NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
07. decembrī, 2018
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Valsts vērtības
13
13

“Ō” vai “uo”? Diskusija par latgaliešu rakstu valodu

Ilustrācija: “Latgalīšu kulturys ziņu portals lakuga.lv”

Latviešu valodai vēsturiski izveidojušās divas rakstu tradīcijas – latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu valoda. Pērn notikušajā 4. pasaules latgaliešu saietā pieņemtajā rezolūcijā valsts tiek aicināta ne tikai nodrošināt skaidru latgaliešu rakstu valodas statusu, bet arī mainīt terminoloģiju un nostiprināt saīsinājumus valodu apzīmējumiem: LAV – latviešu makrovaloda, kurai ir divi paveidi: LVS – latviešu literārā valoda, LTG – latgaliešu rakstu jeb literārā valoda. Tomēr daudzi kritiķi pašiem latgaliešiem pārmet nekonsekvenci, nespējot vienoties par pareizrakstību. Lai arī 2007. gadā tika apstiprināti jaunie Latgaliešu valodas pareizrakstības noteikumi, daļa sabiedrības nevēlas tos pieņemt.

īsumā
  • Latgaliešu rakstu valodas jautājumiem nopietnāka uzmanība tika pievērsta pēc Latvijas valsts izveides 1918. gadā. Tolaik latgaliešu valoda tika lietota pašvaldības un izglītības iestādēs, latgaliski iznāca liels skaits preses izdevumu.
  • Šim mērķim izveidotā Latgaliešu ortogrāfijas komisija izstrādāja latgaliešu valodas pareizrakstības noteikumus, kurus 1929. gadā apstiprināja Izglītības ministrija.
  • 2007. gadā tika apstiprināti Latgaliešu rakstības noteikumi, kuri veidoti uz 1929. gada noteikumu pamata. Visvairāk šķēpu tiek lauzts par divskaņa “o” pierakstu. Ja iepriekš tas tika pierakstīts kā “ō”, tad jaunie noteikumi paredz pamatā lietot “uo”.
  • Valsts valodas centra Latgaliešu ortogrāfijas apakškomisijas lēmums “Par Latgaliešu rakstības noteikumiem” nosaka, ka noteikumu mērķis ir tuvināt latgaliešu rakstību tautā runātajai valodai, vienlaikus respektējot jau pastāvošo rakstības tradīciju, pie kuras savos izdevumos joprojām pieturas Latgales Kultūras centra izdevniecība un Romas katoļu baznīca.

Divi atšķirīgi latviešu valodas paveidi – kā radušies

Divas atšķirīgas latviešu valodas rakstu tradīcijas ir veidojušās vēsturiski. Kā zināms, no 17. gadsimta, kad pēc poļuzviedru kara tika sadalīta Pārdaugavas hercogiste, Vidzeme nonāca Zviedrijas rokās, bet mūsdienu Latgales teritorija palika Polijas pakļautībā. Latgale atradās nošķirti līdz pat 1917. gadam, kad Latgales kongresā tika lemts par šī kultūrvēsturiskā novada apvienošanos ar pārējām latviešu apdzīvotajām teritorijām.

Šajos 300 gados Latgales teritorijā izveidojās vairākas būtiskas atšķirības gan saimnieciskās dzīves, gan reliģijas, gan valodas ziņā. 18. gadsimta sākumā uz vietējo izlokšņu pamata sāka veidoties latgaliešu rakstu valoda. Pirmie teksti bija reliģiska satura to autori bija katoļu garīdznieki. Atšķirībā no latviešu literārās valodas latgaliski nekad nav ticis rakstīts gotiskajā rakstībā, bet izmantots latīņu alfabēts jeb antīkva. Ja latviešu literārā valoda veidojās vācu valodas ietekmē, tad latgaliešu rakstības attīstībā būtiska loma bija poliskajam.

Latgaliešu valodas normēšanas sākums

20. gadsimta sākumā izveidojās pirmā latgaliešu inteliģence, kas veica Latgales nacionālās atmodas darbu, par galveno mērķi izvirzot latgaliešu pārkrievošanas un pārpoļošanas nepieļaušanu. Par svarīgu darbības aspektu kļuva nepieciešamība normēt latgaliešu rakstu valodu. 1908. gadā tika izdota pirmā pašu latgaliešu sagatavotā latgaliešu valodas gramatika, kuru bija sagatavojis ārsts Antons Skrinda (Ontons Skrynda, 1881–1918).

Latgaliešu rakstu valodas jautājumiem nopietnāk pievērsās pēc Latvijas valsts izveides. Tolaik latgaliešu valoda tika lietota pašvaldības un izglītības iestādēs, tajā iznāca liels skaits preses izdevumu, taču valoda nebija standartizēta. 1927. gadā Izglītības ministrijas paspārnē izveidoja Latgaliešu ortogrāfijas komisiju, kuru vadīja tobrīd priesteris, vēlāk bīskaps Pēteris Strods. 1929. gadā Izglītības ministrija apstiprināja komisijas izstrādātos pareizrakstības noteikumus, savukārt 1933. gadā tika izdota Stroda izstrādātā pareizrakstības vārdnīca ar vairāk nekā 18 tūkstošiem šķirkļu. 

Likumsakarīga attīstība, nevis jauna rakstība

Šobrīd spēkā esoši ir 2007. gadā apstiprinātie Latgaliešu rakstības noteikumi, kuri veidoti uz 1929. gada noteikumu pamata, tuvinot tos tautā runātajai valodai. Tomēr daļa latgaliešu sabiedrības asi kritizē šīs pārmaiņas. Visvairāk šķēpu tiek lauzts par divskaņa “o” pierakstu. Ja iepriekš tas tika pierakstīts kā “ō”, tad jaunie noteikumi paredz pamatā lietot “uo”, lai arī tiek pieļauta arī iepriekšējā divskaņa apzīmēšanas tradīcija.

Latvijas Universitātes profesore valodniece Lidija Leikuma stāsta, ka lielākā daļa t.s. Stroda rakstības piekritēju galvenokārt to asociē tieši ar “ō” apzīmējumu, bet daudzas citas 1929. gada noteikumu nianses nemaz neievēro. “Lai arī saka, ka esmu lielākā Stroda pretiniece, patiesībā varbūt es esmu viņa kvēlākā aizstāve,” saka L. Leikuma, norādot, ka, veidojot jaunos latgaliešu valodas pareizrakstības noteikumus, daudzviet nolemts pieturēties pie t.s. Stroda ortogrāfijas principiem.

Redzamākās pārmaiņas bez jau minētā “uo” jaunajos noteikumos ir divskaņa “ie” ieviešana “ē” vietā (piemēram, “pierts”, nevis “pērts”), vārdu galotņu tuvināšana runātajai valodai (piemēram, “vacys sātys”, nevis “vacas sātas”, arī “Latgolys”, nevis “Latgolas”). Divskanis “iu” apzīmēts ar iu, nevis ar yu (iudiņs), lietvārdiem ir izskaņa -eja, nevis -ija (Latveja, Pūleja). Profesore Leikuma uzsver arī, ka mūsdienu ortogrāfijas komisija centusies pēc iespējas vairāk atbrīvoties no “trešās izloksnes” jeb vārdiem, kas fonētiski pārcelti no latviešu literārās valodas, lai arī tiem būtu atrodams latgaliskāks sinonīms.

Mūsdienu valodnieki norāda, ka starpkaru periodā latgaliešu rakstības reforma netika pabeigta un šis ir likumsakarīgs tās turpinājums, ko nevajadzētu saukt par jaunu rakstību. Arī pats Pēteris Strods vēl 1929. gadā žurnālā “Zīdūnis” rakstījis, ka, viņaprāt, divskaņi “uo” un “ie” būtu jāievieš. Tas nav ticis izdarīts, jo “pret šādu rakstības veidu būtu radusies pārāk liela brēka”, tomēr Strods izsacīja cerību, ka nākotnē tas izdosies.

Nevajadzīgi slāvismi vai “trešā izloksne”?

Jaunos pareizrakstības noteikumus ir pieņēmusi liela daļa jaunākās latgaliešu paaudzes. Šajā rakstībā tiek publicēti raksti masu medijos, izdotas grāmatas. Savukārt pie 1929. gada pareizrakstības noteikumiem savos izdevumos stingri pieturas Latgales Kultūras centra izdevniecība un arī Romas katoļu baznīca.

Latgales Kultūras centra izdevniecības dibinātājs un vadītājs Jānis Elksnis stāsta, ka izdevniecība, kas pēc dibināšanas 1990. gadā sākusi izdot kultūrvēsturisku un literāru gadagrāmatu “Tāvu zemes kalendārs” un vēlāk arī literāro almanahu “Olūts”, to darījuši tādā rakstībā, kā tas pirms tam noticis trimdā. “Izmaiņas rakstībā sākās daudz vēlāk. Mēs neko neesam mainījuši. Ja kāds kaut ko dara citādi, tā nav mūsu problēma. Tā ir viņu problēma. Mēs, protams, turpināsim visu izdot tā, kā esam darījuši līdz šim,” saka Elksnis. Viņam kā izdevējam ir svarīga konsekvence rakstībā, normēta leksika, tāpēc arī Latgales Kultūras centra izdevniecība vairākkārt ir pārizdevusi Stroda Pareizrakstības vārdnīcu.

Neizpratni raisot arī nelatviskas cilmes vārdu lietošana, kas mūsdienās ienākusi latgaliešu rakstībā. J. Elksnis uzskata, ka tiem nav nekāda sakara ar latgaliski latvisko valodu, un atsaucas uz Jāņa Streiča rakstu “Tāvu zemes kalendārā”, kurā kinorežisors norādījis, ka “latgaliešu valoda tiek atgrūsta par simt gadiem atpakaļ Vitebskas guberņā”. Elksnis uzskata, ka, šķeļot rakstību, tiek šķelta arī sabiedrība. “Pašreizējos apstākļos, kad lauki, kur vienmēr bijis vairāk latgaliski runātāju, kļūst aizvien tukšāki, valoda vispār var pazust,” bažas neslēpj J. Elksnis, norādot, ka iepriekšminētais ir ne tikai viņa, bet arī izdevniecības lasītāju viedoklis.

Savukārt L. Leikuma Stroda ortogrāfijas piekritējus kritizē par “trešās izloksnes” lietošanu. “Vīnmār puornuokt muojuos – vai tas ir latgaliski? Viņuprāt, tā ir latgaliešu valoda, manā izpratnē – nav. Man latgaliešu valoda būtu: vysod atīt iz sātu,” saka Leikuma, piebilstot, ka tādējādi nenotiek latgaliešu valodas kopšana. Atbildot uz izskanējušajiem pārmetumiem, ka šobrīd valodā tiek kultivēti slāvismi, Leikuma saka, ka tie varētu būt pamatoti tikai atsevišķos gadījumos, jo tad jau arī latviešu literārajā valodā jāmeklē visi no vācu valodas aizgūtie vārdi.

“Uo” kā galvenais pārmaiņu simbols

J. Elksnis uzskata, ka valodā nedrīkst “taisīt revolūciju”, arī citās valstīs tauta pretojoties pārmaiņām rakstībā. “Paskatieties angļu valodu, tur izruna mēdz pat ļoti atšķirties no rakstītā. Bet latgaliešiem obligāti vajag divskani “o” apzīmēt ar diviem burtiem. Tas ir pilnīgi nepareizi!” uzskata J. Elksnis. Viņš norāda arī uz to, ka divskaņa pierakstīšana ar “uo” apgrūtina grāmatu izdošanas tehniskos procesus. Tikmēr L. Leikuma stāsta, ka zināmā mērā saprot pretestību, jo vecākā paaudze savulaik pēc t.s. Stroda ortogrāfijas ir mācījusies skolā. “Mani skumdina kas cits – tas, ka liela daļa šīs vecākās paaudzes neredz procesus kopumā. Viņi neredz, ka divskaņa citādo rakstību jaunie ir pieņēmuši kā normālu, organisku lietu. “Uo” ar diviem burtiem raksta lietuvieši, raksta somi. Kāpēc to nevarētu darīt arī latgalieši?” retoriski jautā L. Leikuma.

Ko par pārmaiņām domā valodas lietotāji

Lidija Agloniete, reliģisko lietu veikala īpašniece Aglonā: “Esmu uzaugusi ar t.s. Stroda pareizrakstību. Daudz esmu tulkojusi jeb, pareizāk sakot, pārlikusi no latviešu uz latgaliešu valodu, tādēļ šī rakstība man nav sveša. Arī mani bērni ir pieraduši pie tādas rakstības, raksta varbūt ne visai pareizi, bet raksta. Lasīšana jau katoļiem vispār nesagādā grūtības, jo lūgšanu grāmatas līdz pat šodienai ir t.s. Stroda rakstībā.

Pret jauno rakstību, sevišķi “uo”, iebilst ļoti daudzi, jo ir grūti lasīt, kamēr izburto, pazūd doma. Otrā lieta, kas man un daudziem latgaliešiem nepatīk, – ka “jaunlatgalieši”, kā mēs tos saucam, izgudro jaunus vārdus, kurus ikdienā lielākajā Latgales daļā nelieto. Strodam bija liels pluss, ka tika veidota latgaliešu literārā valoda kā kopsaucējs tiem simtiem izlokšņu, kas gandrīz katrā sādžā ir citāda.”

Maruta Latkovska, ilggadēja žurnāla “Katōļu Dzeive” redaktore: “Jau no Atmodas laiku sākuma pagājušā gadsimta 90. gados, kad dienas gaismu ieraudzīja Jura Cibuļa un Lidijas Leikumas “Latgaliešu ābeces”, ir dzirdēta cilvēku neapmierinātība un klaigāšana, ka mēs gribam pēc Stroda, mēs gribam pa vecam, mēs neko negribam mainīt un papildināt rakstības jautājumos. Bet cik no mums zina, ka pats bīskaps Strods, skatoties uz priekšu, domāja par valodas noteikumu papildināšanu? Tā nu sanāk, ka mūsdienās valodnieki to ir īstenojuši un nav nekādas vecās un jaunās ortogrāfijas, bet tikai papildinātā. Sanāk, ka valodnieki tiek “krustā sisti” par paša Stroda ieceru īstenošanu dzīvē.

Es šobrīd neredzu jēgu un iemeslu skaldīt matus. Baznīca ir šķirta no valsts, un vēl 100 gadu var rakstīt un drukāt “pa vecam”, arī senioru paaudze var droši rakstīt savu iemīļoto “ō”, ko atļauj arī papildinātie rakstības noteikumi. Bet jaunajiem ļaudīm un visiem tiem, kuri vēlas saglabāt un kopt latgaliešu rakstu valodu nākotnē, gan silti iesaku cienīt savas tautas valodnieku paveikto darbu un mācīties papildinātos rakstības noteikumus.”

Dagnija Dudarjonoka, dažādu latgalisku projektu vadītāja, raksta arī dzeju latgaliski: “Kad sāku rakstīt latgaliski, nedomāju, kā es rakstu – “pa jaunam” vai “pa vecam”. Vienkārši rakstīju tā, kā dzirdu. Un man kuoja rakstās ar “uo”, jo tas rādās precīzāk nekā kōja. Domāju, ka nav tik svarīgi, kā rakstīt latgaliski, galvenais ir rakstīt. Es varu lasīt lūgšanu grāmatu vecajā ortogrāfijā vai kādu jaunu grāmatu jaunajā – man tas ir vienalga. Laiki un valoda mainās, tas ir tikai normāli. Arī latviešu literārajā valodā vairs nelietojam mīksto “ŗ”.

Domāju, ka par šo jautājumu pārāk daudz tiek diskutēts. Nevajag visu sarežģīt un plēsties citam ar citu. Lai katrs raksta tā, kā tam vieglāk pierakstīt. Domāju, ka, mainoties paaudzēm, aizvien vairāk būs tekstu jaunajā ortogrāfijā. Viss, kas sarakstīts vecajā ortogrāfijā, ir liela bagātība, paldies visiem, kas to ir darījuši. Bet viss mainās.”

Labs saturs
13
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU