31. maijs ir nozīmīgs datums – valdībā jānāk klajā ar informatīvo ziņojumu par "veselības pakalpojumu grozu" atbilstoši pieejamajam valsts budžeta finansējumam, Latvijas Ģimenes ārstu asociācija dosies akcijā, bet Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) draud pieprasīt veselības ministra demisiju, ja līdz 31. maijam nebūs noteikts veselības pakalpojumu grozs. Kas tiks izdarīts līdz 31. maijam?
Līdz 31. maijam iesniegsim valdībā informatīvo ziņojumu, kam patiesībā veselības aprūpē valsts ir iedevusi naudu. Liksim "grozā" pakalpojumus nepieciešamajā apjomā par patiesajiem tarifiem un pateiksim, kam pietiek naudas. Šo grozu definējam, nevis lai to ieviestu un pateiktu, ka vairāk neko citu valsts neapmaksās, bet tāpēc, lai skaidrotu valdībai, Saeimai un sabiedrībai, kam īstenībā pietiek naudas, nolūkā pamatot nozarei nepieciešamo finansējumu. Šajā minimālajā "grozā" ieies tas, ko neviens neapšaubīs, ka tas tiešām ir jāapmaksā – primārā veselības aprūpe (apmaksa ģimenes ārstiem), neatliekamās medicīnas palīdzības dienests (NMPD), NMP attiecīgajās nodaļās vai NMP slimnīcās, bērnu veselības aprūpe, arī bērnu zobārstniecības pakalpojumi, pakalpojumi grūtniecēm, infekciju slimības (sākot no vakcinācijas un beidzot ar medikamentiem), 100% kompensējamie medikamenti, jo to nelietošanas gadījumā iestājas nāve vai paliekoša invaliditāte – nav jēgas uzstādīt diagnozi un pēc tam medikamentozi neārstēt. Nosaucot šīs vajadzības, jau visa nozarei atvēlētā valsts nauda ir iztērēta un vēl pietrūkst.
Teicāt, ka būs runa par patiesajiem tarifiem. Vai tas nozīmē, ka pašreizējie tarifi neatbilst reālajām izmaksām?
Es minēju divas asis – pakalpojumi to īstajā apjomā un ar patiesu tarifu. Tarifam ir divas sadaļas – viena no tām ir saimnieciskā, kurā ietilpst, piemēram, komunālie maksājumi – elektrība, siltums, un kura tiek nosegta patlaban par 60%. Tarifā ir atalgojuma daļa, kura arī nav nosegta. Mediķu atalgojumā vienlaicīgi ir jārisina vairākas problēmas. Tikai medicīnas nozarē pagarinātais darbalaiks ar likumu ir noteikts par normālo. Tātad 160 stundu vietā mūsu darba mēnesis ir par 80 stundām garāks – 240 stundas. Tas ir nolūkā, lai nebūtu par virsstundām jāmaksā dubultā. Tā ir tikai veselības jomā – ārstiem, medmāsām, medicīnas personām. Šī ir situācija, kas ir jālabo.
Ir arī jāpanāk tāda situācija, kad ārsta vidējā alga sasniedz divas tautsaimniecībā nodarbināto vidējās algas, savukārt medmāsu atalgojums – 60%, bet jaunākā medicīniskā personāla – 40% no šī atalgojuma.
Ja runājam par konkrēto medicīnisko manipulāciju tarifiem, tajos iekļauta ne tikai darba alga, bet arī attiecīgais laiks, kas jāvelta noteiktai manipulācijai vai operācijai. Arī šie laiki ir jāpārskata un jāpietuvina reālajiem. Bieži ir gadījumi, kad apmaksai par operāciju, kas realitātē ilgst trīs, četras, pat piecas stundas, tiek izmantots tarifs ar šobrīd nepietiekamo darba atalgojumu par pusstundu – it kā operācija tiktu izdarīta tik īsā laikā. Ir nepieciešams visu šo problēmu risinājums.
Tātad, pārskatot veselības aprūpes pakalpojumu patiesos tarifus, tie būs dārgāki, jo patlaban tie nemaksā tik, cik ir to reālās izmaksas?
Šobrīd runājam par pakalpojumiem, kurus apmaksā valsts. Mēs grasāmies sistēmu pārveidot tā, ka valsts maksā par veselības aprūpes pakalpojumiem ne mazāk, cik tie maksā. Ceru, ka esmu izsmeļoši atbildējis uz jūsu jautājumu.
Jūs esat minējis problēmas ar, piemēram, bērnu zobārstniecību. Man ir 11 gadus vecs dēls, bet es nekur nevaru viņu pierakstīt salabot zobus, jo uz šo valsts apmaksāto pakalpojumu ir ārkārtīgi garas rindas.
Situācija ir tāda, ka tarifi arī bērnu zobārstniecībai gadiem ilgi nav pārskatīti. Tie ir zem pašizmaksas, un zobārsti negrib apkalpot bērnus. Ne tāpēc, ka viņi nemīlētu bērnus, bet tāpēc, ka par katru pacientu viņiem nākas piemaksāt no savas kabatas. Zobārsti saka, ka bērnu zobārstniecībā, – un mēs arī ticam, ir palicis tikai viens rentabls tarifs – tā ir zobu higiēna. Zobārsti atsakās slēgt līgumus par zobārstniecības pakalpojumu sniegšanu bērniem, un tā nav normāla situācija. Šo situāciju daļēji labosim jau no gada vidus – par atsevišķiem pakalpojumiem uz iekšējo rezervju rēķina padarīsim šos tarifus rentablākus, lai zobārsti tic, ka ejam pārskatīšanas virzienā.
Nākamgad no premjerministra Māra Kučinska solītās naudas – 35 miljoni plus vēl astoņi miljoni eiro, kurus varam pārdalīt ministrijas iekšienē, tātad kopā 43 miljoni, pakalpojumu pieejamības palielināšanai aizies 18miljoni, bet 20 miljoni – mediķu atalgojumam. Savukārt no šiem 18 miljoniem divi miljoni ir paredzēti bērnu zobārstniecības tarifu pacelšanai. Ja arī tie netiks paaugstināti pienācīgā līmenī, tas jau būs solis konkrētā virzienā. Mums ir vienošanās ar Zobārstu asociāciju, ka ejam tarifu pacelšanas virzienā soli pa solim.
Droši vien ir vēl virkne pakalpojumu, kuri ir kliedzoši nerentabli pakalpojumu sniedzējiem. Kādu pakalpojumu cenrāžus vēl mainīsiet?
Mūsu uzdevums jau nav tikai pateikt, kam īstenībā valsts naudu ir iedevusi. To mēs teiksim, lai pamatotu mūsu finansiālo vajadzību. Galvenais uzdevums ir izstrādāt jaunu, ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanas modeli. Mēs aprēķināsim precīzi, un aprēķini lielā mērā jau ir veikti, cik ir patiesā finansiālā nepieciešamība. Patlaban ārstniecībai atvēlam 714 miljonus eiro, bet patiesā vajadzība ir 1,36 miljardi eiro. Skaidrs, ka neviens gada laikā tādu naudu neiedos ne pie kāda modeļa. Ir jāizstrādā modelis, kā šo mērķi sasniegt četru vai piecu gadu laikā. Jābūt absolūti skaidram, ko un kā darām pie katra papildu naudas piešķīruma. Mēs soli pa solim šīs lietas izlīdzināsim, katru gadu ceļot mediķiem atalgojumu, četru gadu laikā atsakoties no pagarinātā darbalaika kā normālā. Mums ir konkrēts plāns. Katru gadu 20 stundas sākot apmaksāt no pagarinātā darba laika dubultā, nonākam situācijā, ka četru gadu laikā varēs pilnībā apmaksāt virsstundas tāpat kā citās nozarēs. Strādājam kopā ar Kera kungu [Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris], ir darba grupa, kura regulāri tiekas, veicam aprēķinus, lai precīzi pamatotu konkrētas naudas nepieciešamību jau iepriekš minētajām divām vajadzībām – mediķu algām un virsstundām. Katrs šāds solis prasa konkrētu finansiālu vajadzību, ņemot vēra mediķu skaitu un viņu kategorijas (strādājam, lai šos Ministru kabineta noteikumus vienkāršotu). Ir jāpanāk situācija, ka ar piemaksām tiek nopelnīti ne vairāk kā 30% no kopējiem mēneša ienākumiem. Strādājot kopā ar arodbiedrību, veselības nozares darba devējiem, zināsim konkrēti, cik katru gadu vajag papildu naudu atalgojumam, ja gribam šo mērķi sasniegt četru vai piecu gadu laikā.
Taču es jautāju par veselības pakalpojumu grozu. Kādi vēl ir piemēri tam, ka pakalpojums nemaksā tik, cik maksā?
Kā jau minēju, ir salīdzinoši nedaudz veselības aprūpes pakalpojumu, kuru tarifi ir pietiekami dāsni. Visi pārējie ir "zem cenas".
Kādas ir proporcijas nedaudziem un tiem pārējiem – 5% pret 95%?
Mans nolūks nav tracināt mediķu sabiedrību, sakot, ka tarifus, kas ir rentabli, varētu samazināt. Man ir pretējs nolūks, gribu nomierināt mediķus, sakot, ka iesim pilnīgi pretēju ceļu – nevis ņemsim nost tarifam, kas šobrīd atbilst izmaksām, bet sāksim maksāt vairāk par nerentabliem pakalpojumiem. Pirmā joma, kas ar to saskarsies, būs bērnu zobārstniecība – pieliksim jau nākamgad no tiem 35 miljoniem, kurus sola premjerministrs Kučinskis.
Izklāstot situāciju ar veselības pakalpojumu "grozu", pateiksim, kam pietiek valsts finansējums. To pateiksim tāpēc, lai valdība pieņemtu lēmumu, izvēloties no mūsu līdz 1. jūlijam iesniegtā scenārija, pa kādu ceļu iesim, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu. Turpināt, kā līdz šim, vairāk nevar. Visu laiku nav bijis drosmes pieņemt lēmumu, jo tas vienmēr prasījis izvēli starp jauna nodokļa ieviešanu vai nodokļa pārdali par labu veselībai. Tagad nu ir tik tālu, ka nepieņemt lēmumu vairs nevar.
Circenes kundzes [bijusī veselības ministre Ingrīda Circene] modelis netika ieviests. Žēl, ka tā, bet tam bija divi iemesli: nefunkcionējoša e-veselība, kuras dēļ ārsts tiktu pārvērsts par nodokļu nomaksas kontrolieri. Tāpēc tam bija pretestība.
No ģimenes ārstiem.
Jā, it īpaši no vienas ģimenes ārstu asociācijas. Pretestība būs arī tagad. Veides kundze [Sarmīte Veide, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja] vismaz tā ir teikusi. Jūs, uzdodot jautājumu, minējāt Kera kunga arodbiedrību, jautājumā minējāt arī Latvijas Ģimenes ārstu asociāciju. Ģimenes ārstiem ir divas asociācijas, ar vienu – Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociāciju – mums ir laba sadarbība. Ceru, ka ar otru arī attiecības uzlabosies.
Latvijas Ģimenes ārstu asociācija 31. maijā dosies akcijā.
Ko ģimenes ārsti grib? Arī papildu finansējumu. Esam izstrādājuši normatīvo aktu grozījumu projektu, atbilstoši kuram no 1. jūlija visām ģimenes ārstu praksēm vidēji par 144 eiro tiks palielināts finansējums, maksājot kapitācijas naudu pilnā apmērā.
Ir virkne jautājumu, kurus jau šogad risināsim ģimenes ārstu sakarā. Piemēram, no 1. jūlija ģimenes ārsta prakses slēgšanas gadījumā Nacionālajam veselības dienestam tiks novirzīts finansējums, lai varētu izmaksāt atlaišanas pabalstus medmāsām.
Veides kundzei ir vēl divas prasības, kurām nevaram piekrist: viņa ir pret e-veselības ieviešanu un obligāto veselības apdrošināšanu. Es viņas argumentus saprotu, bet neatbalstu. Man ir pretējs uzdevums: gan ieviest e-veselību, gan obligāto veselības apdrošināšanu.
Finanšu ministrija (FM) kopā ar Veselības ministriju (VM) pārskata finansēšanas plūsmu veselības sistēmā. LĀB apgalvo, ka VM nevēlas uzrādīt visus datus un saglabā zināmu neskaidrību patiesajos veselības izdevumos.
Tas ir nepatiess, melīgs apgalvojums. Visi dati, ko FM prasa VM, tiek sniegti. Ir milzīgs datu masīvs. Ja tiek uzdoti jautājumi, atbildes uz kuriem nav iegūstamas no esošām atskaitēm, tad ir jāprogrammē, un tas prasa laiku.
Tātad ir skaidri saprotamas finanšu plūsmas veselības jomā?
Jā. Šī skaidrība ir arī FM.
Ir izskanējuši varianti par vairākiem jaunā veselības finansēšanas modeļa veidiem: gan tādiem, kas balstīti uz iedzīvotāja ienākuma nodokļa vai socnodokļa iemaksām, Latvijas bankas prezentētais Nīderlandes modelis.
Vai domājat, ka VM nebūs savs modelis? Būs! Arī Saeimas deputātu grupa strādā pie sava finansēšanas modeļa, taču nezinām, kāds tieši tas būs.
Visus izstrādātos modeļus apvienosim informatīvajā ziņojumā valdībai. Mums ir laiks līdz 1. jūlijam.
Zinu, ka strādāsiet kopā ar Pasaules Veselības organizāciju (PVO).
PVO eksperti, kas atrodas Barselonā, ir specializējušies valstu nodokļu un obligātajās veselības apdrošināšanas sistēmās. Viņi komentēs katru no mūsu modeļiem.
Bet kā pats domājat, kādam šim modelim vajadzētu būt?
Domāju, ka tam vajadzētu būt jauktam. Neticu, ka valsts varēs ies to ceļu, kādu ir gājusi Dānija – valsts finansēta veselības aprūpe, dodot naudu veselībai pietiekamā apjomā. Dāņi labprāt maksā lielus nodokļus un lepojas ar to. Mūsu mentalitāte ir nedaudz citāda. Līdz ar to mums būs jāiet arī pa esošo nodokļu pārdales ceļu. Ir jāņem vērā labklājības ministra Jāņa Reira teiktais, ka veselībai var atvēlēt 1–3% no sociālajām iemaksām. Tas ir vērā ņemami. Šodien [intervija notiek 17. maijā] premjers arī minēja, ka šāds izvērtējums – 1–2% no sociālajām iemaksām – notiek, novirzot finansējumu konkrēti pensionāru veselības aprūpei. Pensionāru federācija (LPF) ir izteikusi vēlmi pēc īpašas pensionāru aprūpes programmas.
Konkrētās – sociālo iemaksu – naudas piesaiste tieši pensionāru veselības aprūpes vajadzībām ir iespējama, un šis variants tiks atspoguļots vienā no modeļa variantiem VM informatīvajā ziņojumā. Tātad esošais budžeta finansējums, plus 1–2% no sociālajām iemaksām, plus princips, ka strādājošie ik mēnesi maksā nelielu naudas summu par sevi un par viņiem vēl maksā darba devējs.
Tātad obligātās veselības apdrošināšanas izmaksas tiks sadalītas starp darba devēju un darba ņēmēju?
Jā, citādi paliktu tās pašas naudas ietvaros, ko šobrīd cilvēki samaksā, kad viņi ir slimi un saņem pakalpojumu. Šobrīd ir gan līdzmaksājumi, gan tiešie maksājumi. Bet netaisnība ir tā, ka šīs summas var samaksāt tikai tie, kuriem ir nauda. Tiem, kuriem naudas nav, tiem aprūpe ir nepieejama. Un šī netaisnība ir jānovērš. Ir jāievieš tāda veselības aprūpes sistēma, kas ir pieejama visiem mūsu sabiedrības locekļiem neatkarīgi no viņu materiālās rocības.
Procentuāli, cik varētu būt jāmaksā darba ņēmējam un darba devējam?
Savu modeli ir izstrādājusi Latvijas Banka, viņiem ir konkrēti aprēķini. Veselības ministrijas aprēķini vēl top.
Jā, Latvijas Bankas aprēķinos ir 300 eiro gadā jeb 25 eiro mēnesī.
Kā jau teicu, mūsu aprēķini vēl top. Jūs aizmirsāt lietot vārdu – vidēji. Tas nozīmē, ka minimālās algas saņēmējam šī naudas summa būtu ievērojami mazāka. Jautājums ir, kā šo naudas summu varēs samaksāt iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem. To vajadzētu saskaņot ar minimālās algas celšanu valstī, ar nodokļu politiku vispār. Ja, ceļot minimālo algo, teiktu, ka tas ir speciāli domāts šai attiecīgajai iemaksai, tad to varētu arī realizēt. Ieviešot šo modeli, mums jābūt īpaši uzmanīgiem pret sociāli jūtīgajām iedzīvotāju grupām, kuras ir vismazāk nodrošinātas. Piemēram, ministrijas piedāvātais obligātās veselības apdrošināšanas modelis neparedz ikmēneša maksājumus pensionāriem. Plānots, ka pensionāriem veselības aprūpe būs pieejama bez papildu ikmēneša iemaksām, līdzmaksājumiem un tiešiem maksājumiem.
Labi, Latvijas Bankas piedāvājums paredz, ka katrs Latvijas darbspējīgais iedzīvotājs iegādāsies apdrošināšanas polisi par [aptuveni] 300 eiro gadā jeb 25 eiro mēnesī. Vai Jums ir kaut kādas aplēses, kādas varētu būt Veselības ministrijas piedāvātās summas?
Jums vajadzēs paciesties līdz mūsu informatīvajam ziņojumam. Kā jau minēju, mums vēl ir sešas nedēļas.
Taču jau tagad ir skaidrs, ka tas varētu būt jauns veselības apdrošināšanas nodoklis.
Tas nebūs nodoklis – tās būs veselības apdrošināšanas iemaksas. Bet, kā jau minēju, cilvēki to uztvers kā nodokli.
Ir cilvēki, kuriem veselības apdrošināšanas polisi pērk darbavieta. Vai viņiem būs jāmaksā dubultā – gan par valsts, gan privāto veselības apdrošināšanas polisi?
Tas, ka jau šobrīd daudzi darba devēji apdrošina savus darba ņēmējus, liecina par to, ka darba devējiem ir izpratne un gatavība maksāt par veselības apdrošināšanu. Pēc tā modeļa, ko mēs virzīsim, būs jāmaksā ikmēneša maksājums gan darba ņēmējam, gan darba devējam, lai apdrošinātu katru strādājošo slimības gadījumam.
Apmēram ar kādu summu rēķināties, ka šādā veidā varētu iekasēt?
Kā jau minēju, ir aprēķināts, kāds budžets ir nepieciešams veselības aprūpei – 1,36 miljardi eiro. Nav jau viena gada laikā jāsasniedz šāds finansējums. Iesim soli pa solim. Atkarībā no tā, cik gados varētu šo sasniegt, summa tiks attiecīgi koriģēta.
Jūs teicāt – pacientu identificēs un izrakstīs rēķinus. Kā jūs identificēsiet tos daudzos pacientus, kuri strādā ārzemēs, bet atbrauc uz Latviju, lai saņemtu valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, nemaksājot neko?
Arī šiem pacientiem ir ID karte, kas ļaus viņus identificēt.
Tātad šie cilvēki, kuri strādā un maksā nodokļus citur, nebūs jaunā veselības aprūpes finansēšanas modeļa daļa?
Iemācīsimies uzdot jautājumu, vai pacients gadījumā nav apdrošināts ārvalstīs – Anglijā, Īrijā un citur. Tādā gadījumā piestādīsim rēķinu viņa apdrošinātājam ārzemēs. Pakalpojumu sniegsim Latvijā, bet rēķinu piestādīsim apdrošinātājam Īrijā, Anglijā, Vācijā. Mēs jau šobrīd maksājam milzīgas naudas summas – 8 līdz 9 miljonus eiro gadā par mūsu pilsoņu ārstēšanos ārzemēs, bet pretī no citām valstīm saņemam aptuveni 250 tūkstošus.
Bet ja šim cilvēkam nebūs veselības apdrošināšana Anglijā vai Īrijā vai viņš patiesību neatklāj? Ko tad?
Jūs man liekat zīlēt. Bet mēs negribam zīlēt. Sāksim ar to, ka katram pacientam uzdosim jautājumu – vai tu esi apdrošināts? Vispirms noskaidrosim, cik tad liels vai neliels ir to cilvēku skaits, kuri nav apdrošināti. Latvijas pilsoņus ārstēsim, bet domāsim, ko šādā situācijā darīt.
Jūs pats esat teicis, ka caurā mucā naudu nevar liet. Vai nepietiekams finansējums ir nopietnākā problēma Latvijas veselības sistēmā? Runājot ar mediķiem, viņi norāda uz pārlieku lielu birokrātiju. Viņiem neatliek laika ārstēt pacientus, jo ir jāaizpilda dokumentācija.
Jaunā veselības aprūpes finansēšanas modeļa darbības pamatā būs divi pamatprincipi. Pirmais – valsts nauda sekos līdzi identificētam pacientam. Otrais – nav veselības aprūpes pakalpojuma bez izrakstīta rēķina. Līdz ar to birokrātija atkritīs pilnībā, jo visu informāciju varēs paņemt no detalizētā rēķina.
Uz papīra viss ir pareizi. Arī līdz šim tikuši īstenoti kaut kādi efektivitātes un preventīvi pasākumi, piemēram, šogad ir mainīta laboratorisko izmeklējumu apmaksas kārtība, ieviesta jauna C hepatīta ārstēšanas sistēma. Vai tiek domāts, kā šajās pārmaiņās jūtas pacients, kas ir apjucis un, dažkārt, izmisis, jo pakalpojumus, pretēji solītajam, saprotamā veidā nevar saņemt?
Attiecībā uz C hepatītu šogad ir ieviesta jauna kārtība, un visiem C hepatīta pacientiem ir pamats priekam, nevis izmisumam.
Bet tā kā viņiem neviens neskaidro, ja mediķis norāda: "Jūs vēl neesat tiks slims, lai jūs ārstētu", tas ir psiholoģiski graujoši.
Izmantošu iespēju vēlreiz paskaidrot. No šī gada valstī ir ieviesta pilnīgi jauna pieeja C hepatīta ārstēšanā. Līdz šim pacientus ārstēja ar pegilētajiem interferoniem, kas ir efektīvi tikai 60% gadījumu. Ārstniecības kurss bija ilgs un mokošs, ar blaknēm, turklāt valsts kompensēja vien 75% – pārējo pacientam vajadzēja maksāt no savas kabatas. Gadā tie bija vairāk nekā 2000 eiro. Daudzi to nevarēja samaksāt. Cilvēki bija ļoti vīlušies savā valstī. Turklāt šī slimība ir lipīga, līdz ar to pacientu skaits ar katru gadu pieauga. Jaunā kārtība nodrošina, ka valsts pilnībā kompensē gan medikamentus, kas bija agrāk, gan divu medikamentu kombināciju, kas ir dārgāka, bet efektīvāka (izārstē 80% gadījumu), kā arī trešo medikamentu, kas izmaksā aptuveni 45 tūkstoši eiro vienam pacientam, bet tā efektivitāte sasniedz 98%.
Jūs sakāt, ka cilvēki ir izmisumā, jo visi grib ārstēties tūlīt un ar visdārgākajām zālēm. Daudziem pacientiem šī slimība neattīstās strauji un aknas netiek bojātas ne tikai gadiem, bet gadu desmitiem. Salīdzinājumā ar to pacientu, kuram jau ir bojātas aknas, viņš var pagaidīt. Tāpēc ir ārstu konsīlijs un noteiktas vadlīnijas, kas paredz katrā individuālā gadījumā, ņemot vērā ierobežotus līdzekļus, slimības attīstības stadiju un vīrusa genotipu, noteikt piemērotāko ārstēšanas metodi, kuram zāles vajag tūlīt. Esam nolēmuši no valsts budžeta apmaksāt arī aknu transplantāciju, jo ir brīži, kad tā ir vienīgā iespēja palīdzēt. Tāpat ir tādi vīrusa genotipi, kuriem arī jaunais, dārgais medikaments neder, bet der tieši tas pats pegilētais interferons. Tāpēc man ir tikai labas ziņas C hepatīta pacientiem – tiks izārstēti visi pacienti, arī ieslodzījuma vietās esošie līdzpilsoņi, visi tie, kuri ir līdzestīgi un grib izārstēties. Bet mēs to nevaram izdarīt viena gada laikā.
Sistēma ir saprotama, bet tai pašā laikā tiem pacientiem, kuri zāles šobrīd nevar saņemt, nav drošības sajūtas, ka vajadzīgo terapiju varēs dabūt brīdī, kad slimība sāks progresēt. Situācija veselības aprūpē tomēr nepārtraukti mainās.
Situācija ir dramatiska. Esam epidēmijas draudu priekšā, jo slimo ļoti daudzi. Taču izmisumam nav pamata. Varu pilnīgi visus nomierināt – tā nauda, kas papildus šogad tika iedota C hepatīta pacientu ārstēšanai, paliek finansējuma bāzē arī turpmākos gadus. Neslēpšu, ka nākamgad no šiem 43 miljoniem vēl papildu 3,5 miljonus novirzīsim C hepatīta ārstēšanai.
Mūsu rīcībā ir jauns C hepatīta pacientu reģistrs. Ir vienošanās ar zāļu ražotājiem, ka medikamenti tiks apmaksāti tikai gadījumos, kad pacients ir pilnībā izārstēts. Ir zināms, ka firmai "AbbVie", kura piegādā visdārgākos un efektīvākos medikamentus, tuvākajā laikā parādīsies konkurenti [un zāļu cena samazināsies]. Saprotiet, tie ir kompleksi pasākumi. Mans mērķis ir panākt, ka C hepatīta pacientu skaits katru gadu nevis palielinās, bet samazinās. Tāpēc no šī gada skaistumkopšanas pakalpojuma sniedzējiem, manikīra, tetovēšanas, pīrsinga meistariem ir jāreģistrējas Veselības inspekcijā. Viņi tiks kontrolēti. Šī gada laikā visas zobārstniecības prakses Latvijā pilnveidos instrumentu sterilizāciju. Inficēties ar C hepatītu, apmeklējot zobārstu, arī vairs nebūs iespējams.
Vienīgi jāpiebilst, ka mediķiem ne vienmēr ir prasmes vai pietrūkst laika pacientiem šādas situācijas izskaidrot. Piemēram, tas pats "zaļā koridora" princips – teorētiski skrīninga programmas ietvaros tas jau darbojas, bet nedz pacienti, nedz iestāžu reģistratūrās darbinieki bieži vien par to neko nezina...
Tā nav tiesa. Uzaicinājuma vēstule veikt skrīninga pārbaudes ir vienlaikus medicīniskā dokumenta forma. Ja skrīnings kaut ko uzrāda, pacientam nav jāiet atpakaļ pie ģimenes ārsta – uz šīs pašas formas speciālists uzraksta nosūtījumu tālākam izmeklējumam. Veselības ministrijas nodoms ir jau šogad vai vēlākais – nākamā gada sākumā panākt, lai "zaļais koridors" darbojas attiecībā uz pilnīgi visiem vēža gadījumiem. Starp citu, Liepājas onkoloģiskajā centrā šis princips jau strādā, viss tiek izdarīts desmit dienu laikā, izņemot sarežģītas audzēja lokalizācijas, kad pacients tiek nosūtīts uz Latvijas Onkoloģijas centru Rīgā.
Gan Austrumu, gan Stradiņu slimnīcām, tāpat kā nesen Bērnu slimnīcas vadībai, ir uzdevums izanalizēt rindu iemeslus un iespējamos risinājumus. Tuvākajā laikā mēs saņemsim šo slimnīcu ziņojumu, kādas normatīvo aktu izmaiņas nepieciešamas, lai mazinātu vai pavisam izskaustu gaidīšanas rindas. Mums jau šobrīd ir priekšstats par to, ka nevar turpināt sistēmu, kurā pacients var pats sevi "ielikt rindā", tam nepieciešams pamatots ārsta nosūtījums. Es biju aizgājis uz Onkoloģijas centru, kad tur tika atvērta rinda uz ambulatorajiem izmeklējumiem. No aptuveni 400 cilvēkiem, kuri bija atnākuši uz Onkoloģijas centru, tikai pusei bija ārsta nosūtījums. Pārējie atnāca ieņemt rindu, lai pēc tam dotos pie ārsta un teiktu – nosūtiet mani uz kompjūtertomogrāfiju, jo man ir vieta rindā.
Tātad nosūtījumam ir jābūt pamatotam un radiologs Onkoloģijas centrā nepamatotu nosūtījumu varēs noraidīt. Šīs un vēl citas iespējas šobrīd tiek analizētas. Redziet, ģimenes ārstam nav problēmas jau šobrīd uzrakstīt elektroniski nosūtījumu. Problēma ir otrā galā – to pieņemt un attiecīgi rīkoties. Tas ir Austrumu slimnīcas Onkoloģijas centra un Stradiņu slimnīcas uzdevums.
Valdības rīcības plānā ir ierakstīts, ka līdz šī gada beigām ir jāizstrādā e-veselības sistēmas un portāla izveide, uzsākot e-receptes un elektroniskās darbnespējas lapas obligāto lietošanu. E-veselības projektā ir iztērēti jau 12 miljoni eiro. Cik tālu projekts šobrīd ir?
Tā ir svarīga [jaunās] sistēmas sastāvdaļa. E-veselības projektus saņēmu, kļūstot par ministru, pirms pusotra gada tieši tādā pašā situācijā, kādā atradās Stradiņu slimnīcas jaunā korpusa būve – tā bija šķība un gāzās. Stradiņu būve tika iztaisnota uz celtnieku rēķina, nodošanas termiņi Briselē ir pārcelti, un Eiropas nauda nav jāatdod atpakaļ. Ēka tiks nodota šī gada oktobrī un atbilstoši aprīkota līdz nākamā gada marta beigām, kad korpuss tiks atvērts pacientiem.
Kad saņēmu e-veselības projektus – nauda jau bija iztērēta, bet bija arī skaidrs, ka pēdējā etapa darbu izpildīt termiņā līdz pagājušā gada vidum nevarēs. Termiņš tika pārcelts līdz pagājušā gada beigām ar tādu pašu pieeju, lai valsts neiekristu neattiecināmajās izmaksās, un mēs strādājam, lai saglābtu to, kas ir saglābjams. Manā laikā nekādas papildu naudas e-veselības projektam nav bijis. Pagājušā gada Ziemassvētkos Lattelecom nodeva projekta būtiskāko sastāvdaļu, caur kuru jākomunicē visiem e-veselības projekta elementiem, e-recepte un elektroniskā slimības lapa dalībniekiem. Pirms dot šādu produktu testēt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ir jāpārbauda sistēmas drošība, jo pacientu datiem ir jābūt drošībā. Drošības pārbaude parādīja, ka sistēmā ir 29 drošības caurumi. Tāpēc projekts tika atdots Lattelecom caurumu aizlāpīšanai uz izstrādātāju rēķina.
Pagājušajā nedēļā man ziņoja, ka visi caurumi nu ir aiztaisīti un drīzumā e-recepti un e-slimības lapu varēsim dot testēt. Pēc tam, kad viss funkcionēs, jāpanāk, ka šo produktu visi, kas saņem valsts naudu, izmanto.
Taču 31. maijā Veides kundze stāvēs pie Ministru kabineta un teiks – "Nē, e-veselībai! E-veselību brīvprātīgi!" Ģimenes ārstu vidējais vecums esot liels. Taču valdība teiks: "Nē! E-veselība būs visiem obligāta!" Obligātums izpaudīsies tajā, ka ieviesīsim pamatprincipu – valsts nauda seko līdzi identificētam pacientam. Tas savukārt nozīmēs vien to, ka visi pakalpojumu sniedzēji būs spiesti savā galā uzlikt attiecīgos dzelžus, "hārdvēru" un instalēt attiecīgās programmas "softvēru".
Kā jūs piespiedīsiet?
Es taču stāstu! Ieinteresēšu ar naudu. Vai atceraties, ka agrāk bija kases aparāti, kas pieņēma tikai skaidru naudu? Kas notika, kad parādījās pirmās kredītkartes? Tās sākumā bija tikai ārzemniekiem, un tiem neko nevarēja pārdot. Aizgāja viens pircējs prom, otrs, līdz parādījās mūsu pilsoņi, kuriem uz kartēm pārskaitīja darba algas. Tad arī veikalos sāka parādīties karšu nolasītāji aiz vēlmes paņemt no pircējiem naudu. Prognozēju, ka tieši tāpat notiks ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Princips, ka valsts nauda seko identificētam pacientam, būs visas sistēmas pamatā: neidentificē pacientu, nevari paņemt valsts naudu.
Vai šobrīd netiek identificēts, kuram pacientam tiek apmaksāts valsts pakalpojums?
Šobrīd, ja pacients ir bijis dažādās veselības aprūpes iestādēs, sistēma viņu uztver nevis kā vienu pacientu, bet kā tik pacientus, cik reizes viņš tur ir griezies. Tāpēc ļoti bieži dažādi izmeklējumi atkārtojas un lieki tiek tērēta valsts nauda.
Kā iespējama situācija, ka ārstniecības iestādēs, kurās ieguldīti lieli valsts līdzekļi, tie paši ārsti, kas sniedz valsts apmaksātos pakalpojumus, vienlaikus praktizē privāti, izmantojot to pašu aprīkojumu, tehnoloģijas. Piemēram, Mikroķirurģijas centrs Austrumu slimnīcā?
Austrumu slimnīcā šobrīd revīziju veic Valsts kontrole. Valsts kontrole jau iepriekšējā ziņojumā norādīja un cēla trauksmi par diviem šādiem pakalpojuma sniedzējiem – SIA Brūču klīnika, kas ir privāts daktera Libermana izgulējumu ārstēšanas uzņēmums, un par minēto mikroķirurgu uzņēmumu. Ar vienu (Brūču klīniku) Austrumu slimnīca ir pārtraukusi sadarbību. Ir palikusi šī mikroķirurgu sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Mēs gaidām Valsts kontroles ziņojumu, ir zināms, ka viņi šim jautājumam pievērsīs īpašu uzmanību un tā būs slimnīcas valdes atbildība.
Jūs taču ļoti labi zināt, ka šāda sistēma pastāv gadiem. Kāpēc Veselības ministrija pati neiejaucas un gaida, ka Valsts kontrole pakratīs ar pirkstu un norādīs uz problēmu?
Nav tā, ka Veselības ministrija nerīkojas. Pirmkārt, šis mikroķirurgu pakalpojums ir vajadzīgs. Austrumu slimnīcas vadība ir saņēmusi uzdevumu pašai attīstīt un sniegt šo pakalpojumu. Taču viņi atbild – "Mēs nevaram atrast mikroķirurgus." Ieliek sludinājumu mājaslapā, ka meklē mikroķirurgu par 700 eiro mēnesī – zem vidējās mēneša algas. Smieklīgi! Skaidrs, ka nevienu neatrod. Savukārt, ja viņiem maksātu divus vai trīs tūkstošus, pārējie speciālisti teiks, ka tas ir negodīgi pret citiem speciālistiem.
Veselības ministrija plāno mainīt Ministru kabineta noteikumus, kuros pa kategorijām ir noteikts mediķu darba atalgojums. Paredzēsim īpašu kategoriju, konkrētas specialitātes, kurām drīkstēs maksāt lielākas algas. Tā ir mūsu rīcība. Otra mūsu rīcība – mēs mikroķirurģijas pakalpojumus attīstīsim tur, kur viņi izauga – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Veselības ministrijas rīcība ir vērsta tajā virzienā, lai nevienu mirkli Latvijas pacienti nepaliktu bez šī pakalpojuma. Taču par kārtību un likumdošanas ievērošanu konkrētā veselības aprūpes iestādē atbildību nes tās valdes locekļi.
Kad, Jūsuprāt, varētu ieviest jauno veselības aprūpes finansēšanas modeli?
Sākot ar 2018. gadu.
Jūs tam ticat?
Es tam ticu.
