Latvijā gada inflācija novembrī un decembrī bija augstākā starp eirozonas valstīm – attiecīgi 21,7% (eirozonā vidēji – 10%) un 20,8% (eirozonā vidēji – 9,2%). Pērn Latvijā pārspēti globālās finanšu krīzes – 2008.–2009. gada – cenu pieauguma tempi. Vai tas nozīmē, ka krīze ir dziļāka?
Krīze ir citāda. Tās nav salīdzināmas kategorijas. Dziļāka noteikti bija krīze, kas sekoja ekonomikas pārkaršanas periodam. Finanšu krīzes laikā inflācija bija vairāki padsmiti procentu.
Tagad ir globāla energokrīze visur pasaulē, resursi ir ļoti sadārdzinājušies, kas negatīvi ietekmē ekonomiku, protams, izņemot valstis, kuras ražo energoresursus. Arī pārtikas produktiem pasaulē cenas ir būtiski pieaugušas.
Atšķirība ir tā, ka šoreiz krīzi nosaka ārējie apstākļi un mēs esam upuri. Iepriekšējo krīzi pamatā bijām radījuši paši – pārmērīgais pieprasījums un algu izaugsme, kam netika līdzi produktivitāte, konkurētspējas zudums.
Lai gan tolaik pasaulē arī palielinājās energoresursu un pārtikas cenas, tomēr tas veidoja nelielu daļu no kopējā stāsta.
Pēdējos gados darba tirgus ir “uzsilis”, taču daudz pakāpeniskāk, algas ir augušas mērenāk. Vislielākā ietekme uz inflāciju ir pārtikas un energoresursu cenām.
Medijos esat izteicies, ka ne visu inflāciju var skaidrot ar augstām pārtikas un energoresursu cenām, kas iedzīvotāju patēriņa grozā ieņem augstu īpatsvaru. No patēriņa cenu kāpuma esot izskaidrojamas apmēram divas trešdaļas.
Enerģija un pārtika Latvijā patēriņa grozā kopumā veido virs 40% (eirozonā nesasniedz 30%), atšķirības ir lielas. Tātad enerģijai un pārtikai, kur cenu pieaugums ir ievērojamākais, tērējam lielāko daļu ienākumu. No vairāk nekā desmit procentpunktu atšķirības, kāda pērn augustā (kad veicām detalizētu pētījumu par atšķirībām inflācijā) bija ar eirozonas vidējo inflāciju, abas komponentes izskaidro četrus procentpunktus.
Tomēr tas nav vienīgais faktors. Arī energoresursu un pārtikas cenas Latvijā ir pieaugušas straujāk, kas liek domāt, ka cenu transmisija ir ātrāka nekā citās eirozonas valstīs.
Šādas tendences ir vērojamas jau ilgākā laika periodā, vēsturiski.
Ar ko tas varētu būt saistīts?
Enerģētikas jomā liela daļa ir administratīvi regulējamās cenas. Un regulējamās energocenas Latvijā ir palielinājušās ievērojami straujāk nekā eirozonā.
Tas nozīmē, ka citur Eiropā ir vai nu daudz vairāk uz noteiktu laiku fiksēto līgumu, vai pastāv atšķirības regulēšanas politikā, kas transmisiju padara pakāpeniskāku.
Piemēram, manai mājsaimniecībai maksa par elektroenerģiju ir piesaistīta biržas cenai, bet vairākiem kolēģiem bija fiksētā cena. Tiklīdz elektrības cenas biržā sāka pieaugt, tika iedarbināts līguma punkts, kas ļāva piegādātājam palielināt fiksēto elektrības tarifu. Tas nozīmē, ka cena līgumā ir nosacīti fiksēta.
Daudzās Rietumeiropas valstīs prakse šajā ziņā būtiski atšķiras, un fiksētie tarifi netiek mainīti ilgāku laiku. Tātad cenu transmisiju lielā mērā nosaka starpība gan līgumu nosacījumu, gan tarifu regulēšanas praksē.
Arī pārtikas cenu jomā pārnese no pasaules uz vietējām cenām ir krietni straujāka. To, iespējams, nosaka pārtikas nozares lielā fragmentācija.
Proti, salīdzinot Eiropas mērogā, pie mums ir daudz nelielu uzņēmumu, kuriem ir grūti konkurēt Eiropas līmenī, tādējādi tie nevar ar savām peļņas maržām tik lielā mērā absorbēt izejvielu cenu svārstības.
Tātad līgumi jānoslēdz uz ilgāku termiņu un par fiksētu maksu?
Kad pasaulē pieaug elektroenerģijas cenas, energoražotājiem fiksēto līgumu dēļ ir zaudējumi. Bet tad, kad cenas samazinās, fiksētais tarifs paliek augstāks, un uzņēmums gūst peļņu. Laika gaitā ar peļņas svārstībām tiek izlīdzinātas cenu svārstības. Protams, situācija nav viennozīmīga, jo, kad ir pārāk lielas cenu svārstības, uzņēmumu finanšu situācija var tikt būtiski iedragāta. Piemēram, šobrīd Vācijā valsts nāk talkā energouzņēmumiem un sniedz atbalstu, jo zaudējumi kompānijām ir tik ievērojami, ka tie nav panesami.
Kad tirgus svārstības ir normālas, tarifu fiksēšana ir pietiekami saprātīga.
Inflācijai ir slikta īpašība, proti, tai ir inerce – jo vairāk un ilgāk cenas pieaug, jo lielāka varbūtība inflācijai saglabāties augstā līmenī ilgāku laiku. Šāda fiksēto tarifu shēma palīdzētu mazināt inflācijas svārstības un inerci, mazinātos riski iedzīvoties laikposmā ar ilgstoši augstu inflāciju.
Ja runājam par darāmajiem darbiem, būtu vērts atskatīties un diskutēt par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas regulēšanas praksi un, iespējams, pagarināt cenu fiksācijas periodu.
Tāpat vajadzētu pārskatīt patērētāju tiesību aizsardzības regulējumu, kas nodrošinātu, ka patērētājiem fiksētie tarifi tik bieži nemainās.
Medijos esat izteicies, ka atsevišķas nozares labi pelna un visas izmaksas pārnes gala patērētājiem. Tas liecinot, ka tirgū nav pietiekami augstas konkurences.
Tas ir arī konkurences jautājums. Apmēram vienu trešdaļu inflācijas nespējam izskaidrot ar standarta faktoriem – algām, pārtikas un energoresursu cenām utt.
Situācijā, kad cenas strauji un plaši mainās, daudziem uzņēmumiem ir izmaksu šoks, un tie maina cenas. Citi tās groza atbilstoši izmaksām, klāt pieliekot papildu rezervi, kas ļautu kompensēt nākotnes izmaksu pieaugumu. Ir arī uzņēmumi, kuriem izmaksas nepieaug tik strauji, tomēr tie arī palielina preču cenas, izmantojot iespēju, ka kāpināt cenu ir nosacīti viegli, – ja visi maina cenas, tad arī mēs. Protams, uzņēmumiem ir neziņa, kādas nākotnē būs energoresursu izmaksas, un, iespējams, gala cenās tiek iekļauta arī nenoteiktība.
Taču ir daļa uzņēmumu, kuri ar uzviju izmanto iespēju, ka var pacelt cenu. Tā ir sava veida pielāgošanās, taustīšanās.
Atceros, pirms Ziemassvētkiem kāds tirgotājs skaidroja, ka eglītes būs dārgākas, to pamatojot ar augstām degvielas cenām, lai gan tobrīd degvielas cenas jau bija kritušās un eglīšu audzēšana, manuprāt, nav energoietilpīga nozare.
Šāda veida norises inflāciju papildus dzen augšup un rada patēriņa cenu pieauguma inerci. To redzam arī uzņēmumu peļņas rādītājos, kas, kaut arī pastāv milzīgs energoizmaksu pieaugums, nav mazinājušies tautsaimniecībā kopumā, savukārt atsevišķās nozarēs pat ir pieauguši.
Kāda ir situācija atsevišķās nozarēs?
Vērtējot lielās nozares, piemēram, būvniecībā, situācija ir diezgan slikta, peļņa ir būtiski samazinājusies. Savukārt apstrādes rūpniecībā peļņas maržas ir gājušas augšup.
Tirdzniecībā situācija ir diezgan stabila, Covid-19 laikā peļņa nedaudz saruka, taču pēc tam nozare sāka atkopties.
Tautsaimniecībā peļņas daļa kopumā pieaug jau kopš pandēmijas beigu posma.
Tas nozīmē, ka uzņēmumu peļņa palielinās straujāk nekā algas un valstij samaksātie nodokļi, vēlreiz apliecinot, ka uzņēmumi spēj pārnest pieaugošās izmaksas produkcijas cenās.
Taču, tik strauji nepalielinoties algām, kā ir ar patēriņa cenām, kādā brīdī tas ietekmēs iedzīvotāju pirktspēju.
Jo augstāka cena, jo lielāka inflācija un zemāki reālie ienākumi jeb pirktspēja. Algu pieauguma temps pēc statistikas datiem no 10–12% pirms gada ir samazinājies uz apmēram 6% tagad. Lielākās komercbankas, kuras redz apgrozījumus algas kontos, apgalvo, ka algu kāpums turpinās 9–10% robežās. Bet, ņemot vērā, ka inflācija ir ap 20%, tas nozīmē, ka reālie ienākumi un pirktspēja samazinās par aptuveni 10%.
Pieprasījums pēc uzņēmumu produkcijas, kuri paaugstina gala cenu, kritīsies. Jau parādās pirmie signāli.
Maksājumu karšu transakciju datos kādu laiku redzam, ka, lai gan nomināli apgrozījums turas, nopirkto vienību skaits krītas.
Tas atdursies pret zemāku ekonomikas izaugsmi vai recesiju, ko prognozējam šajā gadā.
Tas ir koks ar diviem galiem – no vienas puses, uzņēmums paceļ cenu, kas uz laiku uzlabo finanšu situāciju, bet, no otras puses, vēlāk caur pieprasījuma kritumu viss nāk atpakaļ ar mīnusiem.
Tad, kad krītas globālo cenu spiediens, aicinātu uzņēmumus samazināt produkcijas cenas.
Jau novembrī pārtikas preču mazumtirdzniecība samazinājās par 3%.
Mums paveicās ar ne visai zemo temperatūru ziemas sākumā, tikai tagad saņemam netipiski lielus rēķinus par apkuri. Šīgada sākumā, visticamāk, pirktspēja būs ievērojami pasliktinājusies, un uzņēmumi arī sāks izjust sekas.
Redzēsim, kāda būs gaisa temperatūra gada pirmajos trijos mēnešos un kādi būs rēķini par apkuri. Tas būtiski ietekmēs ekonomikas aktivitātes.
Mums nedaudz palīdz pandēmijas laikā veiktie uzkrājumi, kad bija valsts atbalsts un nebija kur tērēt naudu, jo daudz kas bija aizvērts. Daļai sabiedrības tas šobrīd ļauj amortizēt cenu pieaugumu. Tiesa, uzkrājumi palielinājās pamatā turīgākajai sabiedrības daļai, turpretī mazāk turīgajiem uzkrājumu pieaugums bija ļoti minimāls.
Pandēmijā veikto uzkrājumu tērēšana ir viens no iemesliem, kāpēc sagaidām ne pārāk dziļu recesiju.
Latvijas Banka 2023. gadā vidējo inflāciju prognozē 10,9% apmērā.
Janvārī gada inflācija joprojām būs ap 20%, tad tai vajadzētu sākt pakāpeniski kristies un gada beigās sasniegt saprotamāku un pieņemamāku ciparu – ap 5%.
Tomēr riski, protams, pastāv. Lielais nezināmais ir gāze un nākamā apkures sezona. Tas ir aktuāls jautājums visā Eiropā.
Šajā apkures sezonā daudzviet Eiropā krātuvēs vēl iepumpēja Krievijas gāzi. Vērtējot no sašķidrinātās gāzes piegāžu aspekta, Ķīnā bija diezgan būtisks piegāžu samazinājums, jo bija mājsēde pandēmijas dēļ, ekonomiskā aktivitāte daudzviet bija sabremzēta un pieprasījums pēc gāzes bija zems. Eiropa šajā apkures sezonā veiksmīgi sagādāja gāzi, tāpēc cenas ir samazinājušās, arī ziema nav tik auksta.
Tagad ir jautājums par nākamo apkures sezonu. Ķīnā pandēmijas ierobežojumi ir atcelti, to “skrūves” tiek laistas vaļā, visticamāk, ar laiku tur palielināsies pieprasījums pēc gāzes. Tas ietekmēs gāzes piegādes Eiropai, tādēļ cenas atkal var palielināties.
Kā Latvija sevi apgādās ar gāzi? “Latvenergo” ir līgums ar Klaipēdas termināli par sešām teravatstundām gāzes. Jautājums –, kad tiks veikts iepirkums un par kādām cenām? Tas ir nezināmais. Cerēsim uz labāko, taču nevaram izslēgt, ka gada beigās atkal var būt negatīvs šoks, ja gāzes cenas būs ļoti augstas.
Vai cenas varētu atgriezties tādā līmenī, kādas tās bija pirms dažiem gadiem?
Domāju, ka ne. Normalizējoties situācijai, cenas var samazināties, bet diezin vai redzēsim gāzes cenu 20 eiro par megavatstundu (MWh), kā tas bija pirms pāris gadiem. Tomēr tai noteikti nevajadzētu būt tik augstai kā pīķa laikā – virs 200 eiro/MWh.
Pēc Krievijas agresīvā kara Ukrainā, kas būtiski izmainīja energoresursu tirgu, otrs ilgtermiņa faktors ir klimata politika. Būs jāvirzās uz citiem enerģētikas veidiem, kam būs vajadzīgas investīcijas, pieprasījums pēc fosilajiem resursiem mazināsies, līdz ar to pieaugs ražošanas izmaksas.
Ticami, ka īstermiņā klimata pāreja pacels, savukārt ilgtermiņā – samazinās energoresursu cenas.
Gribētos ticēt, ka tik lielu cenu sadārdzinājumu, kādus piedzīvojām, sākoties karam, vairāk nebūs. Lai gan energoresursu tirgū pieprasījuma elastība ir ļoti augsta. Tas nozīmē, ka cilvēki nevar tik viegli atteikties no enerģijas kā no luksusa precēm, tā ir nepieciešama. Visi ir gatavi maksāt cenu pat tad, kad tā ir augsta. Līdz ar to nelielas pieprasījuma un piedāvājuma svārstības var novest pie diezgan lielām cenu svārstībām. Situācijai mainoties, nevaram izslēgt gan nelabvēlīgus, gan labvēlīgus pavērsienus.
Vārdu sakot, ir liela nenoteiktība. Tomēr kādi lielākie mājasdarbi būtu jāizdara, lai Latvijas ekonomika labāk sagatavotos iespējamiem turpmākiem izaicinājumiem?
Manuprāt, jārunā par vidēja un ilgāka termiņa ekonomikas izaicinājumiem. Ja kā sabiedrība būsim turīgāka un valsts ekonomika būs attīstītāka, būs vieglāk pārvarēt krīzes. Pēdējo piecu un vairāk gadu laikā Latvijas ekonomika ievērojami buksē, kaimiņi ir aizsteigušies priekšā. Ja agrāk augām strauji, tad pēdējos gados esam pat zem vidējiem Eiropas Savienības ekonomikas izaugsmes tempiem. Ja nāk krīze, vērtējot no zemākas izaugsmes aspekta, ir vieglāk nonākt recesijā.
Kāpēc ir tik lēna izaugsme? Investīcijas, īpaši privātajā sektorā, ir bijušas zemas, kas ir vienlaikus ar banku pietiekami vāju kreditēšanu.
Valstij būtu jāsakārto darbaspēka, cilvēkresursu kvalitātes aspekti, par ko jau ilgstoši tiek runāts.
Būtu jāuzlabo izglītības sistēma un iedzīvotāju veselība, kas Eiropas Savienības kontekstā ir salīdzinoši slikta. Svarīgi ir jautājumi par pensiju sistēmas ilgtspēju. Droši vien ir jāturpina celt pensionēšanās vecumu, taču, vai to ļaus īstenot cilvēku veselības stāvoklis?
Tās ir ilgstoši sasāpējušas un nerealizētas reformas, kurām nav bijis politiskā atbalsta. Bez šo jautājumu risināšanas mūsu ekonomika turpinās nīkuļot.
