Nav īsti skaidrs, kāds ir Covid-19 pandēmijas apmērs un letalitāte. Kāpēc to ir tik grūti noteikt un atšķirības starp dažādu valstu datiem ir tik lielas?
Valstis atšķiras ar to, kā tās veic Covid-19 testus. Dažās valstīs testēšana pieejama visai populācijai: katrs tai var pieteikties bez ārsta nosūtījuma, vai arī nosūtījumu var ļoti viegli saņemt – piemēram, ja ir paaugstināta temperatūra. Ja to turklāt var izdarīt bez maksas, ir skaidrs, ka testu būs daudz vairāk nekā tad, ja tiek testētas specifiskas riska grupas, kā tas ir, piemēram, Latvijā un Lietuvā.
Jāatzīst, esam pandēmijas pašā sākumā: pēdējos 100 gados cilvēce ar kaut ko tādu nav saskārusies, un daudzos gadījumos īsti nezinām, kā rīkoties. Katru dienu uzzinām kaut ko jaunu, piemēram, par riska grupām. No sākuma uzskatīja, ka pie tām pieder tikai vecāki cilvēki un tie, kuriem ir blakusslimības, piemēram, diabēts, taču tagad kļuvis skaidrs, ka pie riska kategorijām pieskaitāmi arī vīrieši vecumā no 35 līdz 50 gadiem, un varbūt ar laiku parādīsies arī citas grupas. Problēma ir jauna, un situācija pastāvīgi mainās, tāpēc valstīm vēl nav stratēģijas, kā apkopot statistiku un kādas ārstniecības metodes izvēlēties, faktiski nevienā ziņā nav vienotas stratēģijas. Arī par sejas maskām: sākumā uzskatīja, ka tās nav nepieciešamas, bet tagad – ka tomēr ir vajadzīgas.
Arī Pasaules veselības organizācija (PVO) sākumā nezināja, kā rīkoties. Tāpēc pasaulē nav vienotas stratēģijas, kā cīnīties ar Covid-19. Ja tādas nav, nevar būt arī vienotu datu par šo slimību.
Kāpēc PVO valstīm tomēr nav noteikusi vismaz vienotus testēšanas kritērijus?
PVO nevar noteikt vienādu rīcību visām valstīm, jo atšķiras šo valstu resursi un ekonomiskās iespējas. Testi maksā naudu. Izveidot kopēju stratēģiju tik daudzām un tik atšķirīgām valstīm ir ļoti sarežģīti.
Testi arī ir atšķirīgi, un ne visi fiksē slimību vienādi. Ir zināmi gadījumi, kad cilvēks jau ir slimnīcā un pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas aparātiem, bet Covid-19 infekciju viņam uzrāda tikai sestais vai septītais tests. Neviens arī nezina, kāpēc daži slimo bez redzamiem simptomiem. Šie cilvēki statistikai paslīd garām. Par saslimšanu uzzinām vai nu tad, kad pārbaudām kādu noteiktu populāciju – slimnīcu nodaļas, patversmes u. tml. –, vai arī gadījumos ar acīmredzamu saslimšanu. To, kāpēc vieni slimo vieglāk, bet citi smagāk, arī pagaidām nezinām.
Covid-19 slimības bīstamību parāda tās letalitātes līmenis. Cik precīzi to ir iespējams fiksēt?
Arī to ir grūti noteikt. Neesmu pārliecināta, ka visiem, kuri nomirst savās mājās, veic Covid-19 testu. Ir zināms, ka šī slimība rada ne tikai plaušu, bet arī sirds un nieru problēmas. Ir cilvēki, kuri Covid-19 dēļ piedzīvo insultu. Tātad pagaidām nezinām ne to, cik ir saslimušo, ne to, cik cilvēku no šīs slimības īsti ir nomiruši – pamatojoties uz šiem diviem faktoriem, tiek aprēķināta letalitāte.
Kā vērtējama Latvijas valdības līdzšinējā pieeja Covid-19 izplatības novēršanā un nupat, 7. maijā, pieņemtie lēmumi, kas paredz atcelt dažādus ierobežojumus?
Neņemot vērā nelielas nianses, valdības rīcība, manuprāt, ir bijusi ļoti savlaicīga un pareiza. Jau pašā pandēmijas sākumā, kad daudzi vēl nezināja un neticēja, ka šī slimība nonāks līdz Latvijai, tika slēgtas skolas un noteikti citi ierobežojumi.
Protams, ir svarīgi atrast līdzsvaru, ar ko vairāk riskēt: ar valsts ekonomisko stāvokli vai cilvēku dzīvību. Bieži pieminētais zviedru modelis ir otrais variants, kad tiek pateikts – labi, lai mirst vairāk cilvēku –, ko arī apliecina statiska šajā valstī. Uzskatu, ka atbalstāma ir tāda pieeja, kādu īsteno Latvija: lai ekonomika kādu laiku “krīt”, to varēs atkal pacelt. Taču mirušos cilvēkus atgriezt dzīvē vairs nebūs iespējams. Turklāt nav zināms, vai pret Covid-19 veidojas ilgstoša imunitāte, uz ko cer Zviedrija, īstenojot savu atšķirīgo pieeju.
Cik lielā mērā, domājot par turpmākajiem ierobežojumiem, jāņem vērā sabiedrības psiholoģiskais noskaņojums un noturība?
Valdības seko tam līdzi. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkus noturēt tikai ar sodiem nevar. Tāpēc ir saprotams, ka mūsu valdībai bija jāmeklē iespējas, kā ierobežojumus mīkstināt. Vai bija jāļauj pulcēties 25 cilvēkiem vienuviet? Es nezinu. Varbūt tik strauji samazināt šo ierobežojumu nevajadzēja, vajadzēja sākt no 10 cilvēkiem, to varētu vieglāk kontrolēt. Taču droši vien šāda valdības lēmuma pamatā ir kādi objektīvi faktori.
Ir skaidrs, ka ilgstoši ierobežojumi negatīvi ietekmē cilvēku psihisko stāvokli, pieaug tādu cilvēku skaits, kuri domā par pašnāvību. Ierobežojot ārstniecības iestāžu darbu, var pieaugt mirstība no hroniskām slimībām. Tomēr cilvēkiem jābūt saprātīgiem. Domāju, ka cilvēki pārāk maz baidās no šīs slimības, jo situācija Latvijā ir samērā laba. Un tieši tas izraisa neapmierinātību ar ierobežojumiem, jo viņiem šķiet, ka tie nav nepieciešami. Tiem, kuri sūdzas, ka ierobežojumi ir pārāk grūti un stingri, gribu pateikt – nē, mēs vispār šajā laikā dzīvojam labāk nekā gandrīz visa pasaule. Mūsu ierobežojumi ir ļoti maigi un viegli izpildāmi.
Ir jārēķinās ar veselības ministres teikto: situācija tiks vērtēta četras nedēļas, ja tā atkal pasliktināsies, iepriekšējie ierobežojumi atgriezīsies. Ņemot vērā, ka ir iespējams slimības otrais vilnis, valdībai jo sevišķi jādomā, kā pārliecināt sabiedrību, ka visi ierobežojumi ir saprātīgi un situācijai atbilstoši.
Esat norādījusi, ka vislielākā problēma ir veselības sistēmas kapacitāte. Kā vērtējat Latvijas situāciju šajā ziņā, ņemot vērā, ka vakcīnu pret Covid-19 sola pēc apmēram gada un specifiskie medikamenti netiks radīti ātri?
Nesen veiktā PVO situācijas modelēšana rāda: pēc pēdējām aplēsēm, mums resursu pietiek – pietiks gan gultu, gan cilvēkresursu, lai situāciju kontrolētu. Taču jāsaprot, ka nekāda modelēšana to šobrīd nevar 100% prognozēt.
Kā un vai vispār iespējams aprēķināt veselības sistēmas optimālo kapacitāti, resursus un specifiku turpmāk, ņemot vērā, ka līdzīgas un pat smagākas pandēmijas ar lielu pacientu skaitu var atkārtoties?
Tādu situāciju, kāda radusies saistībā ar Covid-19, līdz šim nevarējām prognozēt, jo tādas pandēmijas nebija pieredzētas jau 100 gadu, nebija pietiekamu datu, ņemot vērā, ka daudzi faktori šajos 100 gados ir mainījušies – gan medicīna, gan cilvēku dzīves apstākļi. To visu ir jāatceras, kad mēģinām kaut ko prognozēt un modelēt situāciju.
Tagad mums jau ir kādi dati, uz kuriem varam balstīties un kurus varam pielāgot jaunām situācijām tuvākajā nākotnē, prognozējot, cik un kādi resursi varētu būt vajadzīgi sliktākajā gadījumā. Teorētiski, mainot parametrus, var modelēt, kas notiks ar veselības aprūpes sistēmas kapacitāti, ja, piemēram, ieteiksim cilvēkiem sēdēt mājās noteiktu laiku. Visinteresantākais statistikā ir tieši modelēšana – mainīt kādus parametrus un paskatīties, kas notiks.
Diemžēl praksē par to nav iespējams iepriekš pārliecināties.
Pagaidām ne, bet drīzumā tas varētu būt iespējams. Kaut vai prognozēt, cik slimnīcas gultu noteiktā situācijā būs nepieciešams. Vēl nedaudz, un es ceru, ka būs iespējams modelēt, kas notiek un kas notiks ar Covid-19. Trīs, četri mēneši, kas patlaban ir pagājuši, kopš par šo slimību tika paziņots, ir stipri par maz, lai savāktu pietiekami daudz datu kaut cik precīzai turpmākās situācijas modelēšanai. Jāņem vērā, ka darīšana ir ar atšķirīgām valstīm, atšķirīgu pieeju un cilvēku uzvedību. Taču ļoti ceru, ka spēsim panākt, lai nākamā krīze, ja tāda būs, nebūtu tik pēkšņa, lai mēs būtu tai vairāk sagatavoti.
Šogad Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē izveidota Baltijā unikāla maģistra studiju programma “Epidemioloģija un medicīniskā statistika”. Ko šī programma piedāvā? Kāda ir epidemioloģijas un medicīnas statistikas perspektīva?
Modernā epidemioloģija ir diezgan jauna zinātne, kas pēdējā laikā piedzīvojusi ļoti strauju attīstību. Pēdējos 20 gadus arvien vairāk epidemiologu nodarbojas ar pētījumiem un prognozēm. Epidemioloģija ir saistīta ar medicīnisko statistiku, ko arī piedāvāsim apgūt savā studiju programmā. Pasaulē ļoti strauji pieaug jaunās zināšanas, attīstās ģenētiskās analīzes, sākušas strādāt biobankas – būs ļoti daudz jomu, kurās izmantot mūsu piedāvātās specialitātes zināšanas. Mērķis ir sagatavot epidemiologus, kuri varēs strādāt pasaules līmenī.
Jūnijā sāksim iestājpārbaudījumus. Gatavojamies uzņemt studentus no dažādām zinātņu jomām. Rēķināmies, ka viņi diezgan ievērojami atšķirsies: daļa nāks, piemēram, no māszinībām vai bioloģijas jomas un vairāk pārzinās cilvēka ķermeni, savukārt daļa būs matemātiķi un, visticamāk, labāk orientēsies statistikas jomā. Iestājpārbaudījumus rīkojam nevis tāpēc, lai pārliecinātos, vai students var iestāties mūsu programmā, bet galvenokārt tāpēc, lai labāk pielāgotu studiju kursus jau iegūtajai specialitātei. Ar katru studentu strādāsim individuāli.
