Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Saikni ar diasporu ir svarīgi saglabāt, jo tā palielina atgriešanās iespējas – cilvēks, kas ir aizmirsis valodu, kas vairs nejūt piesaisti Latvijai, visticamāk, vairs neatgriezīsies, secina Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore, asociētā profesore INTA MIERIŅA. Intervijā LV portālam viņa uzsver – diaspora ir lielas iespējas, it sevišķi tādai mazai tautai kā latviešiem, taču pētījumi rāda, ka ir svarīgi mainīt priekšstatu, kā būtu jākomunicē ar tautiešiem ārvalstīs.
Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētnieki profesors Mihails Hazans un asociētā profesore Inta Mieriņa prezentējuši jaunākos diasporas pētījumus "Diasporas apjoma novērtējums" un "Diasporas satīklošana: iesaistīšanās prakse un sadarbības iespējas".
Iegūtie dati rāda, ka patlaban Eiropas Savienības un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstīs dzīvo aptuveni 392 000 Latvijas esošie un bijušie valstspiederīgie un Latvijā dzimušie. Bet, ja diasporas definīciju izvēlas plašāku, iekļaujot tajā arī Latvijas izcelsmes cilvēkus, tos, kas sevi identificē kā latviešus un viņu bērnus, neatkarīgi no pilsonības vai dzimšanas valsts, tad kopējais diasporas apjoms ir 506 000.
Savukārt, ja minēto diasporas definīciju sašaurina, ieskaitot tajā tikai esošos un bijušos valstspiederīgos, šis skaits sarūk līdz 300 000 cilvēku.
Ārlietu ministrijā prezentējāt pētījumu "Diasporas satīklošana: iesaistīšanās prakse un sadarbības iespējas", kas, cik saprotu, ir turpinājums Jūsu vadītajam pētnieciskajam projektam ”Latvijas emigrantu kopienas”, kura ietvaros 2014. gadā tika aptaujāti vairāk nekā 14 000 ārvalstīs dzīvojošo latviešu un Latvijas valstspiederīgo. Toreiz secinājāt, ka tikai 11% latviešu respondentu ir diasporas organizāciju biedri, tagad – 18%.
Jā, 2014. gada nogalē veiktais pētījums parādīja, ka ārvalstīs dzīvojošo tautiešu īpatsvars, kas piedalās diasporas organizācijās, bija 11%, bet 89% tajās neiesaistījās. Lielākoties cilvēki par tām nebija pat dzirdējuši. Pateicoties ļoti rūpīgai metodoloģiskajai pieejai, ko īstenojām pētījumā, tā bija pirmā šāda veida informācija, kas deva objektīvus datus. Ja pētījums būtu veikts, izmantojot, piemēram, sociālos tīklus vai diasporas organizāciju kontaktus, kā to iepriekš darījuši citi pētnieki, šis cipars būtu ļoti “uzpūsts”.
Pērnā gada nogalē veiktajā pētījumā, kurā aptaujājām vairāk nekā 6000 no Latvijas izbraukušo, atkal uzdevām jautājumu par to, vai esat diasporas biedrs, un pozitīvas atbildes saņēmām jau no 18% respondentu.
Aktīvāk diasporas organizācijās iesaistās tā saucamā vecā diaspora. Tai izmirstot, sagaidāms, ka līdzdarbošanās procents kritīs, jo jaunā diaspora dažādās diasporas organizācijās iesaistās mazāk. Taču redzams, ka iesaistīto procents pieaug. Tā ir pozitīva ziņa.
Tomēr ir viena ne tik pozitīva pārmaiņa. Jau 2016. gadā latviešu skaits diasporas organizācijās bija nesamērojami lielāks nekā citu, no Latvijas izbraukušo tautību pārstāvju skaits – 95%. Diemžēl arī 2019. gada pētījumā redzam – situācija nav uzlabojusies un mazākumtautību emigranti diasporas organizācijās iesaistās ārkārtīgi reti.
Iespējams, viņi sevi neidentificē ar Latviju.
Problēma ir tāda, ka bieži vien mūsu pirmās asociācijas ar diasporas organizācijām saistās ar latviešu valodas, latviešu kultūras uzturēšanu. Šīs aktivitātes, protams, Latvijas mazākumtautību emigrantiem ir mazāk saistošas. Tieši tādēļ viens no mūsu pētījuma secinājumiem bija, ka diasporas organizācijām ir jākļūst atvērtākām arī pret citu tautību cilvēkiem. Es nerunāju tikai par Latvijas mazākumtautību emigrantiem, kuri bieži vien jūtas piederīgi Latvijai un meklē iespēju saglabāt saikni ar Latviju, bet arī par ārvalstīs dzīvojošo latviešu dzīvesbiedriem, kas nereti ir citas tautības.
Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla uzrunā pirms pētījumu prezentācijas teica, ka galvenokārt tiek domāts, kā ārvalstīs nosargāt latviešu valodu, taču vajadzētu pieņemt reālo situāciju, ka daudzās ģimenēs ir angliski runājoši dzīvesbiedri, un pasākumus organizēt divās valodās.
Mums varbūt nevajag būt tik jutīgiem uz latviešu valodu, jo realitāte ir tāda, kāda tā ir. Protams, kopjam un rūpējamies par latviešu valodu, taču diasporas pasākumiem ir jākļūst iekļaujošākiem. Bieži vien, runājot ar mazākumtautību pārstāvjiem, intervijās redzam, ka daudzi ir Latvijas patrioti, vēlas iesaistīties, un svarīgi ir viņus neatgrūst.
Savu prezentāciju sākāt ar jautājumu: Vai Latvijai ir diaspora jeb tikai atsevišķu emigrantu kopums? Kāda, jūsuprāt, ir atbilde uz šo jautājumu?
Ja runājam par tā saucamo veco diasporu – kara laikā izbraukušiem Latvijas valstspiederīgajiem un viņu pēctečiem –, tad tā ir diaspora. Ja runājam par jauno emigrāciju, tad tas diemžēl drīzāk ir atsevišķu emigrantu kopums.
Vecajai diasporai bija ļoti izteikts kopīgais pārdzīvojums, kopīgā vēsture, kopienas izjūta. Ļoti spēcīga vēlme palikt kopā, saglabāt latviešu valodu un kultūru.
Jaunajai emigrantu paaudzei ir daudz individuālistiskākas tendences, jo īpaši, ja skatāmies uz jauniešiem – viņiem ir daudzas citas aktivitātes, ar kurām nodarboties jaunajā mītnes zemē. Viņi labprāt grib uzzināt par citām kultūrām un tikties ar vietējiem, un latviskajam ir mazāka, simboliska nozīme. Tādēļ diasporas organizācijām ir svarīgi rēķināties, ka jaunā emigrācija ir citādāka, un mēģināt pielāgoties vajadzībām, kādas ir šiem aizbraucējiem. Organizācijām vairāk vajadzētu palīdzēt praktisku jautājumu risināšanā, kā arī piedāvāt daudzveidīgus citus pasākumus un aktivitātes, kas nav saistītas tikai ar latviskumu, identitāti, kultūru. Tādi jau šobrīd ir, tomēr to varētu būt vairāk, piemēram, sports, grāmatu klubi, dažādas hobiju aktivitātes u.tml.
Jūs darbojaties diasporas konsultatīvajā padomē, regulāri sniedzat ieteikumus politikas veidotājiem par migrācijas un reemigrācijas jautājumiem. Pētījumu prezentācijas ievadrunā Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica minēja, ka patlaban notiek darbs pie Diasporas rīcības plāna 2021.–2023. gadam. Ko ieteiktu tajā iekļaut?
Darbs diasporas konsultatīvajā padomē ar rīcībpolitikas dokumentiem noris ļoti konstruktīvi, un mūsu pētījumi, es ceru, ir devuši ierosmi daudzām uz diasporu vērstām aktivitātēm, norādījuši uz jautājumiem, kas ir jārisina. Diasporas politika ir viena no tām, kur patiešām varam teikt, ka tā ir balstīta pierādījumos. Ar saviem pētījumiem palīdzam saprast, kas satrauc un ko tieši vajag diasporai.
Kas attiecas uz topošo rīcības plānu, pētījuma prezentācijā jau minēju, ka jāatsakās no domas, ka būs vienots informācijas kanāls visai diasporai. Pētījums rāda, ka dzīvojam sociālo tīklu sabiedrībā, ka informācija tiek nodota privātā veidā caur personīgiem kanāliem, caur atsevišķiem viedokļu līderiem sociālajos portālos. Ir jāmaina priekšstats par to, kā komunicēt ar diasporu – tas ir viens no pētījuma būtiskiem atzinumiem.
Otra lieta – jaunai diasporai nešķiet saistoša formālā puse. Svarīgi turpināt sniegt atbalstu diasporas aktivitāšu individuāliem projektiem, t.i., mazi projekti par nelielām summām ir ļoti nozīmīgi, jo atdzīvina individuālās, privātās iniciatīvas un vienlaikus demonstrē, ka valstij tas ir nozīmīgi un svarīgi.
Neviens no ministrijas vai pētniekiem nepateiks, kas diasporai ir svarīgi. Tā pati vislabāk var izjust un saprast to, kas ir svarīgi, un izdomāt sev svarīgas aktivitātes, kuras mums pat prātā neienāktu.
Iepriekšējos pētījumos diasporas pārstāvji kā būtisku priekšnoteikumu, lai varētu atgriezties, minēja informācijas, vienas pieturas aģentūras tūkumu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 2018. gada martā sāka reemigrācijas pilotprojektu, izveidojot piecu reģionālo reemigrācijas koordinatoru tīklu. Tas deva augļus – no 2018. gada marta vidus līdz 2019. gada decembra beigām Latvijā atgriezušās 388 ģimenes jeb 1055 cilvēki.
Tieši reemigrācijas koordinatoru ieviešana bija tā ideja, par kuru, balstoties uz pētījumiem, aktīvi aģitējām. Tas ir ļoti svarīgi un cilvēkiem vajadzīgi. Man ir prieks, ka reemigrācijas koordinatori veiksmīgi darbojas un palīdz emigrantiem atgriezties.
Tas, ko vairāk gribētu redzēt, ir plašāka informācija gan par reģionālajiem koordinatoriem, gan par citu valsts sniegto atbalstu – valodas kursiem, grantu uzņēmējdarbības uzsākšanai u.c. Mūsu pētījums parāda, ka diasporas informētība diemžēl ir mazāka, nekā varētu cerēt – lielākā daļa par atbalstu neko nezina. To secinājām jau savulaik, kad runājām par reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu – tikai puse vispār bija par to dzirdējusi. Lai atbalsts būtu efektīvs un palīdzētu emigrantiem, ir ļoti svarīgi, lai šī informācija sasniegtu mērķa grupu.
Kāpēc vispār būtu jāiegulda diasporā, kāpēc tas ir svarīgi?
Ja nebūtu valsts atbalsta diasporas skolām, latviešu valodas uzturēšanai, nometnēm, dažādiem kultūras kolektīviem u.tml., tad daudziem diasporas pārstāvjiem, īpaši bērniem, zustu saikne ar Latviju, viņi vairs neuzskatītu sevi par latviešiem. Līdz ar to latviešu diaspora būtu mazāka.
Saikni ar diasporu ir svarīgi saglabāt, jo tā palielina atgriešanās iespējas – cilvēks, kas ir aizmirsis valodu, kas vairs nejūt piesaisti Latvijai, visticamāk, vairs neatgriezīsies. Papildus, pat ja cilvēks neatgriežas, ir dažādi veidi, kā ir iespējams veidot sadarbību, piemēram, zinātnes, uzņēmējdarbības, kultūras, izglītības nozares darbinieku tīklošanās. Tās ir lielas iespējas, it sevišķi tādai mazai tautai kā latviešiem.
Pētījumā Diasporas ieguldījums Latvijā un tā apzināšanas iespējas minēts, ka viena no aktīvākajām valstīm, kas iegulda diasporas politikā, ir Ķīna, jo apzinās – diaspora ir arī liels spēks, valsts tēls, iespējas.
Diasporas politika eksistē arī daudzās citās valstīs – Francijā, Vācijā, Ungārijā, Polijā u.c. Ja šādu politiku īsteno bagātākās valstis, Latvija nevar atļauties to nedarīt. Savi cilvēki ir jātur savā orbītā, nedrīkstam viņus pazaudēt, jo jau tā esam tik maz.
Tātad diaspora nav tikai zaudējums?
Pētījumos esam konstatējuši: ja cilvēki ir aizbraukuši, tas nenozīmē, ka viņi mums ir zuduši – lielākā daļa jūtas piederīgi Latvijai un interesējas par to, kas Latvijā notiek, seko līdzi ziņām. Latvijā ir palikuši tuvinieki un draugi, viņi grib zināt, kā šeit viss attīstās. Viņiem nav vienalga, kas notiek Latvijā, lai arī ne vienmēr apmierina politiskā un ekonomiskā situācija Latvijā.
Diasporas un migrācijas pētījumu centram ir bijuši pētījumi par diasporas zinātnieku, uzņēmēju ieinteresētību iesaistīties un palīdzēt Latvijai. Visur redzam pozitīvo gatavību palīdzēt Latvijai – lielākā daļa to dara labprāt. Bieži vien runājam par naudas pārvedumiem, bet diasporas ieguldījums ir daudz plašāks un daudzpusīgāks. Valsts uzdevums ir radīt iespējas un novērtēt to atbalstu, ko sniedz diaspora.
Pērnā gada sākumā stājās spēkā Diasporas likums, kura tapšanā līdzdarbojāties. Ko tas ir devis saiknē ar diasporu?
Likums noregulēja daudzus sasāpējušos jautājumus. Piemēram, Latvijas valstspiederīgie, kuri dzīvo ārvalstī, papildus savai dzīvesvietas adresei varēs norādīt arī adresi Latvijā [saistītie grozījumi Dzīvesvietas deklarēšanas likumā stāsies spēkā 2021. gada 1. jūlijā – red.]. Tas ir ļoti svarīgi, lai skolā varētu reģistrēt bērnu vai iegūt autovadītāja apliecību.
Likums noregulēja arī jautājumu par pabalstiem un pensijām, lai atbraucēji nebūtu zaudētājos un tas nekavētu atgriešanos Latvijā.
Tagad pašvaldību vēlēšanās būs iespēja balsot arī attālināti. Tie ir tikai daži no piemēriem.
Diasporas konsultatīvajā padomē, kuras izveidi paredz likums, visiem sadarbojoties, Ārlietu ministrijas vadībā tiek veikts darbs pie praktiskām lietām, kas cilvēkiem ir svarīgas.
Pētījumu prezentācijā izskanēja, ka diaspora augs arī turpmāk, jo ārvalstīs ir labi atalgots darbs. Cik lielā mērā koronavīrusa izraisītā ekonomikas lejupslīde to ietekmēs?
Grūti pateikt, kā aizbraukšanu ietekmēs koronavīruss. Piekrītu Latvijas Bankas ekonomista Oļega Krasnopjorova veiktajai analīzei, ka nav pamata gaidīt, ka šī krīze palielinās emigrācijas apjomus. Mana ekspektācija ir, ka drīzāk notiks otrādi – nedaudz palielināsies atbraucēju skaits. Jebkura krīze zināmā mērā ir vērtību pārvērtēšana. Latvija tika galā ar Covid-19 situāciju labāk nekā citas valstis – tas arī ir rādītājs.
Pasākumi, kurus tagad darām reemigrācijas veicināšanai, ir ļoti svarīgi un būtiski, bet diemžēl tos vajadzēja ieviest daudz ātrāk un intensīvāk. Pētījumi skaidri parāda: jo ilgāku laiku cilvēki pavada ārzemēs, jo mazāka iespēja, ka viņi atgriezīsies, jo viņi iesakņojas, pierod, atrod darbu, iemācās valodu u.tml.
Kopš lielā emigrācijas viļņa 2009. gadā ir pagājuši desmit gadi, aizbraukušie jau ir iesakņojušies, un iespēja, ka viņi atgriezīsies, ir maza. Tomēr svarīgi, kā jau minēju, šos cilvēkus nepazaudēt, pat ja viņi neatgriezīsies Latvijā.
