Šī gada pirmajos sešos mēnešos no četru lielāko Latvijas banku klientiem, kuri labprātīgi nodevuši savus datus, noziedzniekiem izdevies izkrāpt 9,452 miljonus eiro, kas ir par 86% vairāk nekā pērn attiecīgajā periodā, liecina Finanšu nozares asociācijas (FNA) publiskotie dati. Ar kāda veida krāpšanu ir saskārusies “Luminor Bank”?
Tiek fiksēti dažāda veida krāpšanas gadījumi – visbiežāk tās ir investīciju krāpšanas, telefonkrāpšanas, kā arī romantiskās krāpšanas. Tāpat notiek ar pirkumiem saistītas krāpšanas, tiek izteikti viltus darba un kredīta piedāvājumi. Klienti saskaras ar tā saukto “pikšķerēšanu”, no kādām oficiālām iestādēm un uzņēmumiem saņemot krāpnieciskas īsziņas un e-pasta vēstules, kurās lūgts ievadīt datus neīstās saitēs.
Krāpšana visbiežāk ir atrauta no reālās dzīves. Tomēr, lai radītu ticamību, tiek izmantoti dažādi patiesi elementi, piemēram, jāmaksā nodokļi, jāpierāda līdzekļu izcelsme, jāiesniedz dokumenti par darījumiem, jāpaskaidro, kur un kā ieguldījumi veikti, jāpierāda, ka “konsultants” ir licencēts ieguldījumu pakalpojumu sniegšanai.
Arī krāpnieciskajā e-pasta vēstulē cilvēks tiek aicināts pārbaudīt informācijas patiesumu pirms jebkādu darbību veikšanas, viltus bankas tīmekļvietnēs ir ievietoti brīdinājumi par krāpšanu.
Ar krāpniecību saskaras arī uzņēmumi. Īpaša piesardzība jāievēro tiem darbiniekiem, kuru pārvaldībā ir biznesa konti, jo krāpnieks nešķiro – ja krāpšanas upuris pārvalda uzņēmuma kontu, tad arī telefonkrāpšanā, investīciju krāpšanā un citās krāpšanās krāpnieks mēģinās iegūt naudu no šī saistītā uzņēmuma.
“Luminor Bank” pavasarī veiktā aptauja liecina, ka no Latvijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem visbiežāk mēģina izkrāpt maksājumus – ar to saskāries 31% aptaujāto uzņēmumu. Krāpnieki nereti mēdz uzdoties par viltus sadarbības partneriem un, iesniedzot uzņēmumam viltus rēķinus vai avansa rēķinus, cenšas panākt, lai uz viņu bankas kontiem tiktu pārskaitīta nauda.
No aptaujātajiem Latvijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem 14% ir saskārušies ar šāda veida krāpniecību, savukārt 11% piedzīvojuši identitātes zādzību – pretlikumīgu personīgās informācijas iegūšanu un izmantošanu krāpnieciskos nolūkos.
FNA jūlijā rīkoja kampaņu “Met nost!”, kurā aicināja cilvēkus uzreiz pārtraukt telefona sarunu, ja tajā tiek izteikts aizdomīgs piedāvājums. Kā notiek telefonkrāpšana?
Telefonkrāpniecība ir populārākā krāpnieku izmantotā metode, jo tā prasa minimālu “ieguldījumu” no krāpniekiem, bet var radīt lielu atdevi. Saziņas kanāli un krāpnieku scenāriji ir ļoti dažādi – pirmais zvans var tikt saņemts no it kā policijas, “Google” darbinieka, telefonsakaru operatora vai citas pazīstamas iestādes.
Saruna galvenokārt nonāk pie tā, ka ir radies apdraudējums personas līdzekļiem bankā un it kā policijas un/vai it kā bankas darbinieks palīdz šos draudus novērst.
Krāpnieks piedāvā palīdzēt, kā arī lūdz upura palīdzību, tādā veidā veidojot uzticību starp sevi un upuri un radot sajūtu “mēs (upuris un krāpnieks) pret draudīgo situāciju”.
Lai radītu ticamību, ka tiešām tiek runāts ar policistu vai bankas darbinieku, krāpnieki nosūta viltotus dokumentus – policijas darbinieka apliecību, iespējamā vainīgā fotorobotu atpazīšanai, kā arī dažādus bankas dokumentus, kuros “apstiprina” krāpšanas gadījumu, kā arī pieprasa konfidencialitāti – nevienam neizpaust informāciju par notiekošo “sadarbību”.
Telefonkrāpnieka mērķis ir izolēt upuri un panākt, ka saziņa notiek tikai ar viņu.
Pat ja banka uzdod jautājumus par darījumiem, krāpnieks vienmēr izpalīdzēs ar atbilžu sagatavošanu, nereti arī iebiedējot un sakot, ka upura rīcība filiālē tiek novērota un nav atļauts atkāpties no sniegtajām instrukcijām. Pretējā gadījumā visa nauda tiks zaudēta, kā arī pašam upurim tad varot draudēt sods vai kriminālatbildība. Šādas darbības ir nepieciešamas, lai krāpšanu būtu grūtāk atklāt un pārtraukt.
Kāda ir sarakste vai telefonsarunas, ja tiek mēģināts izkrāpt investīcijas?
Arī investīciju krāpšanā noziedznieki nodarbojas ar potenciālā upura izolēšanu un psiholoģiskajiem aspektiem.
Ar vieglām, pelnošām investīcijām tiek piedāvāts īstenot nepiepildītos sapņus, krāpnieks aicina beidzot padomāt pašam par sevi.
Upurim tiek stāstīts, ka šis ieguldījumu piedāvājums ir pieejams tikai dažiem, tādā veidā liekot cilvēkam justies īpašam.
Visbiežāk par krāpšanas upuriem kļūst cilvēki, kuriem nav izpratnes par ieguldījumu veikšanu, un tas ļauj krāpniekam radīt profesionāļa iespaidu.
Brīdī, kad banka lūdz skaidrot darījumus, klients vēršas pie šī “eksperta” ar lūgumu palīdzēt sniegt atbildes. Šāda prakse arī ļauj krāpniekam turpmāk nostiprināt uzticību. Kad banka uzdod jautājumus, krāpšanas situācija ir apdraudēta, tāpēc krāpnieks ļoti aktīvi cenšas cilvēku noskaņot pret banku un tās pūlēm nodibināt kvalitatīvu sarunu vai aicina melot par to, kāpēc maksājumi tiek veikti.
No tehniskā viedokļa arī krāpniekiem viss ir izveidots tā, lai radītu ilūziju, ka stāstītais ir patiesība, – tiek izveidotas viltus ieguldījumu platformas, kurās upurim ir sava pieeja un kurās it kā atrodas pārskaitītā nauda un tiešām periodiski tiek veiktas pirkšanas/pārdošanas darbības. Bet patiesībā nauda jau sen ir krāpnieku kabatās un viņi paši platformā tikai maina vajadzīgos skaitļus. Kad upuris naudu vēlas izņemt, viņam šķēršļi it kā netiek likti, bet ir noteikta procedūra, kuru krāpnieki palīdzēs veikt un atbalstīs katrā solī. Taču aiz katra stūra parādās kādas neizpildītas saistības, kas liedz saņemt naudu, – jāsamaksā nodoklis, jāpierāda līdzekļu izcelsme, jāapdrošina ieguldījumi utt.
Pieminējāt, ka tipiskas ir arī romantiskās krāpšanas.
Romantiskā krāpšana darbojas uz uzticēšanās pamata – tā iesākas ar saraksti, otra cilvēka iepazīšanu, informācijas iegūšanu par upura dzīvi. Romantiskajā krāpšanā tiek izmantota cilvēka labticība un vēlme apmierināt savas emocionālās vajadzības. Tālāk šīs vajadzības tiek ekspluatētas, lai izspiestu naudu, – maksājumi krāpniekiem tiek veikti ar vēlmi palīdzēt “grūtībās nonākušam” cilvēkam. Lai radītu ticamību par grūtību apstākļiem, upuris nonāk e-pasta vēstuļu “virpulī” – viņam raksta dažādas oficiālas, pazīstamas, bieži vien starptautiskas organizācijas, norādot, ka vajadzīga samaksa par kādiem dokumentiem vai aizturētām partnera mantām.
Kā šādos krāpšanas gadījumos rīkojas bankas? Kādā preses konferencē esmu dzirdējusi, ka banka brīdina par krāpnieku un aicina nepārskaitīt naudu, bet cilvēks tam netic.
Tiklīdz bankai rodas aizdomas par iespējamu krāpšanu, klientam tiek lūgts skaidrot veiktos darījumus, iesniegt dokumentus, lai apstiprinātu vai novērstu radušās aizdomas.
Būtu jānodala divi krāpšanas virzieni, kuros arī komunikācija un attieksme atšķiras: īstermiņa un ilgtermiņa krāpšana.
Īstermiņa krāpšana ir viltus e-pasta vēstules un īsziņas, kas vērstas uz tūlītēju rīcību, un saņēmējs datus vai nu nodod, vai nenodod. Šādā krāpšanā visbiežāk upuris uzreiz saprot, ka notikusi krāpšana, un apstiprina, ka saņēma ziņu, kurā ievadīja datus.
Savukārt ilgtermiņa krāpšanā, kas ir telefonkrāpšana, romantiskā un investīciju krāpšana, krāpnieks regulāri uztur saziņu ar upuri. Tas noved pie situācijas, kurā klients ir pa vidu starp informāciju, ko sniedzis krāpnieks un ko sniegusi banka. Šī informācija visbiežāk ir pilnīgi atšķirīga. Banka uzdod jautājumus, lai izprastu situāciju, un paskaidro konkrētas pazīmes, kas liecina par krāpšanu, norāda, kur klients var pats pārbaudīt informāciju vai kur vēl var vērsties, lai pārbaudītu bankas sniegtās informācijas patiesumu (piemēram, policijā, Latvijas Bankā). Savukārt krāpnieks aktīvi strādā, lai atspēkotu bankas norādītos brīdinājumus par krāpšanu un pārliecinātu upuri, ka tā nav krāpšana un banka nezina, par ko runā, un negrib palīdzēt klientam.
Krāpnieks izmanto emocijas, aktīvi cenšas ietekmēt upuri psiholoģiski, jo krāpnieka mērķis ir īstenot krāpšanu, cik ilgi tas vien iespējams. Visbiežāk krāpšanu izdodas pārtraukt, ja tā ir identificēta pirms zaudējumu rašanās vai arī brīdī, kad ir pārtraukta krāpnieka saziņa ar upuri.
FNA norāda, ka krāpnieki melo ļoti prasmīgi un nereti iejūtas banku pārstāvju, policijas, pasta un valsts iestāžu darbinieku lomās – zvanot, sūtot īsziņas, e-pasta vēstules, aicinot uz tūlītēju rīcību. Vai krāpnieki ir melojuši arī “Luminor Bank” vārdā?
Īstenojot jau minētās shēmas, krāpnieki izliekas par daudzu iestāžu, tostarp arī “Luminor Bank”, darbiniekiem. Krāpnieks izliksies par tās bankas darbinieku, kurā potenciālajam upurim ir konts, turklāt, ja nepieciešams, krāpšanā “iesaistīsies” vairāku banku darbinieki.
Tomēr pēdējo divu gadu laikā vairāk novērojama tendence, ka krāpšana tiek īstenota valsts iestāžu un citu pakalpojumu sniedzēju vārdā, jo tas krāpniekam ir izdevīgāk. Uzspiežot uz viltus saites, piemēram, e-pasta vēstules no Valsts ieņēmumu dienesta, atveras autorizācijas lapa, kas ir līdzīga vietnei latvija.lv, – tur atrodamas viltus mājaslapas visām lielākajām Latvijas bankām. Tādā veidā krāpniekam nav jāmēģina “uztrāpīt” uz īstās bankas klientu, par krāpšanas upuri var kļūt jebkuras bankas klients.
FNA norāda, ka ļoti bieži telefonkrāpniekiem izdodas izkrāpt naudu no iedzīvotājiem, kuri ir vecāki par 60 gadiem. Vai tā ir lielākā riska grupa telefonkrāpšanā un vispār dažādos krāpšanas veidos?
Mūsu novērojumi liecina, ka visbiežāk par telefonkrāpšanas upuriem kļūst krievu valodā runājošie un vecāka gadagājuma cilvēki.
Pastāv iespēja, ka krāpnieki mērķēti strādā ar šīm grupām, bet var arī būt, ka šie iedzīvotāji ir vairāk pakļauti krāpšanas riskam citu apsvērumu dēļ. Lai krāpšana izdotos, ir svarīga arī cilvēka pieredze. Ir lielāka iespēja, ka vecāka gadagājuma cilvēki būs gatavi turpināt saziņu krievu valodā. Tāpat viņi, iespējams, mazāk uzticas oficiālajām iestādēm – šo uzticēšanos var ietekmēt iepriekšējās krīzes, tostarp senākas un nesenākas banku krīzes.
Attieksme pret bankām, policiju, valsts pārvaldes iestādēm var atšķirties starp paaudzēm, un šos stereotipus krāpnieki izmanto savā labā.
Citās krāpnieku metodēs situācija ir atšķirīga – investīciju krāpšanā par upuriem kļūst dažāda vecuma cilvēki, un to arī ietekmē dažādi kanāli, kuros krāpnieciskie piedāvājumi tiek izplatīti. Piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki saņems zvanu un turpinās runāt ar krāpniekiem. Visticamāk, negribēs būt nepieklājīgi un klausuli nomest, kas atkal nāk par labu krāpniekam – viņš turpinās runāt tik ilgi, cik būs nepieciešams, kamēr pārliecinās.
Savukārt jaunieši, iespējams, uz zvanu no nezināma numura nemaz neatbildēs vai arī uzreiz pārtrauks sarunu. Tāpēc jaunākus cilvēkus krāpnieks meklēs un uzrunās ar reklāmu sociālos medijos, kā arī iepazīšanās portālos – uzsākot it kā romantisku saziņu, kurā vēlāk nemanāmi padalīsies ar labu peļņas iespēju.
Arī romantiskajā krāpšanā aina mainās – agrāk par krāpšanas upuriem biežāk kļuva seniori un sievietes, kas apstiprināja nezināmu personu draudzības aicinājumus sociālos medijos, savukārt patlaban krāpnieki vervē savus upurus arī izplatītās iepazīšanās vietnēs, visbiežāk izliekoties par karavīriem, kas nosūtīti uz Latviju, vai vienkārši izmantojot viltus profilus.
Kā pasargāt sevi no krāpšanas?
Tiklīdz tiek saņemta negaidīta ziņa vai piedāvājums, informācijas patiesums ir jāpārbauda oficiālā kanālā. Ja rodas aizdomas, ka notiek finanšu krāpniecības mēģinājums, tad saruna vai sarakste nekavējoties jāpārtrauc, nav jākautrējas nolikt telefona klausuli. Ja persona ir saskārusies ar telefonkrāpniecību, tad pēc zvana pārtraukšanas var piezvanīt iestādei, kuras vārdā krāpnieks zvanīja, izmantojot tās oficiālo telefona numuru. Tāpat rakstiskajā komunikācijā jāpievērš uzmanība tam, vai ziņa ir uzrakstīta gramatiski un stilistiski pareizi.
Svarīgi atcerēties, ka bankas pārstāvji nezvanīs un nerakstīs e-pasta vēstuli, lai noskaidrotu konta vai maksājumu kartes datus, piemēram, pilnu kartes numuru vai CVV kodu kartes aizmugurē. Tāpat banka nekad nelūgs uzstādīt jaunas programmatūras, lai it kā nodrošinātu dubultu aizsardzību vai nodrošinātu drošu saziņas kanālu. Vienīgā situācija, kad banka var cilvēkam lūgt veikt autentifikāciju, izmantojot internetbankas pieejas datus, ir tad, ja pati persona piezvana uz kādu no publiski pieejamajiem bankas telefona numuriem, kas norādīts tīmekļvietnē, – tas nepieciešams identitātes apstiprināšanai.
Banka aicina informēt par katru aizdomīgu gadījumu – jo savlaicīgāka būs rīcība, jo lielāka iespēja novērst vai atklāt krāpniecību un notvert noziedzniekus. Savukārt, ja persona ir kļuvusi par krāpniecības upuri, tad ir jāvēršas savā bankā, kā arī Valsts policijā.
