Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Grozījumi Krimināllikumā nosaka izmaiņas 34 Krimināllikuma normās, tostarp 8 izmaiņas veiktas Krimināllikuma Vispārīgajā daļā un attiecīgi 26 – Krimināllikuma Sevišķās daļas noziedzīgu nodarījumu sastāvos.
FOTO: Freepik
Grozījumu Krimināllikumā pieņemšanas gaitā joprojām ir novērojama nevēlama likumdošanas prakse, likumprojekta pieņemšanas procesā līdztekus sākotnējam grozījumu likumprojektam iesniedzot virkni priekšlikumu izmaiņām vēl citās Krimināllikuma normās, tostarp Krimināllikuma Vispārīgajā daļā. Kaut gan vērtēt spēkā stājušos grozījumu kvalitāti būs iespējams vien pēc to aprobēšanas tiesu praksē, viedokli ir iespējams izteikt jau šobrīd, aplūkojot atsevišķus problēmjautājumus.
2018. gada 1. janvārī stājās spēkā Grozījumi Krimināllikumā (Grozījumi KL). Lai arī sākotnēji tos virzīja pieņemšanai Saeimā saistībā ar Latvijas Republikas pievienošanos 2011. gada 11. maija Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), tomēr minētie grozījumi ietver arī izmaiņas noziedzīgu nodarījumu sastāvos saistībā ar citām ar Krimināllikuma (KL) aizsargātām interešu sfērām, piemēram, uzņēmumu ekonomiskās darbības un valsts institūciju dienesta jomām.
Izmaiņas 34 Krimināllikuma normās
Grozījumi KL nosaka izmaiņas 34 KL normās, tostarp 8 izmaiņas veiktas KL Vispārīgajā daļā un attiecīgi 26 – KL Sevišķās daļas noziedzīgu nodarījumu sastāvos:
Sākotnēji Saeimā iesniegtais likumprojekts paredzēja izmaiņas tikai 24 KL normās, taču likumprojekta 2. un 3. lasījumā Saeimā iesniedza virkni priekšlikumu izmaiņām, kā rezultātā grozījumu apjoms ievērojami pieauga. Proti, no 20 priekšlikumiem 2. lasījumā 13, no kuriem 12 iesniedza Tieslietu ministrija (TM), neattiecās uz sākotnējo likumprojektu un 1 priekšlikums vispār paredzēja jaunu KL Sevišķās daļas normu, savukārt 3. lasījumā no 8 iesniegtajiem priekšlikumiem 5, no kuriem 4 iesniedzas TM, neattiecās uz sākotnēji iesniegto likumprojektu, turklāt 1 norma paredzēja jaunu noziedzīga nodarījuma sastāvu.1
Šāda likumdošanas prakse krimināltiesībās nav vēlama, jo tā ne tikai neatbilst labai likumdošanas praksei un ir necaurspīdīga, bet arī apgrūtina šādi pieņemtu tiesību normu piemērošanu. Proti, neesot vienotai likumprojekta anotācijai, ne vienmēr ir iespējams noskaidrot likumdevēja gribu.
Par grozījumiem KL Vispārīgajā daļā
Grozījumi KL 48. panta "Atbildību pastiprinošie apstākļi" pirmās daļas 16. punktā turpmāk praksē uzliks par pienākumu pirmstiesas izmeklēšanā noskaidrot, vai noziedzīgā nodarījumā saistībā ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai tīšu noziedzīgu nodarījumu pret personas veselību vai tikumību un dzimumneaizskaramību nav bijusi bērna klātbūtne. Cik plaši interpretēs bērna klātbūtni kā atbildību pastiprinošu apstākli, rādīs judikatūra, un par to vēl ir pāragri spriest. Tomēr vienlaikus jāvērš uzmanību, ka zināmas vadlīnijas, kas saprotams ar bērna klātbūtni, var saskatīt, piemēram, no Lansarotes konvencijas skaidrojošā ziņojuma.2
Attiecībā uz vecuma sliekšņa paaugstināšanu KL 48. panta 6. punktā (no 16 uz 18 gadiem personai, pret kuru izdarīts noziedzīgs nodarījums) jānorāda, ka, lai arī konkrētais grozījums patiešām izpilda Latvijas Republikas uzņemtās starptautiskās saistības un tādējādi šajā pantā atzīst par bērnu personu līdz 18 gadu vecumam, vienlaikus bez ievērības ir atstāti ar to saistītie KL Sevišķās daļas panti, kur atsevišķos gadījumos attiecīgais cietušā vecums (t.i., 16 gadi) kalpoja par kvalificējošu apstākli.
"Sākotnēji Saeimā iesniegtais likumprojekts paredzēja izmaiņas tikai 24 Krimināllikuma normās."
Ņemot vērā grozījumus KL 50. panta "Soda noteikšana par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem" trešajā daļā, kas daļēji ir saistīti ar grozījumiem Kriminālprocesa likuma 420. panta "Prokurora priekšraksta par sodu piemērošanas pieļaujamība" pirmajā daļā, kas stājās spēkā 2016. gada 7. aprīlī un nosaka, ka prokurors var pabeigt kriminālprocesu, piemērojot prokurora priekšrakstu par sodu, arī smaga nozieguma gadījumā, par kuru paredzēts brīvības atņemšanas sods līdz pieciem gadiem, būtu apsvēršanas vērts jautājums par smago noziegumu klāsta pārskatīšanu, par ko iespējams piemērot prokurora priekšrakstu par sodu, protams, ievērojot Latvijas Republikas Satversmē un likumā "Par tiesu varu" noteikto.
Tāpat ir jānorāda, ka Grozījumi KL 52. panta septītajā daļā turpmāk imperatīvi nosaka, ka aizstātos sodus pilnībā saskaita. Līdz ar to ir novērsta aizstāto sodu saskaitīšanas kārtības neesamība, šādi veicinot tiesisko noteiktību.
"Aizstātos sodus pilnībā saskaita."
Savukārt Grozījumi KL 56. panta "Kriminālatbildības noilgums" pirmajā prim daļā aktualizē jautājumu par 20 gadu noilguma (no brīža, kad cietusī persona sasniegusi 18 gadu vecumu) perioda samērīgumu ar minētā panta daļā ietverto noziegumu smagumu. Jānorāda, ka nedz Cilvēku tirdzniecības direktīva, nedz Bērnu direktīva, nedz Stambulas konvencijas 58. pants nenosaka pienākumu valstij noteikt konkrētu noilguma periodu, vien norāda, ka tam ir jābūt pietiekami ilgam, lai varētu efektīvi uzsākt tiesvedību, un samērīgam ar konkrētā nodarījuma smagumu.
Atsevišķi jautājumi pie tik nesamērīga noilguma termiņa rodas arī no kriminālistikas un kriminoloģijas skatpunkta, t.i., vai praksē varēs iegūt pietiekamus pierādījumus par tik sen notikušiem noziegumiem, turklāt tādus, kas ārpus saprātīgām šaubām liecinātu par personas vainu par šiem noziegumiem, un vai pie šādiem noilguma periodiem tie nevarētu motivēt nelabticīgas it kā cietušās personas izmantot to kā instrumentu šantāžai, piemēram, par seksuālu vardarbību, lai izspiestu naudu, pretējā gadījumā draudot vērsties policijā.
Grozījumus KL Vispārīgajā daļā noslēdz KL 63. panta "Sodāmības dzēšana un noņemšana" devītās daļas grozīšana, kas pēc būtības skaidrāk nosaka to, ka sodāmība ir jāvērtē uz jaunā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, nevis uz sprieduma par šo jauno noziedzīgo nodarījumu taisīšanas brīdi, neskatoties uz to, ka praksē ar 2016. gada 11. februāra Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmumu lietā Nr. SKK–45/20163 problēma jau tika atrisināta.
Par atsevišķiem grozījumiem Krimināllikuma Sevišķajā daļā
KL XIII nodaļas 132.1 pantā ietvertais jaunais noziedzīgā nodarījuma sastāvs – vajāšana – ir vērtējams atzinīgi un bija nepieciešams praksē. Jācer, ka judikatūra palīdzēs pilnīgāk noskaidrot šīs normas kvalificējošo apstākļu saturu un to novērtēšanu, kā arī ieviestā norma patiešām palīdzēs objektīvas vajāšanas gadījumos, nepieļaujot situācijas, kad cietušajam objektīvi maldīgu priekšstatu dēļ šķita, ka viņu vajā, un ka ar to pietiktu, lai atzītu personu par vainīgu.
Vienlaikus ir jāņem vērā, ka faktiski tiek kriminalizēta ievērojami plašāka draudu forma par līdzšinējo KL 132. pantā noteikto (draudiem izdarīt slepkavību vai nodarīt smagu miesas bojājumu), līdz ar to būtu jāpārskata šo abu sastāvu sankcijas, proti, attiecīgi vai nu palielinot sankciju KL 132.1 pantā, vai samazinot sankciju KL 132. pantā, jo šobrīd abi sastāvi paredz identiskas sankcijas un saskaņā ar KL 7. panta otro daļu atzīstami par kriminālpārkāpumiem.
"Sodāmība ir jāvērtē uz jaunā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdi."
Attiecībā uz grozījumiem KL 125., 126. un 130. pantā par smagiem, vidēji smagiem, kā arī viegliem miesas bojājumiem ir secināms, ka jau līdz šim minētajos KL pantos bija paredzēta atbildība par attiecīgā smaguma miesas bojājumu nodarīšanu pret pirmās vai otrās pakāpes radiniekiem vai laulātajiem, vai personām ar kopīgu (nedalītu) saimniecību, turklāt KL 48. panta pirmās daļas 15. punktā patiešām jau ir ietverts minētais atbildību pastiprinošais apstāklis, līdz ar to ir jāpiekrīt deputātam Gunāram Kūtrim, ka nereti, ieviešot starptautisko dokumentu prasības, likumdevējs mēdz pārcensties.
Savukārt attiecībā uz grozījumiem KL 215. un 215.1 pantā, kas saistīti ar maksātnespējas procesu, var secināt, ka likumdevējs pamatoti ir dekriminalizējis atsevišķas informācijas nesniegšanas darbības maksātnespējas procesā, jo, ņemot vērā Maksātnespējas likumā noteikto, tās nevar radīt vērā ņemamu kaitējumu ar KL aizsargātajām sabiedriskajām interesēm.
Taču jānorāda, ka TM virzītais risinājums4 attiecībā uz kukuļa pieprasīšanas un izspiešanas kā kukuļņemšanas (neatkarīgi no kukuļdevēja piekrišanas dot kukuli) kriminalizēšanu KL 320. pantā, pirmkārt, paredzot atbildību par kukuļa pieprasīšanu vai izspiešanu arī bez kukuļdevēja piekrišanas, kas, nepārprotami, ir ļoti kaitīgs un korupciju veicinošs faktors, un, otrkārt, par izspiešanas vai pieprasīšanas mēģinājumu neatkarīgi no izdošanās, tāpat kā kukuļa piedāvājama izteikšanas gadījumā neatkarīgi no kukuļa vai tā piedāvājuma pieņemšanas, ir vērtējams atzinīgi.
Pilns E. Rusanova un J. Januma viedoklis par grozījumiem KL, kas stājās spēkā šī gada 1. janvārī.
1LR 12. Saeimas likumprojektu datubāze: Likumprojekts Nr. 794/Lp12, Grozījumi Krimināllikumā. [Skatīts: 08.01.2017.]
2Explanatory Report to the Council of Europe Convention on the Protection of Children against Sexual Exploitation and Sexual Abuse [Skatīts: 08.01.2017.]
32016. gada 11. februāra LR Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmums lietā Nr. SKK–45/2016. [Skatīts: 08.01.2017.]
4Tieslietu ministrijas 2017. gada 13. februāra vēstule Saeimas Juridiskajai komisijai par priekšlikumu iesniegšanu "Grozījumiem Krimināllikumā" (Reģ.Nr. 794/Lp12) 2.lasījumam. [Skatīts: 08.01.2017.]
