Kā tiek izsludināta pandēmija, proti, kādi ir kritēriji?
Pandēmijas kritēriji ir samērā izplūduši, un atbilde var būt diezgan sarežģīta. To pašu gan var teikt arī par epidēmijas jēdzienu. Īpaši, ja jēdzienu attiecina arī uz neinfekcijas slimībām, piemēram, traumu epidēmija. Parasti kritērijs ir slimības biežums noteiktas populācijas grupu, valstu un globālo reģionu robežās noteiktā laika posmā, proti, ja tas pārsniedz sagaidāmo jeb paredzamo lielumu.
No tā izriet šāds sarindojums: endēmija (caurmērā stabils biežums); uzliesmojums (saslimstības pieaugums ierobežotā specifiskā populācijā); epidēmija (uzliesmojums plašākā populācijā, teritorijā) un pandēmija (saslimstība ietver vairākus kontinentus vai Pasaules Veselības organizācijas (PVO) reģionus).
Šie jēdzieni ir arī saistīti ar konkrētām slimībām un slimību grupām. Piemēram, attiecībā uz respiratorajiem vīrusiem PVO pandēmiju izsludina pēc ekspertu lēmuma, ja tiek sasniegta problēmas attīstības 6. fāze: saslimstības pieaugums ir valstīs, kuras pārstāv vairākus PVO reģionus.1
Vai PVO paziņojums 11. martā par to, ka Covid-19 izplatība ir sasniegusi pandēmijas apmēru, ir organizācijas dalībvalstīm juridiski saistošs? Vai arī tālākā rīcība balstās veselajā saprātā, ja tā var teikt?
Jāpiezīmē, ka PVO ir negatīva pieredze ar pārsteidzīgu gripas varianta pandēmijas izsludināšanu 2009. gadā, tādēļ šoreiz eksperti bija ļoti uzmanīgi un pat nedaudz vilcinājās.
Taču PVO ir organizācija, kurai nav likumdošanas tiesību. Valstis, balstoties uz ekspertu ieteiktajiem labākajiem iespējamajiem zinātniskajiem kritērijiem, pieņem deklaratīvus dokumentus, kuri kalpo kā vadlīnijas. Tātad PVO ir ekspertu, padomdevēju loma, kura nav saistoša dalībvalstīm.
Piemēram, PVO Latvijai jau sen iesaka noteiktus veselības aprūpes finansēšanas principus, kurus Latvija ignorē. Tomēr Covid-19 pandēmijas gadījumā absolūtais pasaules valstu vairākums, arī Latvija, seko PVO rekomendācijām. To var arī nosaukt par balstīšanos veselajā saprātā.
Vai šāda apmēra pandēmija var beigties tikai ar ierobežojošiem pasākumiem vien? Tiek runāts, ka tā beigsies tikai tad, ja izdosies izstrādāt vakcīnu, uz ko jāgaida vismaz gads, vai ja sabiedrībai izveidosies t. s. ganāmpulka imunitāte. Bet kā šī imunitāte var izveidoties, ja cilvēki ir spiesti distancēties? Kas, jūsuprāt, notiks tālāk, kādi ir iespējamie scenāriji?
Katras pandēmijas un epidēmijas attīstība, gaita un iznākums ir specifiski atšķirīgs. To ietekmē dažādi faktori. Piemēram, ierosinātāja, kas šajā gadījuma ir vīruss, bioloģiskās īpašības – mutēšanās spēja, slimības pārneses ceļi un lipīgums, ko mēra ar specifiskiem rādītājiem, piemēram, skartību (no angļu valodas – attack rate) un potenciālo slimnieku bioloģiskajiem, demogrāfiskajiem un sociālajiem raksturlielumiem, piemēram, kāda ir imunitāte, iedzīvotāju blīvums, saskarsmes un higiēnas paradumi u. c. faktori.
Covid-19 ir lipīga infekcijas slimība, kura pamatā tiek pārnesta gaisa pilienu ceļā. Jo mazāka ir šīs pārneses iespēja, jo mazāks risks saslimt. Tā kā citu saslimstības ierobežošanas iespēju mums nav, tad šim profilakses mehānismam kopā ar aktīvu testēšanu un neatpazītu slimnieku atklāšanu un izolēšanu šobrīd ir izšķirīga nozīme.
Par daudziem prognozi ietekmējošiem faktoriem, arī imunitātes veidošanos un tās noturīgumu un vīrusa mutācijām, šobrīd ir pārāk maz zināmā, lai kaut ko secinātu. Taču kolektīvās imunitātes (no angļu valodas – herd immunity) jautājumā ir arī morāli ētiskais un, iespējams, arī ekonomiskais aspekts. Var retoriski jautāt, vai mēs tiešām esam gatavi ziedot 1,4% vai pat 8% sešdesmitgadīgu un vecāku cilvēku dzīvību (ja potenciāli saslimst 80% cilvēku), lai veidotos kolektīvā imunitāte.2
Itāliešiem šie visu vecumu letalitātes dati ir vēl dramatiskāki. Kā jau iepriekš minēju, šībrīža pandēmijas attīstības modelēšana ir pārāk nedroša daudzu nezināmo un nepilnīgo datu dēļ. Jebkura modelēšana balstās uz iepriekšējo pieredzi. Taču Covid-19 ir jauna slimība un šādas pieredzes nav. Analoģija ar citām slimībām, visticamāk, neder.
Bieži izskan arguments, ka no gripas mirst daudz vairāk cilvēku, bet valdības šādus ierobežojumus neievieš. Vai šīs situācijas var salīdzināt?
Salīdzināt nevar slimības raksturlielumu dēļ, no kuriem vissvarīgākais ir letalitāte (angliski – case fatality). Covid-19 gadījumā tā ir ievērojami augstāka nekā gripai (ap 0,1%). Es gribētu citēt Maiami Universitātes zinātņu doktora Šiguja Ruana (Shigui Ruan) un līdzautoru rakstīto:
“Lai gan jaunu cilvēku letalitāte ir zema, ir skaidrs – jebkādi minējumi, ka Covid-19 līdzinās gripai, ir kļūdaini: pat 20–29 gadu vecuma grupā ar SARS-CoV-2 inficēto grupā mirstība ir 33 reizes lielāka nekā sezonālajai gripai”.3
Ir valstis, kurās aktīvi veic arī asimptomātisko iedzīvotāju testēšanu. Kāpēc šajā gadījumā tas varētu būt svarīgi vai ne tik svarīgi? Cik efektīva ir stingra robežu slēgšana? Kā redzam, gan Polijā, gan Lietuvā saslimstība ir krietni augstāka nekā Latvijā.
Robežu slēgšana ir izšķirīga līdz tam brīdim, kamēr vīruss nekontrolēti necirkulē iedzīvotāju vidū. Ja šobrīd atvērtu robežas ceļotājiem, arī tad ievērojami pieaugtu slimu nediagnosticētu cilvēku pieplūdums no valstīm, kurās saslimstība ir ievērojami lielāka. Iespējams, Polija un Lietuva nokavēja un arī testēšanas aktivitāte bija zemāka nekā mums. Lai gan arī nejaušības faktoram ir nozīme.
Asimptomātiska testēšana ir izmaksu efektivitātes jautājums. Ja resursi būtu neierobežoti, kas pēc ekonomikas likumiem nav iespējams, vai populācija būtu ļoti maza – kā Islandes gadījumā –, tad šāda pieeja būtu ideāla.
Kā vērtējat dažādu valstu pieeju cīņā pret Covid-19 krīzi? Kas ir nostrādājis, kas ne? Vai var teikt, ka, piemēram, Dienvidkorejā un Taivānā šī problēma ir atrisināta?
Problēma būs atrisināta tikai tad, ja nebūs neviena jauna gadījuma vai arī absolūtais vairākums cilvēku būs vakcinēti. Ne Dienvidkorejā, ne Taivānā vai lielajā Ķīnā šī problēma nav atrisināta, taču tiek maksimāli ierobežota un kontrolēta. Diemžēl tas panākts ar ļoti ierobežojošiem pasākumiem, kuri, jā, ir pierādījuši savu efektivitāti. Piemēram, Dienvidkorejā par karantīnas pārkāpumu ir piemērojams 1750 ASV dolāru sods, kā arī viens gads cietumā. Tāpat tur ieviesta totāla slimnieku izsekošana ar mobilo sakaru palīdzību.
Diemžēl valstis ar liberālāku pieeju ir bijušas spiestas ierobežojumus pakāpeniski palielināt. Ne velti atsevišķi sociālo zinātņu pārstāvji situāciju raksturo kā draudu demokrātijai.
Kā vērtējat līdzšinējos Latvijas valdības centienus ierobežot slimības izplatību? Vai Latvijai ir paveicies, vai tomēr visai mērenā slimības izplatība ir pūliņu rezultāts?
Lai gan atsevišķus veiksmes elementus izslēgt nevar, tomēr mūsu valsts profesionāļi, valdība un sabiedrība kopumā ir rīkojusies ļoti aktīvi ar savlaicīgu un politiski drosmīgu, atbildīgu rīcību. Nešaubos, ka pašreizējais rezultāts ir šo pūliņu rezultāts. Īpaši jāuzteic SPKC veselības profesionāļu, infektologu, Veselības ministrijas ierēdņu, kā arī veselības ministres Ilzes Viņķeles veikums. Laimīgā izņēmuma kārtā ministre ir arī izglītots augsta līmeņa sabiedrības veselības speciālists, kas nebūt tā nav bijis iepriekšējās valdībās.
Kādi ir riski, ja ierobežojumus, padodoties sabiedrības un uzņēmēju spiedienam, atcels par ātru?
Viens no grūtākajiem politiķu jautājumiem ir salīdzinošs risku izvērtējums. Ekonomikas bremzēšanās un sabrukuma risks jāsalīdzina ar veselības sistēmas sabrukuma un liela mirstības riska pieaugumu. Un arī šeit diez vai matemātiski precīza atbilde ir iespējama. Ja nav šīs kolektīvās imunitātes, tad pietiek ar vienu ierosinātāja nēsātāju kinoteātrī vai baznīcā, kā Dienvidkorejas gadījumā, lai saslimstība dramatiski pieaugtu.
Kas varētu būt lielākais izaicinājums Latvijai turpmākajās nedēļās?
Tā varētu būt grūti prognozējamā attīstības dinamika. Jāpatur prātā, ka šībrīža saslimstība atspoguļo inficēšanos vidēji pirms divām nedēļām. Tā kā jau divas nedēļas Latvijā ir slimības pārneses ierobežojoši pasākumi un pieaugošas intensitātes testēšana, tad ir pamats piesardzīgam optimismam. Vēl mums noderīga ir jaunākā informācija par to, ka slimība vidēji ilgst 24,7 dienas līdz izrakstīšanās brīdim no slimnīcas, bet vidēji 17,8 dienas, ja tā beidzas ar nāvi.
Informatīvajā telpā parādījušies dažādi pieņēmumi par slimības Covid-19 izplatību. Piemēram, ka Latvijā cilvēki ir izturīgāki, jo pieraduši pie skarbāka klimata un sezonālām vīrusu saslimšanām, mūsu reģionā ir atšķirīgi ēšanas paradumi nekā Vidusjūras reģionā, kur dominē ogļhidrātiem bagāts uzturs, u. tml. izdomājumi. Tāpēc jautājums ir – kā epidemioloģijas eksperti skaidro šos atšķirīgos mirstības procentus, kuri Dienvideiropā ir sasnieguši diezgan dramatisku apmēru?
Šāds apgalvojums gan ir absolūti nepamatots. Tam nav ne mazāko pierādījumu kā arī elementāra izpratne par infekcijas procesa dabu neļauj saskatīt šajā apgalvojumā loģiku. Atšķirības saslimstības un mirstības biežumā skaidrojamas ar jau iepriekš minētajiem faktoriem: strauja vai novēlota slimības izplatīšanās ierobežošana, agrīna slimnieku atklāšanas aktivitāte (testēšana), veselības aprūpes sistēmas gatavība, sociālās paražas un prakse, arī personiskās brīvības pakļaušana sabiedrības veselības interesēm.
Vēl pēdējā jautājuma kontekstā jāatzīmē, ka ārkārtas stāvoklis ir ļoti labvēlīga augsne gan viltus ziņām, gan nekompetentiem spriedelējumiem – pat no atsevišķu ārstu puses, kuriem studiju laikā bijušas grūtības apgūt sabiedrības veselības, epidemioloģijas un pierādījumos balstītas medicīnas pamatus.
1 Plašāk: Pasaules Veselības organizācijas sagatavotais slimību izplatības fāžu apraksts (angļu valodā).
2 Osterweil N. Case Fatality Rate for COVID-19 Near 1.4%, Increases with Age. Medscape.com, 31.03.2020.
3 Turpat.
