Tāpēc šobrīd “Centrs Dardedze” aicina Latvijas valdību izskatīt iespēju pievienoties globālajai kustībai, kas izveidota ar mērķi novērst vardarbību pret bērniem, un izmantot to kā platformu, lai uzsāktu mērķtiecīgus uzlabojumus Latvijas bērnu aizsardzības sistēmā.
Vardarbība pret bērniem nav nekas jauns – fiziska, emocionāla vardarbība, bērnu seksuāla izmantošana un pamešana novārtā ir problēmas, kas sastopamas visos laikos un visās sabiedrībās. Šī vardarbība ir sastopama mājās, skolās, internetā, sabiedrībā un kopumā tiesību aizsardzības sistēmā, kurai būtu bērns jāpasargā. Dažkārt tā ir redzama un dzirdama, taču biežāk – nemanāma, kā vīruss. Taču tāpēc vien, ka vardarbība pret bērniem ir izplatīta, tā nekļūst normāla vai pieņemama – vardarbība ir novēršama, ja vien mēs esam gatavi to novērst.
Vardarbības sekas
Vardarbība iedragā jebkādus pozitīvus ieguldījumus bērnos. Tā grauj bērnu veselību, izglītības iespējas un neļauj viņiem pilnībā izmantot savu potenciālu. Tā atstāj negatīvas sekas uz visu cilvēka dzīvi, veicina atkarību veidošanos, palielina iespējamību, ka cilvēks kļūs par upuri vai vardarbības veicēju arī pieaugušā vecumā, un vardarbības apburtais loks bieži tiek nodots arī nākamajai paaudzei. Vardarbība rada arī nozīmīgu ekonomisko slogu – aprēķināts, ka fiziskas, emocionālas un seksuālas vardarbības ietekme globāli rada septiņus triljonus dolārus lielus zaudējumus gadā1.
Bērniem, kas cietuši, būs nepieciešams daudz vairāk palīdzības no veselības aprūpes, izglītības, kā arī sociālā budžeta, un šīs izmaksas būs ievērojami lielākas nekā tās, kas vajadzīgas vardarbības prevencijai.
Dati
Pasaules dati ir skarbi: katrs otrais bērns cieš no vardarbības. Ik pēc septiņām minūtēm kāds nepilngadīgais mirst vardarbības dēļ. Bērni ar īpašām vajadzībām cieš no vardarbības četras reizes biežāk nekā citi bērni. Bērnībā no seksuālas izmantošanas cietusi katra piektā meitene un katrs desmitais zēns. Ja bērniem ir attīstības traucējumi, iespēja ciest no seksuālas izmantošanas pieaug līdz 68% meitenēm un 30% zēniem.2
Diemžēl mēs nezinām, kāda ir aktuālā situācija Latvijā. Jā, zinām par tiem bērniem, kuri ir nonākuši policijas vai rehabilitācijas centru redzeslokā: 2019. gadā Valsts policija fiksējusi 546 gadījumus, kad bērni ir cietuši no noziedzīga nodarījuma (visbiežāk no seksuālas izmantošanas – 36,1% gadījumu, kam seko cietsirdība un vardarbība – 19,2% gadījumu), un saskaņā ar Labklājības ministrijas informāciju vidēji gadā 2000 bērnu saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa.
Pēdējais Pasaules veselības organizācijas pētījums par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi notika tālajā 2011. gadā un kopš tā laika nav atkārtots. Latvijā nav regulāru, sistemātisku pētījumu par vardarbību pret bērniem, kas ļautu izvērtēt tendences un ieviest pierādījumos balstītus pasākumus vardarbības novēršanai.
Atbildība
Protams, nevar teikt, ka Latvijā bērnu labā nekas netiktu darīts. Bērnu aizsardzības jomā sava nozīmīga loma ir Labklājības ministrijai, Tieslietu ministrijai, Iekšlietu ministrijai, Veselības ministrijai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai un Valsts policijai, prevencijas jomā teorētiski liela nozīme būtu arī Izglītības ministrijai. Taču institūcijas, kurām jāuzņemas atbildība pārraudzīt bērnu aizsardzības jomu kopumā un jāveido saskaņota valsts bērnu aizsardzības politika, sadarbojas ārkārtīgi vāji un lēni. Spilgts piemērs: iepriekšējās Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes tika veidotas 2011.–2017. gadam. Kopš 2018. gada spēkā esošas politikas šajā jomā Latvijā nav.
Sadarbība
Tas, ko dažādu jomu profesionāļi uzskata par vardarbību, kādas pazīmes meklē un kā tālāk rīkojas, joprojām atšķiras atkarībā no profesionāļu izglītības, pārstāvētās iestādes un citiem faktoriem – praksē jūtamas atšķirības policijas, sociālās jomas, izglītības un veselības aprūpes speciālistu skatījumā.
Lai neviens bērns sociālā riska situācijā nepaliktu nepamanīts, ārkārtīgi būtiska ir skaidra un sistemātiska informācijas apmaiņa, taču nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēma (NPAIS) joprojām netiek izmantota pietiekami plaši un nav savietojama ar dažādām citām sistēmām, ko lieto, piemēram, sociālie darbinieki pašvaldībās.
Tāpat arī nav atrisināts jautājums par to, kā policijas vai veselības aprūpes speciālists nodod informāciju sociālajiem darbiniekiem, kuriem ir ļoti būtiska loma vardarbības prevencijā. Informācijas ievākšana, sistematizēšana, analizēšana un apmaiņa par bērniem joprojām paliek uz konkrētu speciālistu sirdsapziņas – daži informēs kolēģi citā iestādē, citi – ne. Joprojām trūkst vienotu, efektīvu rīcības algoritmu vardarbības novēršanai.
Prevencija
Šobrīd lielākā daļa pasaules un arī Latvijas speciālistu ir sapratuši: koncentrēties tikai uz “ugunsgrēku dzēšanu” – palīdzēšanu bērniem, kas jau ir cietuši no vardarbības, – nav efektīvi. Līdzās šai palīdzībai ārkārtīgi liela nozīme ir tieši preventīvajiem pasākumiem, lai vardarbība nenotiktu. Piemēram, citās Eiropas valstīs jau pirmsskolā un skolā obligātā mācību programma ietver mācības par drošu un cieņpilnu saskarsmi ar citiem cilvēkiem, savukārt Latvijā tas ir atstāts nevalstiskā sektora “entuziastu” ziņā.
Tikai tad, kad Latvija OECD pētījumā sasniedza skumjo 1. vietu pasaulē vienaudžu savstarpējās vardarbības (mobinga) jomā, valstiskā līmenī parādījās apjausma, ka skolās vajadzētu nopietni par šo problēmu runāt. Mēs Latvijā patiešām neesam unikāli – daudzās valstīs jau ir ieviesti risinājumi (piemēram, balstoties uz PVO izstrādāto metodisko materiālu, INSPIRE septiņām stratēģijām3) preventīvai vardarbības novēršanai, un šobrīd arī pie mums valsts rīcības plānos ir jāievieš pierādījumos balstīta pieeja.
Tas ir ieguldījums, kas atmaksājas: vardarbības novēršana ne tikai pasargās bērnus – tā palīdzēs ģimenēm, stiprinās sabiedrību un cels valsts produktivitāti. Diemžēl sistemātisku, pētījumos balstītu un budžetā ietvertu vardarbības prevencijas plānu Latvijā nav.
Globālai problēmai ir globāli risinājumi
Kā redzams, ir dziļas sistēmiskas problēmas, kas jau gadu desmitiem traucē Latvijai efektīvi novērst vardarbību pret bērniem. Taču līdzīgu ceļu gājušas daudzas valstis, un daļa no tām jau atradušas efektīvas metodes un risinājumus. Mums nav viss jāizgudro no jauna. Lai līdz 2030. gadam īstenotu vienu no ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem – novērst visa veida vardarbību pret bērniem (mērķis 16.2.), izveidota kustība “Global Partnership to End Violence Against Children” (“Globālā partnerība, lai novērstu vardarbību pret bērniem”).
Tā izveidota ar mērķi panākt valstu politisko apņemšanos, veicināt pieredzes apmaiņu un sniegt piekļuvi citās valstīs pārbaudītiem risinājumiem, lai novērstu vardarbību pret bērniem. Šīs zināšanas varam adaptēt savai situācijai. Mēs aicinām arī Latvijas valdību izskatīt iespēju pievienoties globālās partnerības “Ceļa meklētāju” (“Pathfinding”) valstīm un izmantot to kā sākumu fundamentālām, mērķtiecīgām pārmaiņām bērnu aizsardzības jomā.
Neatkarīgi no tā, cik ātri pasaule izcīnīs cīņu ar Covid-19, vardarbība pret bērniem joprojām notiek. Tā nemazinās, gluži pretēji – spriedzes apstākļos tā pieaug, kā arī kļūst vēl grūtāk pamanāma un novēršama. Aicinām uz politiski izlēmīgu rīcību – iekļaut šo problēmu Latvijas politisko prioritāšu sarakstā, jo tā ietekmē ārkārtīgi daudzas dzīves pašos pamatos.
Viedoklis pausts “Centra Dardedze” valdes – Agneses Sladzevskas, Lailas Balodes un Gunas Jomas – atklātajā vēstulē valsts augstākajām amatpersonām (Valsts prezidentam, Ministru prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai).
1 Pereznieto, Paola et al. “The costs and economic impact of violence against children.” ODI and ChildFund Alliance. September 2014: https://www.odi.org/publications/8845-costs-and-economic-impactviolence-against-children.
2 https://www.end-violence.org/sites/default/files/paragraphs/download/Key%20Messages_Long_0.pdf
3 https://www.who.int/violence_injury_prevention/violence/inspire-package/en/
