstrīdētā norma var radīt būtisku ietekmi uz vidi vai Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju.
Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā Ministru kabinets nav ievērojis kārtību, kādā pirms tāda normatīvā akta, kuram var būt būtiska ietekme uz vidi, pieņemšanas ir jāvērtē iespējamās ietekmes uz vidi būtiskums un nepieciešamība veikt stratēģisko novērtējumu. Ja būtu bijusi ievērota šī kārtība, pastāv iespēja, ka tiktu pieņemts citāds lēmums attiecībā uz stratēģiskā novērtējuma nepieciešamību. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā nav ievērots ilgtspējības princips un piesardzības princips, tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 115. pantam.
Satversmes tiesa lēma par tiesību normas, kas bija spēkā līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim, juridiskā spēka atjaunošanu. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma uzskatāma par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža, bet ir atjaunojams Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 935 “Noteikumi par koku ciršanu mežā”, 7. pielikums redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 29. jūnijam, daļā, kurā spēku zaudējusi apstrīdētā norma.
Saistītā lieta: 2023-01-03
