Atbilde sagatavota sadarbībā ar Latvijas Dzīvokļu īpašnieku biedrību asociāciju “Mājoklis”. Skaidro asociācijas valdes priekšsēdētāja Dace Vārna: “Jautājumā aprakstītajā situācijā būtiski nošķirt dzīvokļu īpašnieku kopības savstarpējos lēmumus un normatīvajos aktos noteiktās jaunā īpašnieka atbildības robežas.  

Ja runa ir par zemes nomas maksas parādu, kas saistīts ar dzīvojamās mājas lietošanu, tad jāņem vērā Civillikums, tostarp Civillikuma 1268. pants, kas paredz: “Par reālnastas parādiem atbild nekustamais īpašums, un tādēļ katram tā jaunam īpašniekam jānomaksā šie sava priekšgājēja parādi, bet ne vairāk kā par trim gadiem pirms tā pārejas.” 

Tas nozīmē, ka jaunā dzīvokļa īpašnieka atbildība par iepriekšējā īpašnieka saistībām nav neierobežota. Līdz ar to dzīvokļu īpašnieku kopība ar savu lēmumu nevar paplašināt jaunā īpašnieka civiltiesisko atbildību plašāk, nekā to paredz normatīvie akti. Kopības lēmums nevar būt pretrunā imperatīvām Civillikuma normām. Tādējādi, ja kopība pieņemtu lēmumu uzlikt jaunajam īpašniekam pienākumu pilnā apmērā segt zemes nomas parādus, kas uzkrājušies kopš 2013. gada, neatkarīgi no īpašuma iegūšanas brīža, šāds lēmums varētu tikt atzīts par prettiesisku tiktāl, ciktāl tas pārsniedz normatīvajos aktos noteikto atbildības robežu. Vienlaikus praksē ir jāvērtē, kāds ir konkrētā maksājuma juridiskais raksturs, vai tas kvalificējams kā reālnasta, kā formulēts “Valsts nekustamo īpašumu” līgums un kādas saistības tajā uzņēmusies pati kopība.

Otrkārt, kopība var pieņemt lēmumu par kopējā parāda apmaksas kārtību mājas ietvaros, taču šāds lēmums pats par sevi automātiski neatceļ atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības iebilst pret prettiesisku vai nesamērīgu maksājuma pienākumu. 

Treškārt, jāņem vērā arī Dzīvokļa īpašuma likuma regulējums par jaunā īpašnieka atbildību attiecībā uz noteiktiem ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanu saistītiem maksājumiem. Taču arī šeit normatīvie akti paredz konkrētas robežas, nevis neierobežotu atbildību par visiem vēsturiskajiem parādiem.”