Negausīgā inflācija un nezināmā nākotne
Tikko aizvadītajā gadskārtējā Finanšu pratības nedēļā mūsu valsts iedzīvotājiem bija plašas iespējas papildināt zināšanas par to, kā rīkoties ar savu naudu.
Vienai no tiešsaistes diskusijām iedzīvotājiem bija nosaukums “Kas notika ar manu naudu 2022. gadā, un ko darīt tālāk?” To rīkoja Finanšu izglītības biedrība, un šīs organizācijas valdes loceklis Ivars Bergmanis sarunas ievadā cita starpā sacīja: “Iepriekšējais gads finanšu jomā nesis pārsteigumus, daudziem arī ne tik labus, un mūsu nolūks ir dot labākas iespējas saprast, pirmkārt, to, kas notiek, otrkārt, cilvēkiem paaugstināt savu finanšu pratības līmeni – kā rīkoties tagad augstas inflācijas apstākļos un turpmāk. Kā pasargāt savu naudu, ko darīt un ko pilnīgi noteikti nedarīt.”
Latvijas Bankas ekonomists Erlands Krongorns uzskatāmi skaidroja inflācijas cēloņus. “Sākumā ekonomiku ļoti ietekmēja pandēmija, kas izraisīja inflāciju, pēc tam sākās karš, kas to vēl vairāk veicināja, un finanšu tirgi jau kādu laiku atrodas “amerikāņu kalniņu braucienā”. Līdz ar kara sākšanos ļoti strauji pieauga izejvielu cenas; iemesls lielākoties ir tas, ka gan Ukraina, gan Krievija līdz šim bijušas ļoti lielas resursu (kvieši, gāze, metāli, jēlnafta) piegādātājas globālajiem tirgiem. Tajos parādījās panika, cenas kāpa un vienlaikus paaugstināja visu pārējo inflāciju.”
Taču Baltijā inflācija ir vēl augstāka nekā citviet pasaulē. Viens no iemesliem ir pavisam vienkāršs: atšķirības patēriņa groza struktūrā. Mēs esam nabadzīgāki par lielāko daļu attīstīto valstu, un tādēļ mūsu patēriņa grozā pārtikas un enerģijas preču, kuru cenas pēdējā laikā ir kāpušas visstraujāk, īpatsvars ir nozīmīgāks. Turklāt Baltijas valstīs atlīdzība vienam strādājošajam pēdējos gados augusi straujāk nekā citās eirozonas valstīs, kas arī daļēji varētu izskaidrot augstāku inflāciju. Atšķirības cenās vēl var ietekmēt arī tas, ka Baltijas valstīs globālo pārtikas cenu pārnese ir straujāka, kas cita starpā var būt saistīts ar zemāku konkurences līmeni.
Kā uz to reaģēja centrālās bankas? Tās strauji cēla aizdevumu procentu likmes, ko kredītņēmēji noteikti ir pamanījuši. Procentu likmju paaugstināšana ir rūgtās zāles, lai ārstētu ekonomiku. Augsts inflācijas līmenis ir ļoti bīstams tādēļ, ka tas var iesakņoties, cīņu ar inflāciju padarot vēl sarežģītāku. Šāda situācija ilgstoši nav pieļaujama arī tādēļ, ka inflācijas ilgtermiņa gaidas var mainīt sabiedrības paradumus, kaut vai cenšoties pasargāt savus uzkrājumus. Tas dārdzību cels vēl vairāk un apgrūtinās atgriešanos pie mērķa. Piemēram, mērķis ir pazemināt inflāciju līdz diviem procentiem, bet ekonomistu aprēķinātās ilgtermiņa inflācijas gaidu prognozes ir daudz augstākas. Eiropas Centrālā banka uz to reaģēja ar procentu likmju paaugstināšanu, un tagad var redzēt, ka inflācija jau ir tuvāk mērķa līmenim.
“Kad Centrālā banka ceļ procentu likmes, tiek samazināts pieprasījums, cilvēkiem aizņemties kļūst dārgāk, mājsaimniecību budžetu plānošana ir saspringtāka, mazāk iespējams tērēt citur. Tādā veidā tiek mazināts preču un pakalpojumu pieprasījums, ietekmējot cenas. Kas notiks turpmāk, ir sarežģīts un grūti atbildams jautājums. Redzam, ka finanšu tirgi uzskata, ka likmju procentu celšana tuvojas beigām. Taču nav iespējams droši prognozēt, kā šis process varētu attīstīties. Visskaidrāk to noteiks pati inflācija – jo vairāk tā tuvināsies mērķim, jo mazāka būs nepieciešamība turpināt paaugstināt procentu likmes.”
No pirmās algas līdz ieguldījumiem
Alīna Zela, personisko finanšu mentore, kura ikdienā izglīto cilvēkus, kā pārvaldīt savas finanses un ģimenē rīkoties ar naudu, atzina, ka pagājušogad viņas ģimenes izmaksas ir paaugstinājušās par 48 procentiem. Viņa uzskata: “Svarīgi saprast, ka katrā mājsaimniecībā izdevumu paaugstinājums atšķiras, turklāt tas nenozīmē, ka šādi būs katru gadu. Mums izmaksas pieauga lielākoties tādēļ, ka mājsaimniecībai ir hipotekārais kredīts ar euribor likmi, mājoklim ir gāzes apkure, ikdienā jāpērk degviela transportam, turklāt visi pieredzējām pārtikas cenu sadārdzināšanos.”
Šajos apstākļos drošības spilvens ģimenei bijuši ienākumi no vērtspapīru portfeļa. Tomēr ir zināms, ka daudzām mājsaimniecībām nemaz nav uzkrājumu nebaltai dienai, kur vēl ieguldījumiem akcijās.
Karīna Kulberga, “Swedbank Latvija” Privātpersonu pārvaldes vadītāja, uzsver: katrā mājsaimniecībā ir nepieciešama finanšu disciplīna. “Pēdējos piecos gados padziļināti pētu arī cilvēku attiecības ar naudu, esmu izveidojusi savu nelielu kustību, kur tieši uzrunāju sievietes par finanšu pratību.
Sevi uzskatu par ļoti disciplinētās pieejas piekritēju. Katru gadu februārī veltīju laiku, lai padziļināti izvērtētu savas un ģimenes finanses un saprastu, kādi bijuši ienākumi, kam un cik daudz iztērēts, un kā tas viss atbilst iecerētajam. Pagājušais gads, protams, bija īpašs, jo februārī sākās karš Ukrainā ar turpmākajām sekām, tomēr šo finanšu analīzi ģimenē veicām. Ģimenes budžeta plānošanas laikā tajā brīdī, protams, nezinājām, ka šo “vingrinājumu” nāksies atkārtot vairākas reizes, jo inflācija un ātrums, kādā tā pieauga, mūs, tāpat kā visus, ļoti ietekmēja. Ļoti apzināti sākām pieņemt lēmumus par jomām, kurās kaut ko vajadzētu ietaupīt, un kuras ir prioritāras. Protams, tas lielākoties saistīts ar bāzes procentu likmes pieaugumu, arī mūsu kredīta maksājums kļuva dārgāks. Gan ar kolēģiem, gan draugiem apmainījāmies padomiem, kā dzīvojamās telpās regulēt radiatorus, kādu temperatūru tajās uzturēt, kā ietaupīt uz vienu vai otru maksājumu. No otras puses, ieguldījumu rutīnā esmu disciplinētais ieguldītājs, kurš katru mēnesi investē regulāri, un ir divi grozi, kam ļoti pieturos: viens - cik daudz ieguldīt pensiju trešajā līmenī, uzkrājot dzīvības apdrošināšanā, otrs - vērtspapīros.”
Lai būtu brīva nauda, ko ieguldīt, ir nepieciešams ievērot dažas vienkāršas patiesības.
Pirmā ir finanšu disciplīna, lai saprastu naudas apriti un izvēlētos, kuri tēriņi ir obligāti, kuri nē, un nospraust mērķus.
Andrejs Martinovs, INVL Pensiju fondi valdes priekšsēdētājs, kurš diskusijā stāstīja par pensiju fondu pārvaldīšanu, saistībā ar privātpersonu budžetu veidošanu atzina, ka lielākā daļa cilvēku sava darba mūža sākumā nav pārāk turīgi.
“Pirmajos darba mēnešos algas parasti pietiek tikai ikdienas izdevumiem. Kad jauno speciālistu paaugstina amatā un sāk maksāt prēmijas, kam vajadzētu būt normālai praksei, pie pieauguma var ļoti strauji pierast un sākt dzīvot plašāk. Tomēr ir nepieciešams padomāt, vai šo papildu naudu nevajag uzkrāt, investēt, lai tā turpmāk nestu augļus. Vismaz pārdesmit eiro katru mēnesi! Pēc gadiem desmit investīcijas sāk atmaksāties, un vairs nav situācijas, kad, piemēram, zaudējot darbu, cilvēks paliek bez iztikas līdzekļiem. Vienmēr ir izvēle – vai līdz ar labklājības pieaugumu paaugstināt patēriņu un baudīt jauno dzīves līmeni vai tomēr saglabāt līdzšinējo un naudu lietderīgi ieguldīt. Sabiedrībā, pēc manām domām, šīs izpratnes ļoti trūkst.”
Pirmais ieguldījums – zināšanās
“Man patīk salīdzināt personiskās finanses ar biznesa finansēm, jo tur ir līdzīgi principi. Uzņēmējdarbībā tiek izmantoti resursi, lai palielinātu tos ilgtermiņā, un ar mājsaimniecības naudu jārīkojas tāpat, resursu apjomam nav nozīmes,” sacīja A. Zela. “No brīža, kad cilvēka kontā ienāk pirmā nauda, spēle ir sākusies. Tu vari pārvaldīt šo naudu, lai vairotu savu stabilitāti. Jauniešu labā strādā laiks. Tas ļauj viņiem eksperimentēt, izzināt un arī kļūdīties.”
E. Krongorns piebilda: ir svarīgi domāt arī, kā ieguldīt sevī pašos, piemēram, izglītībā, lai pēc tam atrastu interesantāku un labāk atalgotu darbu. Jāseko saviem tēriņiem un jādomā - vai man patiešām tas ir vajadzīgs? Un, lai kā gribētos dzīvot plašāk, tomēr vēl pirms investīcijām jācenšas veidot vismaz nelielu uzkrājumu, lai veselības vai kādu citu dzīves problēmu brīdī tomēr būtu finansiāls atspaids.
Tam piekrita arī K. Kulberga, piebilstot: “Man par jauniešiem finanšu pratības ziņā ir lielas cerības. No bankas datiem redzu, ka viņi ļoti labi izmanto tās piedāvātos rīkus, piemēram, “Mans budžets”, un viņi ir ļoti fleksibli šādu rīku izmantošanā. Mans ieteikums ir izveidot paradumu, ka regulāri no katra ienākuma, vienalga liela vai neliela, sākumā atlikt daļu drošības spilvenam.”
Bet kā veikt ieguldījumus, ja nav iepriekšēju zināšanu?
A. Zela dalījās savā pieredzē: “Iepriekš man nebija intereses par finanšu lietām, bet pienāca brīdis, kad sapratu, man jārūpējas par savu naudu turpmākai dzīvei. Zināšanu nebija nekādu, tikai ideja, ka tā es varu palielināt savu kapitālu. Banāli, bet es gāju vietējo banku mājaslapās, skatījos, ko tās piedāvā, kādas ir akcijas, kurās valstīs. Tiklīdz ieraudzīju nezināmu terminu, noskaidroju, kas tas ir, pētīju pensiju līmeņus un to stratēģiju, līdz vienā brīdī visu sapratu.”
Pirmais ieguldījums nevis vērtspapīros, bet zināšanās
A.Zela atzina, ka pirmais solis ir izpēte, izzināšanas process. Ir pieejami ļoti dažādi avoti: biznesa portāli, sarunas ar sertificētiem konsultantiem, (tādi ir arī katras mājsaimniecības bankā). Viņa uzsvēra: “Jāpēta, lai avoti, kas informāciju sniedz, būtu uzticami. Šajā jomā īpaši pēdējos divos gados mēģina iedzīvoties krāpnieki, tādēļ jebkurš piedāvājums par ļoti ātru, izdevīgu īstermiņa peļņu, kur nauda steidzami jāiegulda, ir “sarkanā trauksmes lampiņa”, kam jāiedegas, jo dzīvē tā nemēdz būt.” Diemžēl ātras, vieglas un lielas peļņas nav.
