Guna Puce: mākslīgā intelekta attīstībā jāatrod nišas, kurās varam būt spēcīgi

Lai nodibinātu Mākslīgā intelekta centru, pērn 20. martā stājās spēkā Mākslīgā intelekta centra likums. MIC vadāt nedaudz ilgāk par pusgadu. Lūdzu, īsumā pastāstiet, ar ko nodarbojas MIC!

MIC nav tradicionāla valsts iestāde. Ar likumu ir īpaši izveidota platforma, kurā Latvijas universitātes, industrija, uzņēmēji un arī valsts apvieno kompetences, lai stratēģiskā pieeja mākslīgajam intelektam tiktu nodrošināta koordinēti. Svarīgi precizēt, ka centra būtība nav programmēšana vai datu centru būvniecība, bet vairāk koordinācijas darbs – savienot dažādos elementus, kas ir ap mākslīgo intelektu: datu ekspertus, testēšanas vides, regulējumu. Ir viens koordinējošs spēlētājs, kas palīdz saprast, kā atbildīgi virzīt mākslīgā intelekta jautājumus.

Kāda ir MIC komanda?

Centru veido neliela kodolkomanda. Esam četri cilvēki: es – direktore – un vēl trīs darbinieki. Vērtīgs resurss ir arī dažādie dibinātāji, kuri izveidojuši padomi.

Padomes locekļi strādā bez atlīdzības. Tajā darbojas trīs pārstāvji no industrijas, trīs no valsts un trīs no universitātēm.

Tas ir vērtīgs resurss, jo tiekamies katru mēnesi un domājam uz priekšu – gan par kopējo stratēģiju, gan par to, kas tiešām ir vajadzīgs un kā likumā noteiktos uzdevumus reāli ieviest dzīvē.

MIC darbības uzsākšanai 2025. gadā no valsts budžeta piešķirti 370 000 eiro. Centra juridiskā forma ļauj piesaistīt papildu finansējumu no dažādiem fondiem, privātā sektora un citiem avotiem, lai nodrošinātu ilgtermiņa attīstību un neatkarību. Kāds finansējums pieejams šogad?

2025. gadā centra darbības uzsākšanai no valsts budžeta tika piešķirti 370 000 eiro, un arī šogad turpinām nodrošināt darbību no tā paša piešķīruma. 2026. gadā jauns bāzes finansējums nav piešķirts. Vienīgais papildu finansējums šogad ir stratēģiskais līgums ar Aizsardzības ministriju, bet tie ir specifiski uzdevumi aizsardzības nozarei, kam līdzi nāk līdzekļi 280 000 eiro apmērā.

Likums paredz dažādus finansējuma avotus, piemēram, ziedojumus un projektu piesaisti, bet tas vēl ir darbs procesā. Šādu avotu piesaiste prasa laiku.

370 000 eiro bija domāti centra darbības uzsākšanai, bet uzdevumu ir ļoti daudz. Ja no MIC sagaida izmērāmus rezultātus un lielu ietekmi, tad jādomā arī par stabilu bāzes finansējumu valsts prioritātēm un valsts deleģētajiem uzdevumiem.

Vai tas nozīmē, ka uzdevumi ir deleģēti, bet finansējuma tiem nav?

Jā, likumā uzdevumi ir noteikti, piemēram, speciālās regulatīvās vides nodrošināšana mazajiem un vidējiem uzņēmumiem bez maksas, dziļviltojumu atzinumi, neatkarīgi risku novērtējumi, politikas priekšlikumi politikas veidotājiem. Tie visi ir valsts doti uzdevumi, bet tiem nav atbilstoša finansējuma.

Lai saglabātu centra neitralitāti, jādomā arī par to, kāds finansējuma avots ir piemērots katram uzdevumam.

Ja finansējums nāktu, piemēram, no lieliem tehnoloģiju uzņēmumiem, tad varētu rasties jautājumi par neatkarību, īpaši valsts tehnoloģiskās suverenitātes kontekstā.

Interesanti, ka MIC ir privāts nodibinājums, tātad nevalstiska organizācija (NVO), par kā lietderību un valsts budžeta izlietojumu šobrīd valdībā un sabiedrībā notiek karstas diskusijas. Kāpēc izvēlēta šāda darbības forma?

Izvēloties centra juridisko formu, doma bija nodrošināt elastību – piemēram, brīvāk piesaistīt ekspertus, universitāšu vai industrijas resursus. Ja skatāmies uz kaimiņvalstīm vai citām Eiropas valstīm, tad formāti ir ļoti dažādi. Dažās valstīs šāda funkcija ir piesaistīta universitātēm, citviet tā uzticēta valsts iestādei vai ir izveidota padome pie premjera.

Manuprāt, nav tik būtiski, vai šī funkcija tiek uzticēta kādai iestādei vai arī tās izpildei tiek izveidots jauns centrs. Tas nemaina faktu, ka rezultātu sasniegšanai vajadzīgi resursi.

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) tīmekļvietnē lasāms, ka 2026. gadā centrs koncentrēsies uz speciālās regulatīvās vides darbības uzsākšanu, mākslīgā intelekta fabrikas “Latvijas antenas” iniciatīvas īstenošanu, Latvijas dalības “Gigafactory” projektā atbalstīšanu un atzinumu sniegšanu par mākslīgā intelekta sistēmu un dziļviltojumu tehnoloģiju izmantošanu priekšvēlēšanu aģitācijas periodā. Pie kuriem šīgada darbiem jau esat ķērušies klāt?

Pie visiem galvenajiem virzieniem, bet tie ir atšķirīgās gatavības stadijās. Praktiskākais progress ir sasniegts speciālajā regulatīvajā vidē jeb smilškastē. Tur jau ir pieņemti pirmie lēmumi, mūsu uzraudzībā tiek izstrādātas divas augsta riska mākslīgā intelekta sistēmas. Abas ir vērstas uz bērniem: viens ir cukura diabēta asistents, otrs – pirmsskolas izglītības iestāžu mācīšanās platforma mazajiem.

Speciālā regulatīvā vide jeb smilškaste mums pat ir spēcīgāka, nekā minimāli paredzēts Mākslīgā intelekta aktā. Varam izdot administratīvu aktu un operatīvi piedāvāt izmēģinājumus uzraudzībā. Šajā ziņā Latvija ir priekšā. Galvenais tagad ir šo pakalpojumu attīstīt, nodrošināt kapacitāti un noslīpēt to gan vietējiem, gan trešo valstu uzņēmumiem.

Diskutējam arī ar asociācijām un uzņēmumiem par to, ko varam uzlabot nākamajos projektos, kādi pakalpojumi uzņēmējiem nepieciešami. Paralēli runājam ar ārvalstu uzņēmumiem, kuri vēlas ienākt Eiropas Savienības tirgū un kuriem varētu būt interesanta šāda smilškaste.

Kāda būs centra loma dziļviltojumu jautājumos vēlēšanu laikā?

Šogad notiks vēlēšanas, un MIC tajās ieņems ļoti konkrētu lomu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam un Valsts drošības dienestam ar likumu ir noteikta konkrētu pārkāpumu izmeklēšana un lēmumu pieņemšana. Ja būs vajadzīgs eksperta atzinums, lai veiktu tālākas darbības, tad MIC varēs nodrošināt šādu eksperta atzinumu. Informācijas telpas monitorings un cīņa ar dezinformāciju ir atsevišķs jautājums, ko risina plašs iesaistīto institūciju loks.

Kas notiek ar mākslīgā intelekta fabrikas “Latvijas antenas” un gigarūpnīcas projektiem?

Tie ir divi savstarpēji saistīti, bet mēroga ziņā atšķirīgi projekti. “Latvijas antenas” projekts ir sācies, un to vada Rīgas Tehniskā universitāte sadarbībā ar vairākiem partneriem, tostarp MIC. Tā būs Latvijas saikne ar Somijā izveidoto “LUMI AI Factory” un plašāko Eiropas skaitļošanas infrastruktūru.

Tas nozīmē ne tikai piekļuvi skaitļošanas jaudām, bet arī tehnisko un algoritmisko atbalstu, konsultācijas un prasmju attīstību.

Tagad svarīgi izveidot saprotamu kārtību, lai uzņēmumi, zinātnieki un publiskā sektora iestādes zinātu, kādi pakalpojumi būs pieejami un kā tiem pieteikties.

Savukārt MI gigarūpnīcas ir nākamais infrastruktūras līmenis – ļoti lielas skaitļošanas sistēmas, kas apvienos jaudīgus MI procesorus, datu centrus, programmatūru, mākoņpakalpojumus un drošu piekļuves vidi. “EuroHPC” kopuzņēmums 30. jūlijā izsludināja konkursu, kurā paredzēts atlasīt līdz septiņiem gigarūpnīcu projektiem. To mērķis ir panākt, lai Eiropā būtu pieejama infrastruktūra visjaudīgāko MI modeļu izstrādei un izmantošanai.

Vai Latvijas gigarūpnīcas projekts ir domāts startam kopējā konkursā, lai kāda rūpnīca tiktu celta Latvijā?

Latvija ir pievienojusies “EuroHPC” kopīgajam iepirkumam, apliecinot gatavību iegādāties piekļuvi konkursā izraudzīto gigarūpnīcu skaitļošanas jaudām. Vienlaikus ir konsorcijs, kas Latviju vērtē kā vienu no iespējamajām infrastruktūras atrašanās vietām. Pašlaik tiek veidots galīgais piedāvājums un vērtēts piemērotākais sadarbības modelis, tostarp iespēja infrastruktūru izvietot vairākās Ziemeļvalstīs un Baltijas reģiona valstīs.

Tāpēc pašlaik precīzāk būtu teikt, ka Latvija piedalās konkurencē par to, lai šāda stratēģiski svarīga infrastruktūra atrastos mūsu reģionā un Latvijas uzņēmumiem, zinātniekiem un publiskajam sektoram būtu garantēta piekļuve tās jaudām. Tas, vai un kāda infrastruktūras daļa fiziski atradīsies Latvijā, būs atkarīgs no konsorcija galīgā piedāvājuma un konkursa rezultātiem.

Viena šāda projekta kopējās investīcijas var sasniegt vairākus miljardus eiro, tādēļ izšķirīga būs gan valstu sadarbība, gan privāto investoru iesaiste.

Tas apliecina, ka Latvija šajā konkurencē nav tikai novērotāja. Mūsu priekšrocības ir digitālā infrastruktūra, savienojamība, enerģijas pieejamības potenciāls un spēja sadarboties reģionālā mērogā. Tomēr par konkrētu infrastruktūras izvietojumu varēs runāt tikai pēc konsorciju piedāvājumu iesniegšanas un konkursa rezultātiem.

Kad varētu būt zināmi rezultāti?

Konsorcijiem piedāvājumi jāiesniedz līdz 12. novembrim. “EuroHPC” paredz, ka konkursa rezultāti varētu būt zināmi 2027. gada sākumā. Tiks vērtēta ne tikai piedāvātā atrašanās vieta, bet arī finansējums, biznesa modelis, tehniskā jauda, enerģijas pieejamība, drošība un spēja nodrošināt pakalpojumus dažādiem Eiropas lietotājiem. Pēc projektu atlases vēl būs jānoslēdz līgumi un jāizveido pati infrastruktūra. Plānots, ka izraudzītajām gigarūpnīcām darbība būtu jāsāk ne vēlāk kā 18 mēnešus pēc attiecīgo līgumu parakstīšanas.

Mākslīgais intelekts tiek uzskatīts par vienu no daudzsološākajiem tehnoloģiju attīstības virzieniem ar plašu izmantošanas potenciālu. Ko mākslīgais intelekts var dot Latvijai, kādas ir iespējas, uz kurām raudzīties valsts pārvaldes jomā?

Valsts pārvaldē vispirms jāsaprot, ka mākslīgais intelekts nav pašmērķis. Jāfokusējas uz galamērķi – vai tas ir labāks un ātrāks publiskais pakalpojums, kvalitatīvāks lēmums vai mazāks administratīvais slogs. Tad var skatīties, vai mākslīgais intelekts palīdz procesus organizēt efektīvāk. Iespēju ir ļoti daudz: atkārtojami darbi, standartizēti lēmumi, risku analīze, analītika, veselības nozare, diagnostika, plānošana, slimnīcu darba organizācija.

Izglītības jomā liels ieguvums varētu būt personalizēta jeb pielāgota izglītība un pielāgots mācību process. Nedrīkst aizmirst arī par drošību un kiberdrošību. No vienas puses, mākslīgais intelekts rada apdraudējumus un atvieglo dzīvi uzbrucējiem, bet, no otras puses, šīs tehnoloģijas var palīdzēt aizsargāties un laikus konstatēt ievainojamības.

Stratēģiski svarīgāk ir nevis izvēlēties daudzus mazus pilotprojektus atsevišķās iestādēs, bet gan identificēt procesus, kuri rada lielāku ietekmi vai atkārtojas vairākās institūcijās.

Tur būtu jāinvestē publiskajā sektorā. Šobrīd vairāk redzamas tā sauktās čempionu iestādes – ja tajās strādā entuziasti un atvērti iestāžu vadītāji, tad kaut kas notiek. Taču liela, koordinēta darbība vēl nav vērojama.

Vai Latvijā vajadzētu vienu uzraugošo institūciju mākslīgā intelekta jomā? Vai MIC varētu būt šāda institūcija?

Jautājums ir, vai tiešām vēlamies uzraugošo institūciju, jo uzraugu mums pietiek. Bet ir vajadzīgs viens kompetences punkts, kas var sniegt atbildes. Uzņēmēji un valsts institūcijas apgalvo, ka nav skaidrs – kas vispār jādara, kas ir svarīgākais, kurām sistēmām piemīt augsts risks. To visu ir iespējams paveikt, un, ja publiskais sektors pats nespēj savā pusē saorganizēties, tad MIC var to uzņemties. Bet tam ir vajadzīgi resursi. Pats no sevis tas nenotiks – kādam šīs lietas katru dienu ir jākustina.

Ar kādiem izaicinājumiem un riskiem jāsastopas, ieviešot mākslīgo intelektu valsts pārvaldes efektivizācijai?

Pirmais risks un izaicinājums ir dati. Vienubrīd bija priekšstats, ka mākslīgā intelekta gadījumā datu kvalitāte nav tik svarīga, jo mākslīgais intelekts tāpat visu sapratīs. Tā nav. Jo vairāk dažādu projektu, jo vairāk redzams, ka datu kvalitātei ir nozīme. Svarīga ir arī datu pieejamība un tiesiska izmantošana – vai konkrētus datus drīkst izmantot konkrētiem mērķiem. Tie ir jautājumi, kuros bieži vien procesi ķeras un bremzējas.

Vēl viens izaicinājums ir skaidru procesu īpašnieku trūkums. Bieži ir projektu pieeja – īstenojam projektu, bet nav īstas atbildīgo cilvēku pieejas. Būtiskas ir arī cilvēku prasmes strādāt ar šiem jautājumiem. Valsts administrācijas skola un Digitālā akadēmija publiskajam sektoram ir piedāvājušas daudz iespēju mācīties, bet publiskais sektors nav vienveidīga masa. Ir iestādes, kuru darbinieki daudz mācās, un ir iestādes, kurās situācija atšķiras.

Lielākais klupšanas akmens ir tas, ka bieži netiek sākts ar jautājumu, kādu problēmu patiesībā gribam atrisināt.

Mākslīgais intelekts šobrīd ir modē, tāpēc rodas vēlme vienkārši kaut ko ieviest. Bet, ja nepārdomāti izvēlas procesu vai pakalpojumu un korekti neveic sagatavošanās darbus un pārmaiņu vadību, tad mākslīgais intelekts var nevis palīdzēt, bet gan vēl vairāk apgrūtināt procesus.

Pastāv arī lielāki riski – demokrātijas aizsardzība, digitālās plaisas palielināšanās un citi jautājumi, kas pētīti ANO, OECD un universitāšu līmenī. Bet no publiskā sektora praktiskā skatpunkta svarīgākais ir saprast, kas var noiet greizi ieviešanas procesā.

Cik lielā mērā valsts pārvalde jau izmanto mākslīgo intelektu? Vai tā spēj tikt līdzi straujajai tehnoloģiju attīstībai?

Pieeja nav vienmērīga. Daļa institūciju izmanto šīs tehnoloģijas. VARAM tīmekļvietnē pieejama sadaļa par mākslīgo intelektu valsts iestādēs, kur redzams saraksts ar iestāžu projektiem. Taču tas galvenokārt ir pašu iestāžu iniciatīvas rezultāts. Es vēl neredzu sistēmisku pieeju. Publiskā sektora pusē vēl ir daudz lielu jautājumu, kas jānokoordinē, tostarp drošības un juridiskie jautājumi.

Dažos prestižu universitāšu veiktajos pētījumos secināts, ka mākslīgā intelekta ieviešana neatvieglo darbu, bet patiesībā padara to intensīvāku, sekmē izdegšanu, vairo smadzeņu miglu, samazina radošumu. Kā to vērtējat?

Es arī piedalījos viena pētījuma prezentācijā, kurā tika atklāts, ka mākslīgais intelekts darbiniekam var ietaupīt, piemēram, vienu stundu dienā. Bet atšķiras izpratne par to, ko ar šo stundu grib darīt darbinieks un ko – darba devējs. Darba devējs var gribēt, lai darbinieks šajā laikā izdara vēl vairāk, un beigās rodas situācija, kurā cilvēks strādā vairāk. Var rasties ilūzija, ka spējam izdarīt arvien vairāk, bet jautājums: kur ir robeža un kurā brīdī vairs neesam produktīvi pat ar mākslīgā intelekta palīdzību?

Daļa mūsu valsts iedzīvotāju vēl neizmanto internetu vai vietni latvija.gov.lv. Kā salāgot dažādos paradumus un nepazaudēt uzticēšanos valstij?

Publiskajam sektoram tas vienmēr būs izaicinājums, jo jāapkalpo visi klienti. Nevaram tehnoloģiskā progresa vārdā pateikt, ka visas klientu grupas spēj pakalpojumu saņemt tikai vienā superefektīvā digitālā veidā. Īpaši institūcijās, kas sniedz pakalpojumus sensitīvākām sabiedrības grupām, jābūt arī citiem saziņas kanāliem. Visus neiespiedīsim digitālajā vidē.

Arī Somijā publiskais sektors kopumā ir atteicies no domas, ka simtprocentīgi visus varēs pārcelt digitālajā vidē. Tādus mērķus nevajag noteikt.

Ir jādomā par iekļaušanu. Ja valsts sāk atstumt iedzīvotājus, tad uzticēšanās mazinās. Privātais sektors var izvēlēties, kurus klientus apkalpot, jo tas ir rentabilitātes jautājums, bet publiskais sektors tā nevar rīkoties.

Jau šobrīd vadošie mākslīgā intelekta uzņēmumi ir spiesti ierobežot savu jaunāko sistēmu pieejamību publikai, jo, nonākot nepareizās rokās, tās var kļūt par milzīgu apdraudējumu. Kā pasargāt valsts reģistru, banku un veselības aprūpes u. c. tīklus pret jaunākās paaudzes mākslīgā intelekta modeļu spējām uzlauzt un strauji atrast programmatūru drošības caurumus?

Mākslīgo intelektu izmanto arī kibernoziedznieki. Taču arī aizsardzībā un incidentu novēršanā nākotnē, visticamāk, vairs nepietiks tikai ar cilvēku darbu. Būs jāizmanto mākslīgā intelekta tehnoloģijas, lai atvairītu uzbrukumus, kas veikti ar mākslīgā intelekta rīkiem, vai laikus konstatētu ievainojamības.

Kiberdrošība vienmēr ir bijis nopietns jautājums, bet ar šo tehnoloģiju attīstību tas kļūst vēl aktuālāks. Abās pusēs šie rīki tiks izmantoti arvien vairāk.

Kā mazai valstij konkurēt mākslīgā intelekta attīstības skrējienā?

Mākslīgais intelekts ir kompleksa tēma – nepieciešama enerģija infrastruktūras darbināšanai, dati, cilvēku kompetences un daudzi citi elementi. Latvijai, ņemot vērā cilvēku skaitu, ceļš nebūs sacensties ar Ameriku un Ķīnu lielo universālo modeļu būvēšanā. Drīzāk mūsu iespēja ir specializācija.

Jāatrod nišas, kurās varam būt spēcīgi. Viena no tām ir valodu tehnoloģijas.

Pasaulē ir ļoti daudz mazo valodu, un lielai daļai valstu stratēģijās ir jautājums par valodu izmantošanu valodu modeļos. Latvijā jau ir uzņēmums, kas sekmīgi strādā šajā nišā.

Otra iespēja ir drošība un aizsardzība. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, tā ir nozare, kur attīstās industrija un kur Latvija var iet uz priekšu. Kopumā jāatrod stiprās puses un jāfokusējas uz tām, nevis jāmēģina darīt visu pa visu perimetru.

Vēl viena Latvijas priekšrocība var būt ātrums. Ar MIC smilškasti iespējams veidot pakalpojumu, kurā Latvija var apspēlēt lielākas valstis tieši ar spēju ātri iesaistīt vajadzīgos cilvēkus un institūcijas. Mums visi ir zvana attālumā, līdz ar to varam ātrāk risināt neskaidros vai būtiskos jautājumus, kas rodas mākslīgā intelekta sistēmu izstrādātājiem, lai viņi ātrāk nonāktu tirgū. Tas varētu padarīt Latviju konkurētspējīgu salīdzinājumā ar lielām valstīm, kurās birokrātija ir smagāka.