Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latgaliešu un lībiešu valodas atbalsta iekļaušana valsts valodas politikas dokumentos ir būtisks solis. Tas nozīmē, ka šīm valodām uzmanība tiek pievērsta nevis epizodiski, bet pastāvīgi. Kā vienu no problēmām eksperti uzsver mūsdienīgu mācību līdzekļu trūkumu. “Ja valodu mācīs no 19. un 20. gadsimta grāmatām, gaidītā rezultāta nebūs,” uzskata valodniece Janīna Kursīte-Pakule. Attēlam ir ilustratīva nozīme.
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Pirmo reizi Latvijas valsts valodas politikas plānošanas dokumenta mērķī šogad minēta latgaliešu rakstu valoda un lībiešu valoda. Tuvojoties 26. septembrim, Eiropas Valodu dienai, nākas meklēt atbildes, ar kādām problēmām tās saskaras un ko nepieciešams darīt to nostiprināšanai ne tikai deklaratīvi, bet arī faktiski, izceļot Latvijas valodu daudzveidību kā vērtību.
“Valsts valodas politikas virsmērķis 2021.—2027. gadam ir nodrošināt latviešu valodas kā vienīgās konstitucionāli noteiktās valsts valodas ilgtspēju, tās lietojumu visās sabiedrības darbības jomās, sekmējot valodas izpēti un valodas resursu attīstību un digitalizāciju, stiprinot sabiedrības līdzdalību un individuālo atbildību valsts valodas politikas īstenošanā,” teikts Ministru kabinetā apstiprinātajās Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.—2027. gadam.
Atbilstoši Valsts valodas likumā norādītajam minētais virsmērķis ir realizējams, nodrošinot arī vēsturiskā latviešu valodas paveida ‒ latgaliešu rakstu valodas ‒ attīstību un lībiešu valodas kā vienīgās pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, teikts jaunajās pamatnostādnēs. Tajās paredzēts, ka viens no turpmāk risināmajiem problēmjautājumiem ir: nesistemātisks atbalsts latgaliešu rakstu valodas izpētei un attīstībai; neregulārs atbalsts lībiešu valodas attīstībai.
“Nozīmīga vieta šajās pamatnostādnēs ir arī izpratnei par Latvijas kultūrtelpā aktuālo vēsturisko daudzveidību un pasaules valodu daudzveidību – Latvijas autohtono lībiešu valodu un latgaliešu valodu –, kas liecina par to, ka izpratne par valodas un valodu daudzveidības vērtību ir pieaugusi. Tikai ar valodu daudzveidības izpratni vairāk nekā 7000 pasaules valodu pulkā katras valodas vai valodas paveida runātājs var skaidrāk saprast literārās valodas un citu paveidu nozīmi, kā arī savas valodas vērtību valodu daudzveidības kontekstā, ” uzsver filoloģijas doktore Gunta Kļava.
Māris Baltiņš, Valsts valodas centra direktors
FOTO: Ieva Leiniša, LETA
Latgaliešu rakstu valodas un lībiešu valodas iekļaušana valsts politikas dokumentos ir būtisks solis. Tas nozīmē, ka šīm valodām uzmanība tiek pievērsta nevis epizodiski, kādu kampaņu veidā, bet pastāvīgi.
Svarīgākais šo valodu saglabāšanā un attīstībā ir nodrošināt ne tikai to pētniecību, bet arī tiešu klātesamību sabiedrībā, veicinot par tām interesi, tās akcentējot vizuālajā informācijā, ceļu norādēs, izglītībā. Klātesamība vidē un to popularizēšana ir ļoti būtiski faktori, lai cilvēki šīs valodas uztvertu kā vērtību, daļu no kultūras daudzveidības, kas veido viņu identitāti. Mēs visi esam latvieši, taču kāda daļa no mums ir arī latgalieši, lībieši, mazo kultūrtelpu pārstāvji.
Šogad ir pieņemts Latviešu vēsturisko zemju likums, kurā liela loma identitātes saglabāšanā un attīstībā atvēlēta pašvaldībām. Taču arī līdz šim pašvaldības būtu varējušas aktīvāk darboties šajā jomā.
Janīna Kursīte-Pakule, valodniece, Saeimas deputāte
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Neko nevajadzētu obligāti uzspiest. Kā liecina vakcinēšanās pret Covid-19 pieredze, obligātums, uzspiešana rada pretreakciju. Rezultātus dod tikai brīvi atraisīta interese. Tātad, pirmkārt, būtu nepieciešams pietiekams valsts atbalsts lībiešu valodas un kultūras un latgaliešu izloksnes un rakstu valodas popularizēšanai. Ir būtiski iepazīstināt sabiedrību ar latgaliešu un lībiešu valodu un kultūru, radīt par tām interesi, īpaši vecāku un bērnu vidū. Labs piemērs būtu 3x3 nometnes. Pēc to parauga ir iespējams veidot nometnes, kurās varētu iegūt zināšanas un attīstīt dzīvu interesi par latgaliešu un lībiešu valodu un kultūru – ar spēlēm, amatniecību, piemēram, rotu izgatavošanu, folkloru saistošā veidā.
Līdztekus nepieciešams ieguldīt skolotāju apmācībā un atbilstošu metodisko līdzekļu sagatavošanā. Lai arī vietām skolās ir iespējams apgūt latgaliešu valodu fakultatīvi, trūkst mācību materiālu. Valoda ir jāmāca, liekot lietā mūsdienīgu bērnu dzeju un prozu attiecīgajā valodā. Ja to mācīs no 19. un 20. gadsimta grāmatām, gaidītā rezultāta nebūs.
Valts Ernštreits, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Viena svarīga lieta, kas ikdienā bieži tiek piemirsta, ir tas, ka līdzās valsts valodai (latviešu valodai un tās paveidiem) Latvijā pastāv arī otra autohtona valoda, kas radusies un vienmēr pastāvējusi tieši Latvijā – lībiešu valoda –, kas šobrīd ir ne tikai viena no apdraudētākajām pasaules valodām, bet arī viena no divām Eiropas Savienības valodām, kurai piešķirts pirmiedzīvotāju valodas statuss. Valsts pienākums ir nodrošināt lībiešu valodas saglabāšanu un attīstību, noteikts gan Valsts valodas likumā un citos Latvijas likumos, gan Latvijas ratificētajos starptautiskajos dokumentos, vispirms ANO Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām.
Neraugoties uz lībiešu valodas īpašo statusu un nozīmīgo lomu, kāda lībiešu valodai bijusi, veidojoties mūsdienu latviešu valodai, lībiešu valodas pētniecības, saglabāšanas un attīstības darbs valstiskā līmenī Latvijā ilgus gadus bijis atstāts novārtā, noveļot atbildību entuziastiem un ārvalstu institūcijām. Latvijā par nopietnu pievēršanos lībiešu valodas jautājumiem var runāt no brīža, kad Latvijas Universitātes paspārnē tika izveidots Lībiešu institūts. Ir vairāk nekā apsveicami, ka jaunajās Valsts valodas politikas pamatnostādnēs līdzās latviešu valodai nopietna uzmanība pievērsta arī lībiešu valodai.
Ņemot vērā iepriekš minēto, veiksmīgai lībiešu valodas pastāvēšanai šobrīd nepieciešams vitāli svarīgu pasākumu komplekss, kas lielākoties veidojams faktiski tukšā vietā – vajadzīgs gan regulārs valodas standartizācijas un attīstības darbs, gan jāveido valodas apguves iespējas. Lībiešiem atšķirībā no virknes Latvijas mazākumtautību izglītības iestādēs šobrīd nav pieejamas nekādas iespējas mācīties savu valodu un kultūru.
Paralēli arī jāpaplašina un jāveido jaunas iespējas lībiešu valodas lietojumam, kur lieti var noderēt dažādas jaunās tehnoloģijas, kas nepieciešamas ne tikai valstu oficiālajām valodām, bet arī daudzajām pasaules apdraudētajām valodām. Lai šo visu paveiktu, nepieciešams arī regulārs, rūpīgs pētniecības darbs un pētnieki, kas šo darbu spēj paveikt un kuru šobrīd akūti trūkst.
Ivars Logins
Biedrības “Latgales tradicionālās kultūras centrs “Latgaļu sāta”” pārstāvis
Šogad pirmo reizi Latgales skolas var pieteikties finansiālam atbalstam latgaliešu rakstu valodas mācību īstenošanai. Tas ir Latvijas valsts mežu ziedojums pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas, taču ar to ir par maz. Piemērus, kur valsts atbalsta vietējās valodas, varam smelties tepat, Igaunijā, (veru valoda) vai Polijā, kas atbalsta kašubu valodu.
Ja vēlamies saglabāt latgaliešu valodu, ir vairāk nekā skaidrs, ka, no vienas puses, nepieciešams sistemātisks valsts atbalsts, no otras puses, – bērnu un vecāku ieinteresētība. Diemžēl šajos gados esam daudz ko nokavējuši. Valstī ir pieņemts “Latviešu vēsturisko zemju likums”. Tajā skaidri rakstīts, ka valsts un pašvaldības veicina latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida apguvi izglītības iestādēs un lietošanu publiskajos pasākumos. Tātad likumu vajadzētu sākt pildīt jau šogad!
Juris Viļums, Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētājs
FOTO: Zane Bitere, LETA
Latgaliešu jeb Latgales latviešu valoda vispirms ir jāmācās un jālieto. Lai tas notiktu, ir jābūt sistēmai, kas to atbalsta un veicina, sākot jau ar bērnudārzu. Preiļos, kur dzīvoju, bērni pagalmā runā galvenokārt krieviski vai latviešu literārajā valodā; latgaliski – pavisam nedaudz. Ir svarīgi, lai latgaliešu valoda skanētu iespējami vairāk, jo cilvēku identitātes un pašapziņas jautājumi vistiešākajā veidā ir saistīti ar valodu, kurā viņi runā.
Ir labi, ka latgaliešu rakstu valoda parādās uz ceļu norādēm un uzņēmumu nosaukumos, taču ir svarīgi, lai arī darbavietās būtu izteiktāka latgaliešu valodas lietojuma prasība. Tai ir vairāk jānostiprinās ekonomiskajā dzīvē un, zināmā mērā, arī tiesību aktos. Varbūt nav nepieciešams visus šos aktus tulkot latgaliešu rakstu valodā, jo tas būtu milzīgs administratīvais slogs. Taču atsevišķos gadījumos, īpaši tajos, kas attiecināmi uz Latgali, varētu būt atbilstošs tulkojums – kā simbolisks pretimnākošs žests.
26. septembrī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (RTA) notiks seminārs “Latgales kultūrtelpas identitātes jautājumi un tās aktuālie izaicinājumi”. Seminārā paredzētas četras diskusijas: “Kultūrvēsturiskās (lokālās) identitātes vieta administratīvi teritoriālajā reformā”, “Kas veido Latgales kultūrtelpas identitāti – vēsturiskie un mūsdienu aspekti”, “Latgales kultūrtelpas identitāte – latgaliešu valoda izglītībā”, “Augstākās izglītības iespējas un izaicinājumi Latgalē, Latvijā, pasaulē”. Diskusijās piedalīsies nozares eksperti – nevalstisko organizāciju pārstāvji, ministriju, valdības, pašvaldību, citu atbildīgo institūciju pārstāvji un zinātnieki. Seminārs tiešsaistē būs skatāms RTA “Facebook” un “Youtube” profilos.
Semināra rezultātus un idejas plānots apkopot un iesniegt Izglītības un zinātnes ministrijai, īstenojot “Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2021.—2027. gadam” un augstskolu reformu, Kultūras ministrijai Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāna projekta izstrādei, kā arī publicēšanai Latgaliešu kultūras biedrības mājaslapā un apspriešanai nākamajā Latgolys kongresā, kas notiks 2022. gada aprīlī.
