Jums tikko iznāca otrā grāmata par nodokļiem, “Nodokļu plānošana Latvijā un starptautiskā vidē”. Pirmā grāmata “Nodokļi” tika izlaista pirms diviem gadiem. Esat teicis: “Uzrakstīt mācību grāmatu par nodokļiem ir gandrīz vai neiespējamā misija. Lielākās grūtības rada biežās nodokļu regulējuma izmaiņas, ko var salīdzināt ar situāciju, kad “jāķer aizbraucošs vilciens”. Vai, vērtējot starptautiskā kontekstā, Latvijā nodokļu regulējums tiek mainīts pārāk bieži? Vai tas notiek pārdomāti?
Protams, tas ir liels izaicinājums: rakstīt grāmatas par nodokļiem. Bet abās grāmatās rakstu par pamatvērtībām, pamatprincipiem, kas nemainās.
Agrāk, pieņemot budžetu, tika izskatīti arī dažādi nodokļu priekšlikumi, un tad uzņēmējiem un grāmatvežiem sākās panika, jo viss stājās spēkā ar 1. janvāri.
Tagad, ieviešot pārmaiņas, piemēram, mikrouzņēmumu nodokļa režīmā, pieņēma pārejas periodu, kas ir labi – lai ir laiks sagatavoties.
Bet Latvijā ir jauna ekonomika, nav Francijas pieredzes. Līdz ar to ekonomiskā dinamika ir diezgan strauja, un lēmumus nepieciešams pieņemt ātri, lai ielēktu ekonomiskajā izaugsmē.
Vai pastāv ideāla nodokļu sistēma? Kāda tā ir? Cik tālu no tās ir Latvija?
Ekonomika ir zinātne, kurā subjektīvos viedokļos ir novērtēta objektīva situācija. Tā nav fizika, kad ir skaidrs, kāpēc līst lietus. Ko vispār nozīmē ideāla? Vienam tā ir ideāla, citam – ne.
“Doing Business” indeksā, kurā Pasaules Banka kopā ar auditorkompāniju “Pricewaterhause Cooper” novērtē dažādas nodokļu sistēmas, Latvijai ir labi rādītāji. Savukārt saskaņā ar starptautisko nodokļu konkurētspējas indeksu 2020 Latvijā ir otrā konkurētspējīgākā nodokļu sistēma Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstu vidū (indeksu veidojusi ASV domnīca “Tax Foundation”).
Ja indekss parāda, cik tāls ceļš vēl ejams līdz pilnībai, tad patlaban Latvija ir sasniegusi kādus 80%. Iespējams, pēdējie 20% ir paši grūtākie – tas ir kā kāpt kalnā: attālums līdz virsotnei varbūt nav liels, bet gaiss ir retināts. Latvijai joprojām jācīnās ar ienākumu nevienlīdzību, jāveicina ekonomiskā izaugsme, jāveido nodokļu politika tā, lai ekonomikas ilgtspēja būtu līdzsvarota ar klimata mērķiem.
Tagad sanāk tā: ja vienai nozarei palīdzam, tad aizmirstam par citiem aspektiem – ja attīstām biznesu, tad aizmirstam par vidi, ja sargājam vidi, tad aizmirstam par biznesu utt. Nespējam panākt vienotu izpratni, toleranci pret citu vajadzībām. Kad atradīsim līdzsvaru, droši vien arī sasniegsim ideālu nodokļu sistēmu.
Latvijas nodokļu sistēma ierasti tiek ļoti kritizēta. Vai, jūsuprāt, pamatoti? No malas reizēm grūti objektīvi vērtēt, jo nevienam jau nepatīk maksāt nodokļus un katram ir savu interešu skatpunkts.
Atbilde meklējama latviešu mentalitātē – kad esam izcēlušies ar slavēšanu? Tomēr esmu optimists, vienmēr ir iespēja nodokļu sistēmu uzlabot, citādi tā neattīstās. Ir nepieciešami skaidrāki mērķi, ko gribam panākt – vienlīdzīgāku sabiedrību vai biznesa attīstību. Šobrīd liels izaicinājums nodokļu politikā ir Eiropas Zaļais kurss 2050.
Ekonomikas analītiķi atzīst: ekonomikas augšupejas laikā nodokļus var palielināt, īpaši, lai neļautu ekonomikai “pārkarst”, un otrādi — lejupslīdē tie jāsamazina, lai piesaistītu investīcijas un veicinātu biznesu. Kā šādā kontekstā vērtējat Latvijas nodokļu politiku, īpaši šīgada nodokļu izmaiņas mikrouzņēmuma nodokļa, autoratlīdzības regulējumā, jaunieviestās sociālās minimālās iemaksas?
Ja Ādams Smits uzskatīja, ka valstij nav jāiejaucas ekonomikā, tirgus pats visu izdarīs, tad Keinsa teorija balstās uz daļēju valsts iejaukšanos ekonomikā, īpaši ekonomikas krīzes gadījumā: ka nevar gaidīt, kad viss nomirs, valstij ir jāiejaucas.
Latvijai ir bijušas vairākas krīzes, un esam rīkojušies otrādi: “labajos” laikos, kad bija iespējams uzkrāt, to neesam izdarījuši, bet krīzes laikā atkal nav bijis, ko ieguldīt. Latvijai, vērtējot no ekonomikas teorijas, šī prakse ir otrādi.
Piekrītu, ka šajā brīdī, kad visa dzīve – ne tikai ekonomika – ir apgrūtinoša, piedāvāt sašaurināt noteiktus nodokļu režīmus nav pareizi. Tagad, kad daudzi domā par izdzīvošanu, valsts pasaka: nē, ir jādomā par nākotni.
Savā laikā mikrouzņēmumu nodoklis tika ieviests, lai veicinātu nodarbinātību, taču tika aizmirsts par sociālās apdrošināšanas aspektu – pensijām, pabalstiem. Tas bija kā augonis, kas krājās un pārsprāga, jo sociālais grozs vairs nespēja turēt. Sāpe skaidra, bet realizācija vēl sāpīgāka – varbūt izmaiņas vajadzēja īstenot ne tik strauji, pakāpeniskāk, un, protams, šis bija nepiemērots brīdis.
Kādu redzat Covid-19 ietekmi uz nodokļu politiku?
Covid-19 būtiski ietekmē ekonomiku un nodokļu politiku – nodokļu ieņēmumu plāni netiek izpildīti, un tam ir objektīvi iemesli. Viesmīlība kā tradicionālā nozare pašlaik ir grūtībās, tranzītam ģeopolitiskās situācijas dēļ ir pienācis bēdīgs brīdis. Nākotnē būs jaunas iniciatīvas, jo nauda, kuru esam aizņēmušies, būs jāatdod.
Latvijai ir jāpārveido arī Atveseļošanās plāns, lai saņemtu Eiropas grantus, nauda vairāk jāiegulda reindustrializācijā, t. i., jāstimulē eksportspēja. Kur atsperties, lai ekonomika pēc pandēmijas būtu veiksmīgāka?
Nezinu, kā sasniegsim Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam izvirzītos mērķus. Te redzu divas galvenās problēmas. Pirmā – demogrāfija. Jo vairāk cilvēku, jo vairāk patērētāju un nodokļu maksātāju. Kā to panākt? Vai ir nepieciešami nodokļu stimuli? Tad ir jautājums, kas no kā ir atkarīgs: vai ar nodokļiem var ietekmēt demogrāfiju, vai demogrāfija var ietekmēt nodokļus. Tā ir liela dilemma, par ko būtu jādomā plašāk.
Otra problēma – ir svarīgi atbalstīt nozares, kas rada augstu pievienoto vērtību un strādā eksportam. Latvijas patēriņa tirgus ir mazs. Ir svarīgi gūt ienākumus no eksporta. Bet tas ir izaicinājums – piedāvāt kaut ko tādu, ko citi pasaulē gribētu pirkt. Līdz ar eksportspēju Latvija saņemtu uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumus un darbiniekiem būtu algas un samaksāti nodokļi budžetā.
2010. gadā vienā no savām publikācijām esat rakstījis: Latvijā nodokļu kopējais slogs būtu jālīdzsvaro tā, lai visām personu grupām neatkarīgi no to ienākuma līmeņa būtu līdzvērtīgs maksājamo nodokļu kopums. Vai tas ir noticis?
Īstenībā to teicu jau 1999. gadā, kad aizstāvēju doktora disertāciju. Ienākumu nevienlīdzības risinājums tika ietverts 2018. gada nodokļu reformā. Diemžēl, ieviešot nodokļu progresivitāti, apliekam ar lielākiem nodokļiem vidējo slāni vai tos, kuri tam tuvojas. Būtu daudz vairāk jāpelna, lai maksātu progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), šobrīd skala ir samērā zema, efektu pagaidām nepanākam.
Latvijā ir augsts darbaspēka nodokļa slogs cilvēkiem ar maziem ienākumiem. Ko iesakāt darīt?
Zemo ienākumu saņēmējiem nodokļi ir par lielu, mazo algu saņēmējiem tie būtu jāsamazina. Šobrīd šī problēma tiek risināta ar diferencēto neapliekamo minimumu, bet tas visu sarežģī. Līdz ar to risinājums nav caurspīdīgs un ir grūti novērtēt šī instrumenta ietekmi.
Darbaspēka nodokļi ir arī biznesa un investīciju jautājums. Investors uz Latviju skatīsies reģiona griezumā – Baltija, Polija. Tā ir nodokļu konkurence. Jautājums ir, vai būtu jāsamazina darbaspēka izmaksas nodokļu griezumā, lai piesaistītu investīcijas un veicinātu eksportspēju, kā arī palielinātu uzņēmumu produktivitāti. Vienlaikus jāpatur prātā, ka 80% IIN nonāk pašvaldību budžetā. No kā pašvaldības saņems ienākumus? Vai valstij tāpēc būtu jāceļ pievienotās vērtības nodoklis (PVN), kas atkal skars pensionārus? Tā ir līdzsvara meklēšana.
Latvijā patlaban Baltijas līmenī ir augstāks darbaspēka nodokļa slogs, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu. Tas ietekmē konkurenci. Šis jautājums ir jārisina, bet ar jebkurām izmaiņām ir jāsaprot, vai nodokļu samazinājums patiešām piesaistīs investorus. Vai, ražojot un eksportējot, panāksim, ka ar nodokļiem apliekamā bāze (ienākumi) pieaug, ka ar mazāku nodokļu slogu tiek nodrošināta lielāka ar nodokļiem apliekamā bāze?
Valsts pārvaldes politikā, kur ir pierasts vērtēt budžeta fiskālos aspektus, bieži vien pietrūkst investīciju izvērtējuma. Vai nodokļu samazinājums kā investīcijas no valsts puses dos uzņēmējiem iespēju un ieguvumu? Tas ir sarežģīts jautājums, bet to var vērtēt, vairāk ieklausoties biznesa pārstāvjos un asociācijās. Šādu samazinātu nodokļu politiku varētu realizēt pilotprojekta veidā – nosakot prioritārās nozares un veicinot eksportu.
Vai taisnīga nodokļu sistēma mūsdienu sabiedrībā vispār ir iespējama un var būt vienkārša? Piemēram, Latvijas IIN vien jau paredz ļoti daudz izņēmumu un aspektu, kuros reti kurš cilvēks spēj iedziļināties bez nodokļu speciālista palīdzības.
Piekrītu šai domai, bet būtu jārunā nevis par taisnīgu, bet gan vienlīdzīgu nodokļu sistēmu. Tās ir dilemmas, kas mums jārisina. Kā jau teicu – dilemma starp vidi, biznesu un sociālo aspektu: šeit vajadzētu atrast līdzsvaru.
Var jau risināt ļoti vienkārši: piemēram, nosakot, ka ikviens nodokļos maksās 5000 eiro gadā. Vai tā būtu vienlīdzīga sistēma, īpaši attiecībā uz, piemēram, pensionāriem? Nē! Tāpēc radām nodokļu sistēmu, kurā ir dažādi atvieglojumi, atbrīvojumi vai otrādi – papildu nodokļi, dažādas likmes u. tml., kas beigās rada sarežģītu sistēmu.
Varbūt viena no problēmām ir tā, ka pat politiskajā līmenī diskusijas par nodokļu sistēmu ir balstītas nevis datos un pētījumos, bet vairāk emocijās un “fiksajās idejās”, kas bez dziļākas analīzes noskatītas citur.
Nē, iepriekšējai nodokļu reformai bija pielikums ar 200 lappusēm, kurā bija veikta smalka analīze. Piekrītu, ka vairāk analizēti fiskālie aspekti, bet mazāk – ietekme uz ekonomiku un citiem jautājumiem, tostarp uz ilgtspējīgu attīstību.
Eiropas Savienība ir vienojusies par Zaļo kursu – Latvijai ir jāzīmē ceļa karte, kā ejam. Tagad mēģinām salikt kopā dažādas intereses, un trūkst analīzes. Ja vēl jautājums nonāk politisko diskusiju krustugunīs, tad katram ir savas politiskās ambīcijas.
Savulaik, 2016. gadā, Ekonomikas ministrija bija sagatavojusi konceptuālo ziņojumu “Par uzņēmējdarbības uzsākšanas un mazās uzņēmējdarbības ekosistēmu un turpmāk nepieciešamajiem atbalsta stimuliem”. Strādājāt darba grupā, lai radītu nodokļu modeli uzņēmējiem darbības uzsākšanas periodā, kā arī mazajiem uzņēmējiem, kurus raksturo zemi ieņēmumi. Vai radījāt?
Tolaik strādājām pie mikrouzņēmuma nodokļa režīma – šis jautājums par “karsto kartupeli” bija kļuvis jau tad. Izstrādājām dažādus uzlabojumus, viens no tiem bija tagad beidzot paredzētā saimnieciskās darbības ieņēmumu konta ieviešanu, kas domāts kā ļoti vienkāršs nodokļu nomaksas veids mazajiem uzņēmējiem, lai nav jākārto grāmatvedība.
Jau vairākus gadus nav pieņemts lēmums par jaunas kadastrālās vērtības noteikšanu un nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) maksājumu. Vai vajadzētu atbrīvot no nodokļa vienīgo mājokli?
Studentiem stāstu, ka nodokļus veido trīs grozi. Ir valsts budžeta grozs, kur ir PVN u. c. nodokļi, no tā finansē policiju, armiju, medicīnu, izglītību utt. Tad ir sociālais grozs, kuru veido valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas un kuru izmanto pensijām un citiem sociāliem maksājumiem. Trešais ir pašvaldību budžets, kuru veido 80% IIN un 100% NĪN.
Vienīgā mājokļa atbrīvojumu no NĪN vērtēju skeptiski. Ko nozīmē atbrīvot no nodokļa vienīgo mājokli? Ko darīs, ja ģimenē katram būs vienīgais mājoklis? Tas ir ļoti strīdīgs jautājums.
NĪN ir samaksa par pakalpojumiem, kuru nodrošina pašvaldība. Kā pašvaldība laukos, piemēram, nodrošinās autobusu skolēnu vešanai uz skolu, ja nebūs NĪN? Kā greiderēs ceļus, kas iet līdz vienīgajiem īpašumiem meža vidū?
Interesanta ir nodokļu attīstība Latvijā pirms Otrā pasaules kara. Politikas veidotājiem uzreiz pēc valsts nodibināšanas bija milzīga vēlme ieviest agrārā un kara nomocītā sabiedrībā tālaika modernākās tendences, piemēram, kara peļņas nodokli, kas nebija piemērotas nedz sabiedrības izglītības līmenim, nedz reālajai situācijai. Tas zināmā mērā bija pieredzes trūkums, kā arī ilūzija, ka latvieši var uzreiz ieviest Rietumos iesakņojušās tradīcijas. Kā, jūsuprāt, šai ziņā Latvijai ir veicies pēdējos 30 gados?
Manā pirmajā grāmatā ietverti arī jautājumi par nodokļu vēsturi, arī par pirmskara Latvijas nodokļu sistēmu. Latvijai 90. gadu sākumā jau atkal viss bija jāsāk no jauna, ne no kā bija jāuzbūvē sava sistēma.
Pa šo laiku ir notikusi milzīga izaugsme, pozitīvu ietekmi uz ekonomiku deva iestāšanās Eiropas Savienībā.
No iekšzemes kopprodukta, kas veidojas no mūsu ienākumiem, apmēram trešā daļa ir nodokļi. Tātad nodokļi nav mūsu izdevumi, bet gan ienākumi, ar kuriem mēs dalāmies sabiedrības interesēs.
