Nav noliedzams, ka latgaliskās identitātes balsts ir latgaliešu rakstu valoda – vēsturiskais latviešu valodas paveids, kura attīstībai pēdējās desmitgadēs nav bijusi labvēlīga situācija. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas paši latgalieši ir daudz strādājuši pie savas valodas saglabāšanas, attīstības un popularizēšanas, tomēr no valsts puses ir pietrūcis rīcības valodas statusa sakārtošanā. Tieši tādēļ latgaliešu saietā pieņemtajā rezolūcijā galvenā uzmanība pievērsta valodas jautājumiem. Rezolūcija lielā mērā ir aicinājums un pamudinājums valstij beidzot pieķerties latgaliešu valodas jautājumam, norāda viens no saieta rezolūcijas izstrādātājiem, zvērinātu advokātu biroja "Eversheds Sutherland Bitāns" vadošais partneris, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors zvērināts advokāts AGRIS BITĀNS.
No sabiedrības, tostarp latgaliešiem, izskanējis jautājums, vai saieta dalībnieki bija lemttiesīgi un kam pieņemtā rezolūcija ir saistoša.
Jebkura cilvēku kopa ir tiesīga sanākt un izlemt kādu jautājumu vai vismaz to iniciēt. Vai viena cilvēka, Latvijas Republikas pilsoņa, aicinājums ir kādam saistošs vai nav? Nav noteikts, cik liels cilvēku skaits var izlemt kādu jautājumu. Satversmē rakstīts – vara pieder tautai. Kāpēc neviens nediskutēja par pirmā, otrā vai trešā pasaules latgaliešu saieta leģitimitāti, pieņemtajām rezolūcijām un izteiktajiem aicinājumiem?
Saietā pieņemtā rezolūcija nav likums, tā ir gribas izpaudums, vīzija. Var diskutēt, var piekrist, var nepiekrist tajā teiktajam. Jā, ne visi Latgales cilvēki piekrīt tajā rakstītajam dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, daļa ir satraukta par "vecās" rakstības saglabāšanu. Domu dažādība, it sevišķi par veidu, kā nonākt līdz mērķim, nav nekas ārkārtējs. Ja atceramies, tad 1917. gada kongresā arī visi nebija vienoti.
Kongress tika veidots kā pasaules latgaliešu saiets, dalībai tajā cilvēki paši pieteicās. Iespējams, ka nākotnē būs jādomā par formāta maiņu. Var diskutēt par to, ka varēja labāk organizēt sagatavošanas procesu, varēja ātrāk publicēt rezolūcijas projektu utt. Taču ikvienam saieta dalībniekam bija iespēja rakstiski iesniegt savus priekšlikumus. Visi priekšlikumi, kas bija saistīti ar konkrētām redakcijām, nevis vienkārši pasakot, ka rezolūcija ir slikta un par to nevajag balsot, tika ņemti vērā. Par rezolūciju nobalsoja diezgan daudz cilvēku, tātad tā viņiem bija svarīga.
Rezolūcijā atsevišķi Latgalei aktuāli jautājumi ir iestrādāti plašāk, citi mazāk. Rezultāts ir balstīts uz priekšdarbiem, cik aktīvi savus priekšlikumus iesniedza darba grupa. Tajā ir iekļauti arī jautājumi, par kuriem ir mazāk diskutēts, piemēram, par latgaliešu (Latgales) karogu. Arī man tas ir salīdzinoši jauns. Zili-balti-zilais karogs ir jauns papildu identitātes apzīmējums, kas ieguvis savu popularitāti ne tikai Latgalē, bet latgaliešu vidū citviet. Šobrīd ir jautājums – vai mēs mēģinām karogu un tā lietojumu regulēt un saprast, vai un kur tas iederas kopējā valsts simbolikā, vai arī palaižam to stihiski? Te nav runa par atteikšanos no valsts sarkan-balti-sarkanā karoga vai šo karogu pretnostatīšanu. Runa ir par to, ka mūsdienu laikmetā ir lietas un simboli, kas var iegūt jaunu skatījumu. Šobrīd latgaliešu (Latgales) karogs papildus iedod vēl vienu sasaisti ar Latgali. Svarīgi atzīmēt, ka šobrīd netiek runāts par to karogu, kurā ir attēlots ģerbonis, par kuru ir strīds, bet vienkārši par krāsām un to salikumiem. Būtu svarīgi šo jautājumu sakārtot, lai karogu nesāktu nelietīgi izmantot, līdzīgi kā tas bija ar BBC filmu [red. piez. – 2016. gadā iznākusī filma "Trešā pasaules kara komandcentrs" (World War Three: Inside the War Room)], kurā bez jebkāda pamata karogs parādījās uz separātistu uzšuvēm.
Ir sajūta, ka pēc kongresa latgalieši ir pārprasti. Varbūt par maz tika sabiedrībai skaidrota Latgales specifiskā vēsture, tostarp valodas jautājumi, kā arī rezolūcijā atspoguļotie lēmumi?
Iespējams, jā. Jāskaidro ir. Tomēr, ja cilvēki būtu paskatījušies Latvijas Televīzijas translācijas ierakstu no saieta, to visu noklausoties, var saprast, par ko ir latgaliešu sāpe. Pagājušie simts gadi ir atstājuši zināmu neapmierinātību un aizvainojumu Latgales pusē. Tas bija jāizstāsta, lai var iet uz priekšu. Žēl, ka daļai likās, kas tas ir pārmetums, spēriens, uzbrukums. Ir lietas, kas mums sāpēja, – gan izdarītas, gan neizdarītas. Šobrīd domāsim, kā to izlabot un iet uz priekšu.
Dažiem šķiet, ka tiek prasīta otra valsts valoda vai tas, ka latgaliešu valoda jālieto visā Latvijā. Nav rezolūcijā šādas frāzes! Vai frāze "respektēt visā Latvijā" nozīmē otras valodas pieprasījumu? Speciāli tika izvēlēts termins "respektēt", kas nozīmē cienīt, pieņemt. Būtu nesaprātīgi prasīt, lai jebkurā vietā visā Latvijā cilvēki būtu gatavi rakstīt latgaliski. Tas netiek prasīts! No otras puses, ir diezgan neloģiski, ka kādu brīdi nepieņēma dokumentus latgaliešu rakstu valodā ar argumentu, ka tā ir svešvaloda. Kā var dialektu, izloksni vai valodas paveidu nosaukt par svešvalodu? Loģiski domājošs cilvēks saprot, ka tas ir absurds.
Vai rezolūcijā izteiktie aicinājumi nav nedaudz utopiski? No tajā izteiktajām vēlmēm šobrīd reāli ir īstenojamas tikai dažas.
Kas jums rezolūcijā šķiet utopisks?
Piemēram, aicinājums izstrādāt atestācijas principus latgaliešu rakstu valodas zināšanu līmeņa pārbaudei pašvaldību darbiniekiem situācijā, kad šobrīd valstī varbūt kādi 10 cilvēki var uzrakstīt iesniegumu bez kļūdām.
Diemžēl nav daudz cilvēku, kas var rakstīt bez kļūdām. Rezolūcija bija mēģinājums parādīt, ka latgalieši grib, lai valoda saglabājas un ir dzīva. Viena no sistēmām ir nodrošināt, ka valodu Latgalē var lietot arī pašvaldībās, arī rakstiski. Lai cilvēkiem ir apliecinājums, ka mācīties un lietot šo valodu ir pareizi un tas tiek veicināts arī no valsts puses. Ja nemācīs valodu skolās, loģiski, ka nebūs arī tādu, kas mācēs tajā rakstīt. Skaidrs, ka jābūt apmācībai, un to var panākt tikai tad, kad latgaliešu valoda ir iekļauta mācību programmā un nevis kā izvēles priekšmets, bet zināmā mērā kā obligāts priekšmets, piemēram, kā daļa no novadmācības.
Runājot par pašvaldībām, ir svarīgi, lai Latgales pašvaldību darbinieki spēj ar vietējiem cilvēkiem komunicēt latgaliski. Līdz ar to pašvaldības darbiniekiem ir jābūt latgaliešu rakstu valodas zināšanām. Viens no veidiem, kā pārliecināties, ka cilvēks zina valodu, ir šo zināšanu pārbaudīšana. Šāda atestācija veicinātu arī latgaliešu valodas apguvi augstskolās, jo būtu vajadzīgi cilvēki, kas veic atestāciju. Tas motivētu cilvēkus apgūt latgaliešu valodu, ne tikai emociju vadītiem, bet arī praktisku apsvērumu dēļ, jo viņi zinātu – valodai ir praktisks pielietojums un iegūtās zināšanas nodrošinās darbavietu.
Valsts valodas likuma 3. panta ceturtajā daļā teikts: "Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību." To var izdarīt, tikai valodu lietojot, un lietojot ne tikai mājās, bet arī publiski, tostarp saziņā ar valsti un pašvaldību.
Šobrīd īsti nav iespēju apgūt latgaliešu rakstu valodu tādā līmenī, lai pēc tam varētu mācīt citus vai pārbaudīt citu valodas zināšanu līmeni. To parāda kaut vai tas, ka Latvijā ir tikai daži cilvēki, kuru zināšanas ļauj rediģēt tekstus latgaliešu rakstu valodā.
Ir jārada pieprasījums! Sabiedrisku un publisku aktivitāšu dēļ ir panākts, ka vismaz nenoliedz valodu, mēs redzam – var dziedāt latgaliski, lugas var būt latgaliski. Ir jāiet tālāk, jārada pieprasījums pēc cilvēkiem ar labām rakstu valodas zināšanām. Valstij ir jāsniedz savs atbalsts, arī finansiāli.
Ar rezolūciju vēlējāmies akcentēt, ka latgaliešu rakstu valoda ir valsts valodas sastāvdaļa, ka tā eksistē. Valodas saglabāšana un attīstība ir reāla vajadzība ne tikai dažiem cilvēkiem, bet valstij un visai sabiedrībai kopumā. Tagad valsts uzdevums ir izdomāt, kā to izdarīt. No mūsu puses ir piedāvājums, kā to izdarīt. Nevarētu teikt, ka visos gadījumos valsts attieksme ir negatīva un skeptiska. Šobrīd sadarbība ar Kultūras ministriju izskatās diezgan cerīga. Ir ideja par mašīntulkotāja izstrādi. Protams, ir jārunā arī par saimnieciskiem jautājumiem, bet tie nav primāri. Nestrādās princips – no sākuma visiem nodrošināsim darbu, visi būs apmierināti, bet pēc tam risināsim valodas jautājumus. Tas izklausās, līdzīgi kā piedāvā risināt korupcijas problēmu – kamēr ierēdņiem nemaksāsim adekvātu algu, viņi zags un būs korumpēti. Tas ir muļķīgi! Jāsāk ar apziņu, ka zagt un būt korumpētiem ir slikti. Jautājums ir jārisina kompleksi. Tāpat arī ar latgaliešu valodu, jāsāk ar valodas jautājumu sakārtošanu.
Jautājums arī par pašiem latgaliešiem – vai esam gatavi mācīties savas valodas rakstu formu? Jā, var teikt – skolās to nemāca. Arī tie, kas vidusskolu pabeiguši, skolas solā vairāk neatgriezīsies. Tagad pašiem ir jādomā, kā uzlabot rakstu valodas zināšanas.
Jebkura lieta ir saistīta pašam ar sevi. Mēs nevaram atgāzties dīvānā un teikt: "Valsts, atnāc, pamāci mūs, kā labāk darīt!" Ja mēs gribam kaut ko mainīt, ir jāmainās arī mums pašiem. Tas nenoņem atbildību no mums. Tomēr vienlaikus ir svarīga valsts attieksme, radot sistēmu, kas stimulē latgaliešus apgūt savas valodas rakstību. Šobrīd no valsts puses latgaliešu valoda ir vairāk atzīta neformālā un praktiskā veidā, bet jautājums nav sakārtots valstiskā līmenī. Tas būtu svarīgi ne tikai pašiem latgaliešiem, bet arī ierēdņiem, lai viņi zinātu, kāda vieta valsts pārvaldē ir latgaliešu rakstu valodai, piemēram, vai, sniedzot atbildi latgaliešu rakstu valodā uz dokumentā latgaliski uzdotu jautājumu, netiek pārkāpts likums.
Brīžiem ir sajūta, ka latgaliešus mēģina parādīt kā nepareizos latviešus. Rīcību valodas un kultūras saglabāšanā atspoguļo kā nelojalitāti Latvijai, tiek piesaukts arī separātisms.
Primāri tā ir nevēlēšanās izprast situāciju vai arī skatījums uz šo jautājumu no pašreizējās situācijas skatpunkta, pieņemot, ka tā ir absolūtā patiesība. Manas paaudzes un vecākiem cilvēkiem savulaik stāstīja, ka pareizā ir Padomju Latvija un viss pārējais ir nepareizi. Vēl senāk bija uzskats, ka zemeslode ir plakana un stāv uz trim vaļiem. Ne vienmēr var ticēt visam, ko stāsta, jo, iegūstot jaunu informāciju, nāk jaunas atklāsmes. Tāpat ir arī ar latgaliešu valodu. Savulaik to noliedza un pasniedza kā kaut ko nepareizu, nevēlamu. Taču latgaliešu valoda un viss latgaliskais nav mīnuss vai valsts šķelšana, tieši pretēji, tā ir visas sabiedrības un Latvijas bagātība. Spānijas, Francijas un Itālijas konstitūcijās ir ierakstīts, ka dialekti ir šo valstu bagātība. Kāpēc mēs gribam atteikties no savas bagātības? Problēma ir tajā, ka sākotnēji bija viena pareiza latviešu valoda, tagad izrādās, ka šai pareizajai latviešu valodai ir otra daļa – latgaliešu rakstu valoda. Cilvēkiem tas ir psiholoģisks šoks, kultūršoks, jo jāpamaina savs pasaules redzējums.
Lai mainītu pasaules redzējumu, būtu jāveic izskaidrojošs darbs, publiskajā telpā tas gandrīz nenotiek. Kam ir pienākums to darīt?
Ļoti labs jautājums! Nenoņemot nekādā veidā atbildību no mums pašiem, – vai tas tomēr nav arī valsts pienākums? Vai tiešām mēs, latgalieši, neesam tik vērtīgi Latvijas valstij kā pilsoņi, lai par šo jautājumu runātu? Jā, gribētos vairāk un plašāku skaidrošanu. Nevarētu teikt, ka nerunā nemaz, pats esmu piedalījies Latvijas Radio raidījumos par šo tēmu. Tomēr šis jautājums prasa plašāku un ilgāku diskutēšanu. Kādam, virspusēji pārlasot tēmu, var ienākt prātā: "Ai, latgaļi separātisti grib sev kaut ko panākt!" Nav neviena vārda, nevienas domas par separātismu!
Pretstatā unifikācijai šobrīd pasaulē ir liels pieprasījums pēc atšķirīgā, pēc unikālā. To par labu var izmantot ne tikai Latgalei, bet visai Latvijai, radot kultūras objektu, fenomenu, kas palīdzētu attīstīties visai Latvijai. Tas piesaistītu ārzemniekus, jo, atbraucot uz Latviju, viņi varētu apskatīt vietu, kur cilvēki runā atšķirīgāk, kur ir interesantas tradīcijas, uz ielām ir uzraksti citādā valodā. Tas mudinātu arī pārējos latviešus vairāk uzzināt par latgaliešiem, viņu valodu, to iemācīties. Tāpat es domāju, ka būtu vairāk jādiskutē arī par lībiešiem un viņu valodu. Kāpēc par to mēs nediskutējam?
Viņu ir salīdzinoši maz.
Es saprotu. Te ir jautājums, vai mēs gribam nodzīvot līdz tam brīdim, kad latgaliešu būs tikpat maz, cik lībiešu? Un tad sāksim runāt un rakstīt: "Jā, bija tādi cilvēki, kas runāja latgaliski, un tā bija laba lieta, bet tagad esam viņus pazaudējuši." Vai valsts amatpersonas oficiālā uzruna lībiski, latgaliski un latviešu literārajā valodā neceltu valstsnācijas apziņu?
Mūsu sarunā noteikti būtu jāpiemin pirms vairākiem gadiem pieņemtais tiesas lēmums, kurā latgaliešu valodu atzina par svešvalodu. Cik zinu, tiesa vēlāk atzina šo lēmumu par kļūdainu.
Jānorāda, ka jautājums tika izskatīts procesuālā līmenī ar lēmumu, nepieņemot apelācijas sūdzību, nevis izskatot jautājumu pēc būtības ar spriedumu. Līdz ar to šī lēmuma svars tiek nepamatoti pārvērtēts. Strīds bija par to – drīkst vai nedrīkst Uzņēmumu reģistrā iesniegt reģistrācijai dokumentu latgaliešu rakstu valodā, un tas netika izlemts ar spriedumu. Lēmumā ir rakstīts, ka latgaliešu rakstu valoda un jebkura cita izloksne atzīstama par svešvalodu administratīvajā procesā. Tas nav secinājums, lai jebkurā jomā Latvijā latgaliešu rakstu valodu varētu pielīdzināt svešvalodai, tur ir rakstīts – administratīvajā procesā. Tātad, pat ja pieņemtu, ka nolēmums ir pareizs, ārpus administratīvā procesa tā nedrīkstētu tikt atzīta par svešvalodu. Taču arī pēc būtības lēmums ir kļūdains, jo kā pamatojums tika izmantoti Ministru kabineta noteikumi pretstatā likumam. Turklāt likums bija jaunāks, noteikumi bija vecāki.
Cik plašam jābūt latgaliešu valodas lietojumam?
Tas ir jautājums, uz kuru nevaram atbildēt, uzsākot procesu. To nevar sakārtot piecās minūtēs. Iespējams, kādā jomā būs jānovelk robeža, piemēram, militārajā. Šobrīd jāsaliek jomas, formas, teritorijas, lai varētu saprast, kur varētu lietot latgaliešu valodu. Piemēram, vai latgaliski uzrakstītu iesniegumu būtu pienākums pieņems valsts, pašvaldību un privātajās iestādēs Ventspilī, Liepājā vai Kuldīgā? Var būt dažādi varianti – ka iesniegumu pieņem un uz to atbildi sniedz latgaliski, vai arī pieņem latgaliski, bet atbildi sniedz latviešu literārajā valodā. Jābūt skaidrai procedūrai.
Ja pašvaldībā vai valsts iestādē nav cilvēka, kas zina latgaliešu valodu, problēmu var atrisināt ar modernajām tehnoloģijām. Jautājums, vai valsts ir gatava to darīt. Ir tāda lieta kā mazākuma tiesības. Ne vienmēr vairākums diktē un nosaka kārtību mazākumam. Jā, latgaliešu ir mazāk, bet tas nenozīmē, ka mūsu kā mazākuma intereses būtu jāignorē. Tas arī nenozīmē, ka mazākums var visu diktēt. Tas ir viens no demokrātiskas un sociāli atbildīgas valsts uzdevumiem: sabalansēt latgaliešu un pārējo latviešu intereses.
Runājot par latgaliešu valodas statusu, jau pirms vairākiem gadiem ir izskanējis ierosinājums tai noteikt reģionālās valodas statusu.
Teorētiski tas ir iespējams, taču tam ir cits piegājiens un juridiskās sekas. Reģionālā valoda nozīmē, ka mēs to ieslēdzam konkrētā teritorijā, bet latgaliskums iziet ārpus konkrētas teritorijas. Ja skatāmies administratīvo iedalījumu, Varakļāni ir Vidzemes plānošanas reģionā, bet tur runā latgaliski. Reģionālās valodas statusa piemērošana nav pareizākais risinājums.
Kā jautājumi virzās uz priekšu pēc saieta?
Saeimā ir izveidota apakškomisija Latgales jautājumos, ir iesniegti grozījumi likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", nosakot Latgales atceres dienu. Šobrīd notiek diskusija un sarunas ar Kultūras ministriju par veicamajiem soļiem rezolūcijas izpildē, ministrija arī finansiāli atbalstīja saieta organizēšanu. Ir doma apciemot izglītības ministru, tāpat būs nepieciešams iet pie tieslietu ministra. Šobrīd tiek apkopotas idejas, lai varētu izvērst rezolūcijas ekonomisko un saimniecisko sadaļu.
Vai Latgali var izglābt latgaliešu valodas statusa nostiprināšana un valodas lietojuma palielināšana?
Es domāju, ka jā! Cilvēkam ir vajadzīga emocionāla piesaiste, pašapziņas celšana. Ja nav svarīga vēsturiskā apziņa, saknes, ja interesē tikai lielāka alga, braucam tad visi tur, kur maksā vairāk, kāpēc palikt šajā zemē, veidot un attīstīt valsti, ja citur dzīvot ir labāk? Tad varbūt jāatsakās vispār no latviešu valodas un jāpāriet uz angļu valodu, jo tā ekonomiski ir izdevīgāka? Es šādu pozīciju neatbalstu. Vai mēs gribam atteikties no savas identitātes, vēsturiskās piederības? Domāju, ka nē! Ja gribam noturēt cilvēkus Latgalē, viņiem ir jābūt arī emocionālai piesaistei šai vietai. Latgaliešu rakstu valodas nostiprināšana būs papildu stimuls, pasakot – ar jums viss ir kārtībā, atšķirības no pārējiem latviešiem nav nekas savāds vai nepareizs, bet vēl viena papildu identitāte. Svarīgi, lai latgaliešu valodu kā vērtību uztver ne tikai cilvēki, kuriem ir saknes Latgalē, bet arī pārējie latvieši.
