Finanšu ministrs Jānis Reirs uzskata, ka jautājums par tā saucamo “deputātu kvotu” atjaunošanu ir Saeimas, nevis valdības atbildība, raksta aģentūra LETA. J. Reirs uzsvēra, ka valstī ir zināma varas dalīšana un koalīcijas sadarbības sanāksmē panākta vienošanās, ka šos gala lēmumus pēc diskusijām pieņems Saeima.
Tā sauktās “deputātu kvotas” dod iespēju deputātiem piešķirt nodokļu maksātāju naudu konkrētiem projektiem vai organizācijām ārpus valdības plānotajiem budžeta līdzekļiem.
Visasāko kritiku par šādā veidā sadalītu nodokļu naudu deputāti saņēma, skatot 2017. gada valsts budžeta projektu, kad deputātu kvotām tika piešķirti nepilni 28 miljoni eiro. Pēc tam deputātu kvotas budžetu projektos vairs netika iekļautas.
Skatot 2022. gada budžeta projektu, tajā redzami 162 dažādi priekšlikumi par naudas līdzekļu piešķīrumu. Valdība gan atbalstīja tikai apmēram 40 priekšlikumu.
Piemēram, deputāti Juris Pūce, Ainars Latkovskis, Juris Jurašs, Ilze Indriksone ierosina 200 000 eiro piešķirt Sabiedrības integrācijas fonda aktivitātēm – metodisko materiālu izstrādei, brīvprātīgā darba apmācībām un brīvprātīgā darba veicināšanas aktivitātēm.
Savukārt Atis Zakatistovs, Ilze Indriksone, Ainars Latkovskis un Juris Jurašs vēlas 88 000 eiro izlietot Daugavpils Būvniecības tehnikuma izglītības programmas īstenošanas vietas “Višķi” materiāltehniskās bāzes uzlabošanai mūsdienīgas mācību vides un kvalitatīvas profesionālās izglītības nodrošināšanai.
Deputāti Raivis Dzintars, Juris Pūce, Juris Jurašs, Ainars Latkovskis un Atis Zakatistovs rosina 270 000 eiro piešķirt Daugavpils valstspilsētas pašvaldībai tehniskā projekta “Sanatorijas kompleksa “Mežciems” restaurācija un vēsturiskās teritorijas revitalizācija” izstrādei, 150 000 eiro Romas katoļu baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēzei Rēzeknes Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāles iekštelpu apdarei un remontam.
Šie paši deputāti aicina 30 000 eiro atvēlēt Latvijas Nacionālo karavīru biedrībai pamatdarbības nodrošināšanai, bet 10 000 eiro – Latviešu Virsnieku apvienībai simtgades pasākumu organizēšanai.
LV portāls jautā: Kā vērtējat papildu līdzekļu piešķiršanu atsevišķiem projektiem deputātu kvotu veidā, pieņemot valsts budžetu? Cik ekonomiski lietderīga un caurskatāma ir šāda sistēma? Vai tajā vajadzētu kaut ko mainīt?
Ilze Bādere, Valsts kontroles Revīzijas un metodoloģijas departamenta direktore
Valsts kontrole, 2018. gada janvārī publiskojot revīzijas ziņojumu “Budžeta plānošana Latvijā – vai esošā pieeja ir efektīva”, norādīja: prakse, ka papildu līdzekļu piešķiršana notiek bez visaptverošām diskusijām, neizvērtējot budžeta prioritātes, kompromisus, alternatīvu izmaksas un lietderību, neatbilst labiem budžeta plānošanas principiem. Savu nostāju šajā jautājumā neesam mainījuši.
Budžeta plānošanas process paredz sadarbību starp budžeta resoriem, Finanšu ministriju, Ministru kabinetu un Saeimu. Ministru kabinetam šī procesa nesekmīgs iznākums nozīmē neuzticības izteikšanu, tāpēc normatīvajos aktos iedibinātā kārtība paredz virkni darbību, kurām jāsekmē demokrātiski izdiskutēta, prioritātēs mērķēta un fiskāli atbildīga budžeta likumprojekta sagatavošana. Līdz ar to Ministru kabineta atbildībā ir pamanīt un apkopot vajadzības, un noteikt, kuras no tām ierobežotu resursu apstākļos ir prioritāri finansējamas. Kādas no šīm vajadzībām ik gadu neiztur vērtēšanas “sietu” un neiekļūst budžeta likumprojekta portfelī. Šogad, piemēram, tāda bija arī Centrālās vēlēšanu komisijas pieprasītā nauda 14. Saeimas vēlēšanu nodrošināšanai.
Savukārt Saeimas loma budžeta plānošanas procesā ir pieprasīt kvalitatīvu informāciju lēmumu pieņemšanai un īstenot Satversmē noteiktās ekskluzīvās tiesības lemt par budžetu. “Ekstra” naudas sadale dažādiem pieprasījumiem nav tā komponente, bez kuras šīs ekskluzīvās tiesības nav realizējamas. Bet būtiskākais – šie “ekstra” pieprasījumi nav gājuši to pašu vērtēšanas ceļu, ko pārējās vajadzības, t. i., tie nav vērtēti pēc noteiktiem kritērijiem, izdiskutēti, un tiem nav piešķirta prioritāri finansējamas vajadzības zīme.
Ja gribam kā valsts atbilst Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas budžeta pārvaldības vadlīnijās noteiktajiem pamatprincipiem, tad no deputātu kvotām ir jāatsakās.
Jau revīzijā secinājām, ka tieši deputātu kvotas ir traucējošais apstāklis, lai nodrošinātu atbilstību kritērijam, – budžeta sagatavošanas dokumenti informē par galvenajiem posmiem ikgadējā budžeta veidošanā, izskatīšanā un politikas diskusiju progresā.
Ja šie “ekstra” pieprasījumi tiek atbalstīti, Valsts kontrolei revīziju ietvaros ir tiesības vērtēt to izlietošanu atbilstoši piešķiršanas mērķim.
Olafs Grigus, biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” pētnieks
FOTO no personīgā arhīva
“Deputātu kvotas” primāri kalpo tieši koalīcijas politisko partiju un atsevišķu deputātu popularitātes celšanai, nevis sabiedrības kopējām interesēm. Šī pieeja ļauj izmantot valsts resursus, lai savā ziņā piekukuļotu vēlētājus ar mērķi iegūt viņu balsis gaidāmajās vēlēšanās. Šāda valsts resursu izmantošana, nereti sponsorējot politiķiem pietuvinātu šauru cilvēku loku, nav godīga un neatbilst labas pārvaldības principiem. Par to, ka kvotu sistēma nenodrošina līdzekļu leģitīmu sadali vienmērīgai valsts attīstībai, liecina tas, ka pagātnē šādi piešķirto līdzekļu reģionālais izvietojums bijis visai nevienmērīgs.
Tāpat jāuzsver, ka šāda veida jaunu izdevumu plānošana situācijā, kad budžeta projekts iesniegts Saeimā, nenovēršami notiks sasteigti, neatļaujot veltīt pienācīgus resursus priekšlikumu izvērtēšanai. Kā savā 2016. gada revīzijā skaidrojusi Valsts kontrole, tas ne vien ierobežo iespējas kvalitatīvi diskutēt par budžetu Saeimā, bet arī iesaistīt sabiedrību un nevalstiskās organizācijas. Valsts finansējuma sadale būtu jāveic ar tādu valsts programmu palīdzību, kas visiem pretendentiem nodrošina iespēju piedalīties godīgā konkursā.
Vienlaikus ņemot vērā to, ka Saeimai būtu jāīsteno parlamentārā kontrole pār izpildvaras darbu, nevietā būtu argumentēt, ka Saeimai budžeta projekts būtu bez diskusijām jāapstiprina. Šai kontrolei gan nebūtu jāizpaužas kā tirgošanās procesam par koalīcijas deputātu iecienītu iniciatīvu finansēšanu. Tā vietā būtu nepieciešams nodrošināt, piemēram, to, ka izpildvara budžeta projektu sastādījusi likumiem un politikas plānošanas dokumentiem atbilstošā veidā, kas šobrīd Latvijā diemžēl nav ierasta prakse. Šis fakts savukārt var kalpot arī kā iedrošinošs pamudinājums uz negodprātīgu rīcību arī amatpersonām pašvaldību līmenī.
Ir naivi no esošā Saeimas sasaukuma sagaidīt godprātīgas parlamentārās kontroles īstenošanu, jo koalīcijas deputāti pagātnē asi kritizējuši kvotu pieeju un tagad paši to piekopj.
Tomēr, iespējams, būtu naivi no esošā Saeimas sasaukuma sagaidīt godprātīgas parlamentārās kontroles īstenošanu, jo koalīcijas deputāti pagātnē asi kritizējuši kvotu pieeju un tagad paši to piekopj. Savā ziņā apsverams būtu jautājums, vai tēriņu atvēlēšana konkrētajām deputātu iniciatīvām nebūtu uzskatāma par sava veida koalīcijas kolēģu “uzpirkšanu” no izpildvaras puses, nodrošinot, ka, piemēram, finanšu ministram Saeimā netiks uzdoti neērti jautājumi.
Kristīne Zonberga, biedrības “Latvijas Pilsoniskā alianse” direktore
FOTO no personīgā arhīva
Prakse, kad valsts budžeta līdzekļi tiek sadalīti caur tā sauktajām “deputātu kvotām”, nav atbalstāma, jo šādā procedūrā netiek ievēroti labas pārvaldības principi – vienlīdzība, caurskatāmība un tiesiskā paļāvība. Tas nav savienojami ar modernas valsts pārvaldības principiem un netuvina Latviju Ziemeļvalstu modelim. “Deputātu kvotas” (vai šogad mēģinājums politiķiem tās dēvēt par “partiju kvotām”, “budžeta stabilizēšanas mehānismu”, piedēvējot tām “neitrālu fiskālo ietekmi”) nozīmē to, ka deputāti, balstoties savās simpātijās, pārdala publisko finansējumu jeb nodokļu maksātāju naudu kādai iniciatīvai vai organizācijai.
“Deputātu kvotu” sistēma met šaubu ēnu pār to, kā tiek pieņemti lēmumi valstī, tai skaitā, pārdalot valsts budžeta līdzekļus.
Latvijā ir kritiski zems uzticēšanās līmenis valdībai un Saeimai, tādēļ ir būtiski, lai tiktu novērstas šaubas par valsts amatpersonu lēmumu pieņemšanas objektivitāti un to darbību sabiedrības interešu labā, taču “deputātu kvotu” sistēma met šaubu ēnu pār to, kā tiek pieņemti lēmumi valstī, tai skaitā, pārdalot valsts budžeta līdzekļus. Tāpēc attiecībā uz valsts budžeta līdzekļu pārdali, kā minimums, būtu jāievēro šādi labas pārvaldības principi:
- valsts budžeta finanšu līdzekļi tiek pārdalīti saskaņā ar politikas plānošanas dokumentiem;
- finanšu pārdale notiek ar iepriekš noteiktiem, skaidriem kritērijiem, pārraudzības mehānismiem un izvirzītiem rezultatīvajiem rādītājiem;
- publiskais finansējums tiek pārdalīts, ievērojot vienlīdzības, caurskatāmības un tiesiskās paļāvības principus.
Tāpat nepieciešams stiprināt konsultēšanās kultūru Latvijā un ieviest mehānismu pilsoniskās sabiedrības pilnvērtīgai iesaistīšanai valsts budžeta izstrādes procesā – gan konsultāciju procesā, gan arī priekšlikumu sniegšanā –, tādējādi nodrošinot to, ka budžeta pieņemšanas procesā tiek uzklausītas sabiedrības intereses un vajadzības. Ir nepieciešams nodrošināt, ka:
- notiek konsultācijas ar pilsoniskās sabiedrības un nozares biedrībām un nodibinājumiem lēmumu izstrādes un pieņemšanas procesā, proti, sabiedrības un nozaru vajadzības tiek noskaidrotas un ņemtas vērā pirms nozaru ministriju plānu iesniegšanas Finanšu ministrijā;
- tiek nodrošināts atklātības princips jeb sabiedrības tiesības iegūt informāciju un piedalīties priekšlikumu izstrādē ne tikai par nozaru ministriju izstrādātajiem normatīvo aktu un politikas plānošanas dokumentu projektiem, bet arī par publiskā finansējuma prioritātēm, kas saistītas ar valsts budžeta un Eiropas Savienības struktūrfondu finansēm.
Konsultēšanās par budžeta jautājumiem, kas šobrīd Latvijā ir padarīta par tabu tēmu, ir būtiska, lai nepieļautu situācijas, ka sabiedrībai nozīmīgas iniciatīvas netiek risinātas atklātā procedūrā un sistemātiski, bet gan ar “deputātu kvotām”, jo nav bijusi sniegta iespēja sabiedrībai iepazīties ar ministriju un politiķu plāniem, kā arī nav sniegta iespēja paust viedokli un ierosinājumus par vēlamajām prioritārajām aktivitātēm un finanšu izlietojumu. Šādu konsultēšanos ar sabiedrību jau šobrīd prasa Eiropas Savienības institūcijas par ES struktūrfondu finansēm, taču praktiskā pieejamība Latvijā ir būtiski jāuzlabo:
- nepieciešams rast risinājumus/modeļus efektīvai sabiedrības līdzdalībai saistībā ar publiskā finansējuma plānošanu, ieviešanu un uzraudzību, tai skaitā priekšnosacījumus NVO ekspertīzes izaugsmes un pilsoniskā dialoga kvalitātes pilnveidei;
- nepieciešams pārskatīt informācijas pieejamības prasības attiecībā uz publiskā finansējuma plānošanu, ieviešanu un uzraudzību.
Jānis Ikstens, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns
FOTO: Ieva Čīka, LETA
Deputātu kvotas saistās ar balsu pirkšanu, pirmkārt, Saeimā, kur, kā izskatās, ir pietiekami spriega situācija arī koalīcijā. Šādu deputātu kvotu izmantošana acīmredzami ir mēģinājums panākt spuraināko deputātu atbalstu priekšvēlēšanu budžetam. Otrkārt, nauda, kas ir salīdzinoši neliela, ir mēģinājums uzpirkt nelielas grupas (nevalstiskās organizācijas, pašvaldības), kuras saņems šo finansējumu. Šī nauda nonāks un tiks likta lietā kādā konkrētā organizācijā vai vietā, un tas savukārt ļaus finansējuma sagādātājam – deputātam – cerēt, ka pienāks laiks un viņu neaizmirsīs, atcerēsies.
Šādu deputātu kvotu izmantošana acīmredzami ir mēģinājums panākt spuraināko deputātu atbalstu priekšvēlēšanu budžetam.
Neesmu saskāries ar citu valstu pieredzi, ka tik brutāli deputāti dalītu naudu. Bet šāds fenomens, ka tiek pieņemti lēmumi par finansējumu salīdzinoši šauru grupu interesēs, tā ir diezgan izplatīta parādība politikā. Angliski tam ir pat īpašs apzīmējums – pork barreling. Šajā gadījumā tiešais tulkojums latviešu valodā – ‘cūkgaļa mucā’ – nebūs piemērots. Bet tas apzīmē tieši šādu situāciju, kad pieņem lēmumus, lai atbalstītu noteiktu grupu vai vietu.
Deputātu kvotas nav pilnīgi svešas arī citās valstīs, bet ir jāskatās uz to, vai ir bijušas kaut kādas iepriekšējas apņemšanās tā darīt vai nedarīt. Zinām, ka 2017. gadā bija politiķu apņemšanās, ka nekad tā vairāk nedarīs. Bet tas netraucē tiem pašiem deputātiem, kas iepriekš gari un plaši negatīvi izpaudās par šo jautājumu tagad, ne aci nemirkšķinot, atbalstīt šādu praksi.
