Grāmata par Krišjāni Ķergalvi daudziem liek paraudzīties uz Rīgu un laiku pirms Latvijas valsts izveidošanās citām acīm. Tas savukārt mudina vaicāt: vai mēs, latvieši, kas tik ļoti godājam pagātnes notikumus, maz varam droši apgalvot, ka zinām savu vēsturi, no kurienes esam nākuši?
Šis nav viennozīmīgi atbildams jautājums. Mēs varētu arī katrs sev individuāli pajautāt, vai zinām, no kurienes esam nākuši, kāda ir mūsu dzimtas vēsture?
Grāmata par Krišjāni Ķergalvi ir labs piemērs, ka pēc gadu desmitiem ilgas aizmirstības, iztrūkstot gandrīz jebkādām privātām liecībām, var tapt šāda apjoma pētījums par savulaik ļoti pazīstamu cilvēku, kurš ir pilnībā aizmirsts. Tā varam izcelt un parādīt viņa darbus, atgriezt viņa vārdu un piemiņu.
Tomēr, cik daudz mēs vēl nezinām par šādiem cilvēkiem, kurus laikabiedri zināja un augsti vērtēja vai kuru ieguldījums, gluži pretēji, tolaik nebija līdz galam novērtēts?
Cik mēs zinām un novērtējam tos cilvēkus, bez kuriem Latvija nebūtu tāda, kāda tā ir vai drīzāk – varēja būt? Es domāju, ka ar to ir diezgan bēdīgi.
Nākamajā līmenī mēs varētu jautāt, cik daudz zinām par savas profesijas vēsturi? Lai saprastu kontekstu laikam, kad Ķergalvis būvēja namus, biju domājis sākt ar būvniecības vēsturi, taču izrādījās, ka tas nav iespējams! Biju pārsteigts, ka par būvniecības vēsturi Latvijā gandrīz nekas nav uzrakstīts. Jāņa Lancera monumentālajā darbā par būvniecības vēsturi Latvijā tikai neliela daļa ir veltīta laikam līdz Otrajam pasaules karam. Turklāt šis pētījums ir paša Lancera privāta iniciatīva, kas tapa pašā viņa mūža nogalē.
Būvniecība nav vienīgā nozare Latvijā, par kuru maz zinām. Tādu ir ļoti daudz ar dažiem pozitīviem izņēmumiem, piemēram, arhitektūras, kuģniecības vēsture. Lai gan ir atsevišķi labi piemēri – Latvijas Bankas vēsture un vēl dažas citas –, kopumā Latvijā nav izpētīta un uzrakstīta arī daudzu institūciju vēsture.
Līdz ar to rodas jautājums: kas īsti bija tā Latvija, par kuru mēs varētu teikt, ka zinām, no kurienes nākam? Kas ir latviešu nācija? Vai šis stāsts nav pārāk vienkāršots un ievainojams, jo varbūt tam pieejam pārāk klišejiski?
Protams, skolu programmas līmenī kaut ko zinām. Svētku uzrunām pietiek.
Tomēr, ja runājam par to, cik daudz saprotam, kāpēc Latvija ir tāda, kāda tā ir šobrīd, kas un kāpēc notika, tad, manuprāt, ir daudz nezināmā, pat atskatoties uz padomju periodu, nemaz nerunājot par laiku pirms 1918. gada.
Tādējādi, atbildot uz vaicāto, es teiktu, ka nē, bet ir pozitīvi izņēmumi – cilvēki, kas ļoti interesējas par savas dzimtas vēsturi, vai arhitekti, kas daudz enerģijas ieguldījuši arhitektūras vēstures pētniecībā. Taču tie ir izņēmumi, nevis likumsakarība.
19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma vēsture tev nebūt nav sveša. Ko pats uzzināji jaunu par šo laiku, pētot Krišjāņa Ķergalvja dzīvi un darbus?
Par būvniecības, nekustamo īpašumu un kredītu vēsturi iepriekš neko daudz nezināju. Nebiju iedomājies, ka tālaika būvniecība noritēja tādos neiedomājamos tempos, turklāt lielie uzņēmumi būvēja ļoti kvalitatīvi. Daudzas ēkas, kuras cēla Krišjānis Ķergalvis, Pēteris Radziņš, Fricis Sprosts u. c., tika uzmūrētas dažos mēnešos. Pat lieli rūpniecības, slimnīcu vai cietumu ēku kompleksi tapa gada vai divu gadu laikā, kas šodien liekas neiedomājami. Tāpat pārsteidza milzīgie apjomi, kādos tolaik būvēja, – trīs, piecas, pat desmit reizes vairāk nekā mūsdienās.
Grāmatā ir apkopoti arī dati par izdoto būvatļauju un uzcelto namu statistiku, kas to apliecina. Tiešām iespaidīgi!
Jā, tas ir apbrīnojami, ņemot vērā tālaika mehanizācijas un tehnoloģiju līmeni. Tas viss tika darīts lielākoties ar cilvēku roku darbu. Iedomājieties – vienā objektā visu diennakti vienlaikus strādāja 50, 100, 200 cilvēku.
Varam tikai nojaust, kāds organizatoriskais un loģistikas līmenis bija vajadzīgs, lai dažu mēnešu laikā uzbūvētu milzīgu ēku.
Piemēram, Rīgas komercskolu (mūsdienās – Mākslas akadēmija), kur ķieģeļus pieved pa Lielupi, metāla konstrukcijas – pa dzelzceļu, turklāt tev pašam jābūt kokrūpniecības uzņēmumam, kas saražo un pieved materiālus, jāorganizē strādnieki, kuri to visu būvē.
No šodienas skatpunkta raugoties, varam spriest: ja pastāvēja tāda līmeņa uzņēmumi, kurus izveidoja un vadīja nacionāli noskaņotas personības, tad nacionālas valsts izveide bija neizbēgama. Šāda līmeņa cilvēkiem tas bija elementāri izdarāms.
Taču vēsture nav tikai abstrakta vai teorētiska spriedelēšana. Bieži vien interesantākā ir tās praktiskā un ikdienišķā puse.
To, ka uzņēmējdarbības un uzņēmīgu cilvēku vēsture ir ārkārtīgi interesanta, sapratu, jau rakstot par Ranku ģimeni,1 kas bija vieni no lielākajiem miltu ražotājiem pirms Otrā pasaules kara. Šīs ģimenes vēstures sižets ir tik aizraujošs, ka neatpaliek no Pāvila Rozīša romāna “Ceplis”. Arī iedziļinoties būvniecības jomā un paša Ķergalvja dzīvē, atklājās daudz interesantu detaļu un pavērsienu.
Kaut vai, piemēram, uzbrukums Centrālcietumam, kuru Ķergalvis ir būvējis. Visticamāk, strādnieki bija nodevuši revolucionāriem cietuma plānus un palīdzēja izgatavot cietuma atslēgas, lai varētu ielauzties, un atbrīvoja vienu no Ķergalvja strādniekiem. 1919. gadā, Pētera Stučkas un sarkanā terora laikā, Ķergalvis sēdēja paša pārbūvētajā Citadeles cietumā, bet viņa mājā bija ierīkots milicijas iecirknis, kur atradās padomju miliči un mēģināja no visiem apkārtnes bagātniekiem izspiest naudu.
Interesants stāsts ir Ķergalvja iesaistīšanās akciju sabiedrības ar vairāku miljonu rubļu kapitālu “Salamandra” nodibināšanā, kas uzsāka speciālo instrumentu tērauda rūpnīcas būvniecību. Tā bija iecerēta kā viena no modernākajām ražotnēm visā Krievijas impērijā – apjomīgs biznesa projekts, kas, iespējams, būtu padarījis Ķergalvi par vienu no lielākajiem tālaika Latvijas rūpniekiem, ja vien nebūtu 1889. gada ekonomiskās krīzes. Uzņēmums bankrotēja, un arī Ķergalvis zaudēja daudz naudas.
Šī uzņēmējdarbības, būvniecības un ēku vēsture atklāj ļoti daudz interesanta par laikmetu un personībām, proti, kā lielāki procesi ietekmē cilvēkus un viņu ģimenes.
Tavs pētījums parāda, ka gadsimtu mijā būvniecībā sāka dominēt latvieši. Tas faktiski sakrīt ar apjomīgāko Rīgas attīstības periodu.
Tāpat arī starp arhitektiem, kuru vidū bija daudz vācbaltiešu un ārzemnieku, kas strādāja Rīgā, arvien lielāka nozīme bija latviešu arhitektiem.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā lielākā etniskā namīpašnieku grupa bija latvieši. Tikai pašos dārgākajos namīpašumos nedaudz priekšā bija vācieši.
Arī būvuzņēmumos latvieši sāka izkonkurēt vāciešus, lai gan vēl 19. gadsimta beigās, kad Krišjānis Ķergalvis ieguva mūrnieka amata titulu, dominēja vācieši. Tieši viņa paaudze ļoti strauji ienāca šajās nozarēs un izkonkurēja vāciešus.
Kāpēc latvieši izvirzījās tieši būvniecībā? Cik zināms, viņu bija samērā maz rūpniecībā.
Tas bija straujākais Rīgas attīstības periods. Rīga bija milzīgs būvlaukums un transporta mezgls – šeit bija pasaules lielākā kokmateriālu eksporta osta, milzīgi rūpniecības uzņēmumi, kas ražoja ārkārtīgi daudz produkcijas visam Krievijas impērijas tirgum, eksportēja arī uz ārzemēm. Rīga 19./20. gadsimta mijā bija dinamiska vieta, kur netrūka iespēju nodarboties ar uzņēmējdarbību.
Kaut arī ekonomiski joprojām dominēja vācbaltieši, – viņu rokās bija vara pilsētā, komunālā saimniecība, bankas, lielie ražojošie uzņēmumi – Rīga attīstījās tik strauji, ka vācbaltiešu nebija tik daudz, lai varētu “noklāt” visu.
Vairākās nozarēs, īpaši tajās, kurās nevajadzēja lielus kapitāla ieguldījumus, iespēja darboties bija arī latviešiem. Tas bija ļoti svarīgs priekšnosacījums, jo latviešiem nebija tādu finansiālo iespēju aizņemties kā krievu uzņēmējiem Pēterburgas un Maskavas bankās vai vāciešiem, kuriem bija vietējās un Vācijas bankas.
Latvieši meklēja izdevības, kur vēl nebija priekšā vācu vai krievu kapitāls un kur nevajadzēja apjomīgas investīcijas. Diemžēl tas nozīmēja arī to, ka tās bija nozares bez lielas pievienotās vērtības.
Latviešu bija ļoti daudz kokrūpniecībā, piemēram, tas pats Augusts Dombrovskis, Andrejs Balodis un citi. Kuģniecībā bija samērā daudz latviešu, kas izveidoja savas rēderejas. Trešā nozare bija būvniecība – vairāki latvieši kļuva par būvuzņēmējiem, arhitektiem, namīpašniekiem.
Kaut kāds sākuma kapitāls tomēr bija vajadzīgs.
Minētajās nozarēs nebija vajadzīgas tik ievērojamas kapitāla investīcijas, kādas bija nepieciešamas, lai izveidotu tādu rūpniecības uzņēmumu kā “Salamandra”. Latvietim tolaik nebija ne mazāko iespēju doties uz kādu no Rīgas vai Berlīnes bankām un saņemt aizdevumu vairāku miljonu rubļu apmērā. Latviešiem piederošās kredītiestādes galvenokārt bija kredītbiedrības, kur varēja aizņemties kādus desmit tūkstošus rubļu, – ar to pietika, lai izveidotu nelielus rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmumus.
Savukārt būvniecībā ar pāris tūkstošiem rubļu pietika, lai iegādātos zemesgabalu. Par dažiem desmitiem tūkstošiem rubļu varēja uzbūvēt īres namu.
Ņemot vērā, ka Rīgā trūka dzīvojamās platības un īres cenas bija augstākas nekā mūsdienās, uzbūvējot īres namu, varēja būt drošs, ka būs stabili ienākumi, ap 10–12% gadā no nama vērtības. Aizdevumu procentlikmes caurmērā bija ap 6%. Tas veicināja “būvniecības drudzi”.
Būvēja arī vācieši, tomēr enerģiskākie darbojās rūpniecībā, tirdzniecībā, Rīgas biržā, bankās u. tml. Turpretī uzņēmīgākie latvieši kļuva par tālbraucēju kuģu kapteiņiem, kokrūpniekiem vai būvniekiem. Tās bija nozares, kurās nevajadzēja lielu sākumkapitālu, latvieši bija konkurētspējīgi un varēja “izsisties”.
Būtisks vēstījums, kas caurvij grāmatu: Ķergalvis nebūt nebija vienīgais latvietis, kam ar savu darbu izdevās kļūt veiksmīgam un bagātam. Tādu tolaik bija daudz – Morbergs, Bergs, Radziņš, Neiburgs un citi. Vienā no intervijām, raksturojot šo laiku, izmantoji idiomu Americam dream, tikai latviešu versiju, kas šodien skan neierasti. Domājam citādi.
Jā, tolaik latviešu jauniešiem, īpaši puikām no kalpu vai nabadzīgu saimnieku ģimenēm, bija sapnis nokļūt pilsētā, apgūt amatu un kļūt bagātiem. Tas nāk no jaunlatviešu idejas –, lai tiktu uz priekšu, latvietim vajadzīga izglītība un profesija, tad ar taupību un strādīgumu dzīvē izdosies “izsisties”. Daudzi to arī realizēja.
Šai idejai bija arī otra puse, par ko mūsdienās ir aizmirsts un nerunā. Tolaik daudzi tika uz priekšu, pateicoties latviešiem, kas uzņēma un atbalstīja lauku jauniešus.
Tas varēja notikt, jo pastāvēja biedrības, kas nodrošināja spēcīgu atbalsta sistēmu. Šodien ir grūti iztēloties, cik radikāli lauku vide atšķīrās no pilsētas. Respektīvi, lai tajā adaptētos un tiktu uz priekšu, bija nepieciešama palīdzība. Latviešu sabiedrība to nodrošināja. Vienlaikus tā sagaidīja, ka vēlāk jaunieši, ieguvuši izglītību un sasnieguši profesionālus panākumus, palīdzēs konkrētajai biedrībai un turpinās “vilkt uz augšu” pārējos latviešus.
To visu redzam arī Ķergalvja dzīves gājumā. Viņš atbrauca uz Rīgu ar dažiem rubļiem kabatā, sāka mācīties, iestājās Svētā Jāņa ģildē un kļuva par mācekli, pēc tam iestājās amatnieku biedrībā. Viņam un Pēterim Radziņam, ar kuru gandrīz vienlaikus kļuva par Rīgas Svētā Jāņa ģildes mūrniekmeistaru, bija vislielākais mācekļu skaits. Protams, meistari paši bija ieinteresēti gatavot speciālistus saviem uzņēmumiem. Papildus tam Ķergalvis deva stipendijas skolēniem un studentiem, atbalstīja skolas un darbojās biedrībās. Tādējādi veidojās spēcīgi saliedēta struktūra, ko dēvēju par latviešu korporāciju 19. gadsimta beigās, kurai bija jākonkurē ar vācbaltiešiem.
Nenoliedzami, pastāvēja arī problēmas, latvieši visos jautājumos nebija tik vienoti – strādnieku pasaule atšķīrās no uzņēmēju un namīpašnieku sabiedrības. Taču es gribētu izcelt ideju, kas veidoja tālaika latviešu sabiedrības uzskatus un vērtības, – kas ir pareizi. Proti, tiem, kuri ar izglītošanos, smagu darbu un taupību ir ieguvuši turību un kaut kādu statusu, ir pienākums palīdzēt citiem.
Tāds kā nerakstīts likums.
Jā, tālaika sabiedrības izpratnē būt veiksmīgam nozīmēja dalīties ar sava darba augļiem un palīdzēt citiem latviešiem, kuri vēlas mācīties un kaut ko sasniegt, lai pēc tam palīdzētu jau nākamajiem.
Lai to labāk saprastu, jāņem vērā, ka tas bija no mūsdienām ļoti atšķirīgs laiks. Valsts loma cilvēka dzīvē bija neliela.
Latvieši dzīvoja Krievijas impērijā līdzās simtiem etnisko grupu, kuras centrālā vara vairāk domāja par to, kā integrēt un unificēt, kas izpaudās kā rusifikācijas politika u. tml. Līdz ar to katrai etniskajai grupai bija jācīnās pašai par sevi. Par tiem, kas bija sliktāk organizēti, mazāk konkurētspējīgi, neviens neiestājās. Tagad ir grūti novērtēt, cik biedrības bija svarīgas, jo tolaik nepastāvēja sociālā likumdošana vai sociālā apdrošināšana. Strādniekiem pašiem bija jāveido biedrība vai savstarpējās palīdzības kases, lai saņemtu kādu naudiņu slimības vai traumas gadījumā. Biedrības veica dažādas funkcijas, kuras mūsdienās ir pārņēmusi valsts.
Mani pārsteidz, cik daudz izglītības iestāžu bija privāta iniciatīva. Skolas dibināja un atbalstīja arī veiksmīgi latvieši.
Tolaik izglītībai bija ārkārtīgi augsta vērtība. Tā bija apgaismības ideja, ka zināšanas padarīs sabiedrību labāku, pārtikušāku un arī tikumiskāku. Runājot konkrēti par Rīgu, uzsvaram uz izglītību bija arī praktiski apsvērumi. Rīga un Latvija strauji attīstījās, bija liels pieprasījums pēc darbaspēka, kas prata lasīt, rakstīt un rēķināt. Gadsimtu mija bija laiks, kad šeit dibināja daudz privātu skolu. Tas arī bija viens no atklājumiem, kas mani pārsteidza, cik veiksmīgs bizness bija šīs skolas. Turklāt minētajā jomā plaši darbojās sievietes.
Ja vīrieši izvēlējās būvniecību, tad izglītotākās un uzņēmīgākās sievietes dibināja privātskolas, ģimnāzijas. Natālija Draudziņa viņu vidū bija viena no redzamākajām.
Biju pārsteigts, aplūkojot arhīvā skolu rēķinu grāmatas un uzzinot, ka ieņēmumi varēja sasniegt pat desmitiem tūkstošu rubļu gadā. Mūsdienās tas būtu tuvu miljonam eiro. Tāpēc varēja atļauties būvēt jaunas skolu ēkas. Tomēr arī par šo tēmu Latvijā nav plašāku pētījumu.
Latviešu spēja biedroties un pašorganizēties, iespējams, ir par maz novērtēta arī Latvijas valsts dibināšanas kontekstā. Pārlieku koncentrējoties uz politiskajiem strīdiem un pašu proklamēšanas aktu, tiek aizmirsta latviešu korporācija, kas radīja priekšnoteikumus zināšanām un spējai to paveikt. Diskusijā par uzņēmējdarbības vēsturi Latvijā izskanēja viedoklis, ka daudzi no tālaika latviešiem bija pasaules līmeņa profesionāļi savā jomā.
No Rīgas Latviešu biedrības izveidošanas līdz neatkarīgas valsts dibināšanai pagāja 50 gadi. Tam ir saistība, jo Rīgas Latviešu biedrība kaut kādā mērā funkcionēja kā neformāla latviešu tautas pārstāvniecības institūcija. Tajā bija pārstāvēti visdažādāko sfēru cilvēki, kas organizēja liela mēroga pasākumus – dziesmusvētkus, skolotāju un zemnieku sapulces, plašas izstādes. Tā bija milzīga pieredze.
Manā skatījumā pēdējais solis pirms valsts izveidošanas bija bēgļu palīdzības kustība.
Latviešu bēgļu atbalsta organizācijas nodrošināja un uzturēja simtiem tūkstošiem latviešu, kas atradās Krievijā, svešā vidē. No šīs kustības izauga Latviešu pagaidu nacionālā padome, veidojās pirmie diplomātijas, ārlietu resora iedīgļi.
Tas ir viens no argumentiem, kāpēc apgalvoju, ka Latvijas valsts nebija nejaušība, jo tautas pašorganizācijas līmenis 1918. gadā apliecināja, ka valsts izveidošana ir tikai laika jautājums, ja ir labvēlīgi ģeopolitiskie apstākļi un griba. 1918. gadā bija skaidrs, ka tā nosacīti latviešu elite, kas vadīja biedrības un bija ieguvusi milzīgu pieredzi, to grib. Līdz tam vēl bija diskusija par reformām Krievijas iekšienē, autonomiju. Tiklīdz bija skaidrs plāns, tas bija diezgan viegli izdarāms.
Minētais ir aktuāli arī mūsdienās. Latvija 90. gados izvirzīja tobrīd nereālu mērķi – iestāties Eiropas Savienībā un NATO – un to arī izdarīja. Pēc tam mērķis pazuda, un tā kļuva par problēmu. Kāpēc mums vajadzīga valsts? Ko darām tālāk? Manuprāt, nevar sasniegt lielas lietas, neizvirzot ambiciozus mērķus. Tagad atkal redzam, ka situācijā, kad ir militārais apdraudējums un karš Ukrainā, pēkšņi iespējams neilgā laikā novirzīt 5% no IKP aizsardzībai. Pirms pāris gadiem arī tas šķita neiespējami.
Grāmatas ievaddaļā raksti: “Spilgtu cilvēku biogrāfijas [..] ir vērtīgs izziņas materiāls, noderīgs piemērs mums un mūsu bērniem un palīgs viduvējības kulta pārvarēšanai.” Vai, tavuprāt, mūsdienas raksturo viduvējības kults?
No vienas puses, labi, ka mūsdienās sapnis ir dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, ko raksturo vidusmēra patēriņš un labklājība. Redzam, ka var būt daudz, daudz sliktāk, kā, piemēram, Krievijā, kur publiskajā telpā izplatīts “trends” ir idealizēt bandītismu, kaut kādā ziņā popularizēt sabiedrības padibenes. No otras puses, izcilu personību biogrāfijas iedvesmo ar to, ka arī šiem cilvēkiem nav viegli gājis un bija jāpārvar neiedomājamas grūtības. Tas uzmundrina nenolaist rokas, kad pašam kaut kas nesanāk.
Tomēr, ņemot vērā, ka būvniecības apjomi 19./20. gadsimta mijā pat desmitkārtīgi pārsniedza apmērus mūsdienās, apbrīnas vērta ir arī tālaika celtniecības kvalitāte. Kā tas vispār bija iespējams?
Minēto laiku no mūsdienām radikāli atšķīra būvnieku un amatnieku izglītības un apmācības sistēma. To nodrošināja profesionālas organizācijas – ģildes. Tās bija nevis biedrības, kas apvienoja kādas profesijas pārstāvjus, bet izglītības struktūra. Lai kļūtu par meistaru, bija ne vien izcili jāapgūst amats, bet arī jāspēj apmācīt citus. Tā bija arī praktiska apmācība. Iestājoties ģildē, mācekļi apguva amatu no meistara, vienlaikus strādājot viņa būvuzņēmumā un saņemot algu. Lai kļūtu par zelli, amats bija jāapgūst gandrīz meistara līmenī. Tolaik zeļļi nereti protestēja, ka prasības, lai kļūtu par meistaru, bija pārāk augstas. Pašam Ķergalvim ceļš uz meistara titulu prasīja 17 gadus.
Kad 19. gadsimta beigās notika t. s. “amata brīvlaišana” un atcēla obligāto prasību būt ģildē, lai nodarbotos ar amatu, parādījās būvuzņēmēji un meistari, kuri nebija izgājuši apmācību. Līdz ar to ēku kvalitāte bija dažāda. Daudzi nami sabruka. Tos nereti bija cēluši būvnieki bez pietiekamas izglītības. Jāņem vērā, ka tolaik nebija iespējas veikt gruntsūdeņu un augsnes izpēti. Situācija arī tad nebija ideāla.
Tās ēkas, kuras mēs šodien redzam, arī Ķergalvja būvētās, bija augstākais būvniecības standarts, kāds tolaik bija iespējams.
Manuprāt, mūsdienās Latvijā tas nav atjaunojams. Tas nozīmētu, ka ir būvuzņēmums, kam būtu pašam sava augstskola, kas atlasa spējīgākos jauniešus un viņus apmāca. To nevarētu īstenot kaut vai tāpēc, ka nebūtu garantiju, – jaunieši vēlāk nestrādās citā uzņēmumā.
Vai ir jēga salīdzināt šos divus laikmetus?
Protams, ir interesantas līdzības, tomēr būvniecības nozare ir tik ļoti mainījusies, ka nav korekti salīdzināt un meklēt atbildes, kas kurā laikā būvēja labāk.
Mēs vienmēr tiecamies nedaudz idealizēt pagātni. Kaut vai tālaika darba drošība nav salīdzināma ar pašreizējo situāciju – daudzi strādnieki gāja bojā, guva smagas traumas.
Cilvēka dzīvības vērtība bija mazāka. Esam pieraduši sūdzēties par ekonomiskajām grūtībām, bet arī tolaik bija ekonomiskās krīzes, un cilvēkiem pieejamais “drošības spilvens” bija krietni mazāks. Lai gan Latvijas sabiedrība pirms Pirmā pasaules kara, iespējams, bija viena no pārtikušākajām Eiropā (starp citu, par to arī nav pienācīgu pētījumu), salīdzinot ar mūsdienām, tā bija trūcīga.
Ķergalvis bija viens no pirmajiem latviešu miljonāriem. Tomēr grāmatas virsrakstā izvēlējies vārdus “uzņēmīgais latvietis”. Kāpēc?
Mums nav bijis vēsturisku pētījumu par latviešu turīgajiem uzņēmējiem, miljonāriem, respektīvi, kurš bija pirmais, kurš vairāk nopelnīja, pēc kādiem kritērijiem to mērīt.
Protams, būtu interesanti izveidot latviešu uzņēmēju – miljonāru – vēsturisko apkopojumu.
“Uzņēmīgs” – tas ir vārds, kas, manuprāt, vislabāk raksturo Ķergalvi un varbūt arī visu tālaika latviešu sabiedrību. Tas bija apbrīnojamas, nepieredzētas enerģijas laikmets, ko raksturoja milzīga iniciatīva. Domāju, tas izauga no priekšstata par latviešiem kā kultūras nāciju. Ko nozīmēja “būt latvietim”? Nepietika ar to, ka piedzimi latviešu ģimenē. Šis vārds aptvēra daudz vairāk, tas bija piepūles, liela darba rezultāts, priekšstats, ka “īsts latvietis” daudz mācās, apgūst valodas un smagi strādā. Tolaik jautājums –, ko nozīmē būt “īstam latvietim”, kas nav “puskoka lēcējs” vai “kārklu vācietis”, – bija ļoti nopietns.
Piederība latviešiem nozīmēja, ka jābūt aktīvam, jāpiedalās biedrībās, kaut kas jāorganizē. Protams, jāpelna nauda, jānodrošina izglītība saviem bērniem un jāpalīdz citiem. Tā bija sava veida kopiena, kurai ir kopīgs mērķis, kas uzreiz nozīmēja lielāku ieguldījumu, nevis strādāt tikai sev. Lai konkurētu ar vācbaltiešiem, kuri gandrīz visur bija priekšā, vajadzēja milzīgu enerģiju, uzņēmību un atbalsta tīklu. Jebkurš panākums nebija tikai viena cilvēka nopelns. Tas pats attiecās uz zaudējumiem.
Tā bija domāšana, ka lielus panākumus nevar gūt tikai saviem spēkiem, tāpat arī sakāve nebija individuāla neveiksme, jo tā ietekmēja citus.
Arī Ķergalvja panākumi bija iespējami tikai tādēļ, ka ceļa sākumā viņu kāds atbalstīja.
Padomju okupācijas laikā par šiem sasniegumiem nedrīkstēja runāt, Ķergalvis un viņam līdzīgie izzuda no cilvēku atmiņām, uzņēmības gars savā veidā tika salauzts. Vai to ir iespējams atgūt?
Tie ir morālie zaudējumi, kādus padomju okupācija nodarīja latviešu sabiedrībai. 50 gadus liela sabiedrības daļa, ko mūsdienās varētu dēvēt par tautas eliti, tika izslēgta no cilvēku atmiņām. Daudzi arī fiziski gāja bojā. Ķergalvja gadījumā gāja bojā arī personīgais arhīvs, fotogrāfijas. Par to ir ļoti žēl. Bez nopietniem pētījumiem daudz ko nebūs iespējams uzzināt. Protams, ir cilvēki, kuri velta daudz laika savas dzimtas vēstures pētniecībai, kas jāuzslavē. Taču, ņemot vērā, kāda ir situācija vēstures zinātnē un cik ir vēsturnieku, nopietni pētījumi, lai apzinātu un kaut vai daļēji novērstu vēsturisko traumu, noziegumu un netaisnību, nav iespējami. Turklāt ir daudz citu lietu, ko vajadzētu pētīt. Interesanti, ka, strādājot pie šīs grāmatas, brīžiem radās sajūta, ka materiāli paši atrod ceļu pie manis. Es ticu, ka pasaulē ir iespējams taisnīgums. Izstāstot Ķergalvja stāstu grāmatā, pasākumos un intervijās, mēs atjaunojam vēsturisku taisnīgumu. Man tas liekas svarīgi.
|
1 Šiliņš, J. Uzņēmējdarbības prakses starpkaru perioda Latvijā: Ranku ģimenes piemērs. Latvijas Arhīvi. 2024, Nr. 2, 98.–127. lpp.
