Šī pandēmija, visticamāk, mainīs pieeju veselības aprūpes sistēmas organizācijai. Vai tam piekrītat, un kādi, Jūsuprāt, ir iespējamie scenāriji? Kas šīs krīzes dēļ varētu mainīties?
Koronovīrusa pandēmija parādīja vairākas būtiskas lietas, kas ir svarīgas veselības aprūpes sistēmas organizācijai. Tā ir algoritmu ievērošana – vienota rīcība, sadarbība, kas spēlē ļoti lielu lomu. Ceru, ka no šīs situācijas būsim mācījušies, ka vienota rīcība, algoritmu lietošana ir būtiska ne tikai pandēmijas apkarošanai, bet arī visai veselības aprūpes sistēmas organizācijai.
Tā ir mūsu sistēmas nepilnība – nav skaidru algoritmu dažādu slimību gadījumos. Tas attiecas arī uz hroniskām, neinfekcijas slimībām, kas ir ļoti liels slogs sabiedrībai.
Vai pandēmija ir atklājusi Latvijas veselības aprūpes sistēmas trūkumus vai varbūt arī kādas stiprās puses? Nevar noliegt, ka pagaidām slimības izplatību izdodas noturēt mērenu.
Šajā laikā esam parādījuši to, ka varam veikt pasākumus pasaules līmenī. To jau Latvijā iepriekš ir pierādījušas atsevišķas veselības aprūpes iestādes, klīnikas un medicīnas speciālisti – Latvijā tie ir ļoti augstā līmenī. Šie speciālisti ir jāuzklausa, un viņiem ir jārada iespēja sadarboties.
Ir iestādes, kas spēj nodrošināt labu aprūpi. Izgaismojas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta stiprās puses. Tas ir viens no perspektīvākajiem un labākajiem Eiropā. Mums ir vienots dienests visā valstī – tā nav visās Eiropas valstīs.
Vājās puses? Pastāvīgas bažas par medicīnas sistēmas kapacitāti. Daļa stingro ierobežojošo pasākumu ir ieviesti tieši šo bažu dēļ. Satraukums ir ne tik daudz par gultu skaitu, cik par pietiekamu ārstu, medicīnas darbinieku personālu, ja krīze izvērstos plašāka.
Esat izteikusies, ka veselības vadības jomā Latvijas “atpalicība ir nenormāla” un Latvija lielāko daļu procesu darot nepareizi. Kā vērtējat valdības rīcību, reaģējot uz epidemioloģisko situāciju pasaulē?
Veselības vadības lomu patlaban varu vērtēt no epidemioloģiskā skatpunkta – tā bija ļoti laba, pareiza un savlaicīga. Jāatzīst, ka kritiskā situācijā spējām reaģēt laikus un veiksmīgi.
Savukārt komandas darbu un integrētu aprūpi standarta situācijās nevar saistīt kopā ar krīzes menedžmentu, kas tiek īstenots pēc citiem principiem.
Kā pandēmija varētu ietekmēt Latvijas veselības aprūpes sistēmu ilgtermiņā? Ko veselības aprūpes organizētājiem vajadzētu secināt pēc tās beigām?
Viens ir algoritmi, otrs – veselības aprūpes sistēmā arvien vairāk tiks izmantoti dažādi integrēti procesi. Piemēram, esam sākuši veidot ģimenes ārstu komandas, un ir svarīgi tālāk saprast attieksmi pret ambulatoro aprūpi. Ir jācer, ka šī aprūpe drīz valstī tiks atjaunota [intervija notika pirms 18. aprīļa, kad stājās spēkā grozījumi veselības ministres I. Viņķeles rīkojumā Nr. 59 “Par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas ierobežošanu ārkārtējās situācijas laikā”, kas paredz daļēji atjaunot ambulatoro pakalpojumu pieejamību. Red. piezīme].
Manuprāt, ir ļoti bīstami krīzes vai sarežģītas situācijas laikā atteikties no plānveida aprūpes, no valsts apmaksātā medicīnas aprūpes groza. Tā bija 2008. gada krīzē. Cerams, ka Latvijā kaut kad mainīsies uzskati un ambulatoro palīdzību neuzskatīsim par kaut ko otršķirīgu, bet gan par pašu būtiskāko.
Ir jāsaprot, ka pēc iespējas vairāk, arī tagad, ir jāsniedz iedzīvotājiem primārā medicīniskā aprūpe, kas ir ģimenes ārsts, un plānveida palīdzība, kas ir atbilstoši speciālisti, dienas stacionāra pakalpojumi. Par šo jautājumu ir nopietni jādomā. Tā ir efektīvākā palīdzība arī izmaksu ziņā. Šobrīd ļoti jāuzmanās no tā, lai neielaistu hroniskās slimības. Cilvēki, kuriem ir nepieciešama regulāra medicīniskā palīdzība, tā arī jāsaņem, lai krīze nepasliktinātu viņu veselību.
Kāpēc ar Covid-19 pandēmiju tā īsti šobrīd netiek galā pat pasaules labākās, bagātākās veselības aprūpes sistēmas?
Grūti spriest. Iespējams, tā bija novēlota rīcība. Svarīgs ir arī iedzīvotāju daudzums valstī. Latvijas priekšrocība – mazs iedzīvotāju skaits un koncentrācija.
Svarīgs ir arī cilvēku vispārējais veselības stāvoklis. Piemēram, vācieši domā, ka viņu valsts iedzīvotājiem veselība ir laba. Neesot tik daudz cilvēku ar hroniskām un neizārstētām slimībām, tur veselības aprūpes sistēma tiek galā vieglāk.
Vēl viens būtisks akcents ir atbilstošu metožu izmantošana. Vislabākais ir cilvēku apjomīga testēšana. Arī Latvijā to sāka veikt laikus. Testēšana noteikti jāturpina, īpaši tām riska grupām, kas vairāk saskaras ar citiem cilvēkiem, piemēram, veselības aprūpes sistēmas darbiniekiem. Ir atzīts, ka, palielinot testēšanu par 1%, par pusprocentu var novērst mirstību.
Pasaules Ekonomikas foruma pētījums rāda, ka vairākums cilvēku Covid-19 uztver kā ekonomikas, nevis veselības aprūpes sistēmas problēmu. Kāds ir jūsu viedoklis: ko Covid-19 apdraud vairāk – ekonomiku vai sabiedrības veselību?
Covid-19 apdraud gan ekonomiku, gan sabiedrības veselību. Medicīnas aprūpes sistēmai tā ir mazāka problēma – svarīgi, lai ir slimnīcas, gultasvietas, tehnoloģiskais aprīkojums. Taču daudz vairāk pandēmija apdraud sabiedrības veselību kopumā un caur to – arī ekonomiku. Sabiedrības veselība nav tikai veselības sistēma, tā ir tikai viena daļa. Svarīga ir profilakse, cilvēku līdzestība, dzīvesveids, sociāli ekonomiskie apstākļi, izglītības sistēma un citas lietas, no kurām ir atkarīga sabiedrības veselība.
Pandēmija šobrīd ekonomiku ietekmē ievērojami. Ja ierobežojošie pasākumi beigsies, varēsim iedzīvināt arī ekonomiku. Taču jautājums paliek par sabiedrības veselību, no kuras atkarīgas darbaspējas un produktivitāte, kas tiešā veidā ietekmē valsts ekonomiku.
ASV pētniecības centra “Institute for Health Metrics and Evaluation” publicētie dati liecina: Latvijā Covid-19 nāves gadījumu augstākais punkts tiek prognozēts 24. aprīlī, kad mirstība var sasniegt vairākus desmitus cilvēku dienā.
Ar ekonomiskās modelēšanas palīdzību prognozes var izdarīt, bet lielā mērā tā ir īstenības vienkāršošana. Situācijas attīstības scenāriji lielā mērā ir atkarīgi no katras valsts un ierobežojošiem pasākumiem. Ja turpinām norobežoties, pašizolēties, veikt testēšanu riska grupās, tad varam arī nepiedzīvot šādu prognozēto uzliesmojumu. Tas ir atkarīgs no pasākumiem, kurus veicam katrs pats un kuri tiek veikti veselības aprūpes sistēmā.
9. aprīlī valdība universitāšu slimnīcu pamatkapitālu palielināšanai atvēlēja 14 miljonus eiro, lai kāpinātu testēšanas jaudu, pārprofilētu nodaļas, iepirktu gultas, plaušu ventilācijas iekārtas, anestēzijas aparatūru u. c. Cik tālredzīgi ir veidot šādas rezerves, ja pandēmijas kulminācija tomēr izrādīsies aiz muguras?
Man nav pieejami šādi aprēķini, tāpēc ir diezgan grūti vērtēt šādu soli. Latvijā patlaban gultu noslodze ir ļoti maza. Veselības ministrija ziņoja: kopumā ir pieejams 1000 gultu (ieskaitot arī reģionālās slimnīcas). Ja patlaban Covid-19 slimnieku ārstēšanai tiek izmantots mazāk nekā 100 gultu, vai gultu pirkšana bija pats akūtākais jautājums?
Bet ir jāsaprot, ka Latvija joprojām ir orientēta uz stacionāro aprūpi. Pēc krīzes vajadzētu izlemt, ko darām tālāk ar stacionāro un ambulatoro aprūpi. Joprojām uzsveru, ka ir jāstiprina dažādas aprūpes formas ārpus slimnīcām.
Pētnieki uzskata, ka globalizācijai ir un arvien vairāk būs būtiska ietekme uz veselību un veselības aprūpi un ka veselības ekonomikas izaicinājums ir iesaistīties šīs problēmas risināšanā. Kā, jūsuprāt, globalizācija ietekmēs nākotni? Kā un vai vispār varētu nodrošināties pret nākamajām pandēmijām?
Iedzīvotāju mobilitāte nosaka nepieciešamību pēc veselības pakalpojumu globalizācijas. Jau šobrīd šī krīze vairāk iezīmēs šo procesu būtību, kad ir nepieciešama nevis konkurence, bet gan sadarbība valstu starpā un labas prakses pārņemšana. Veselības ekonomikas principi nozīmē darīt lietas maksimāli efektīvi, bet ar mazākām izmaksām.
Latvijas veselības aprūpes sistēmai būtu jādomā, kādā kvalitātes līmenī tiek sniegti medicīnas pakalpojumi – vai tie atbilst starptautiskajām prasībām. Jautājums ir par ārstniecības iestāžu akreditāciju, kas ir ļoti būtiski globālajos procesos: Latvijā medicīnas iestādes nav akreditētas starptautiskajā līmenī.
Ļoti grūti ir nodrošināties pret pandēmijām, nevar aizslēgt robežas. Infekciju var pārnest visdažādākajos veidos – dzīvnieki, putni u. c. Notiekošais liek aizdomāties – nevar cerēt, ka nākotnē infekcijas varēs stipri ierobežot. Taču ir svarīgi veikt pareizos pasākumus tur, kur tas iespējams, piemēram, laikus cīnīties ar HIV vai tuberkulozi.
Jūs daudz esat runājusi par nepilnībām kvalitātes vadības sistēmas ieviešanā ārstniecības iestādēs Latvijā. Vai kvalitātes sistēmas trūkums Latvijā šobrīd ir īpaši “sāpīgs” – kā tas izpaužas?
Par kvalitātes vadības sistēmu vislabāk patlaban var spriest stacionāros – cik tie ir gatavi sniegt pakalpojumu, un kādā līmenī tas tiek nodrošināts. Es domāju ne tik daudz par tehnoloģijām, kas ir pieejamas. Kvalitātes vadības sistēma lielā mērā ir saistīta ar cilvēkiem, procesu un rezultātu. Pēc krīzes noteikti ir jāatgriežas pie jautājuma par kvalitātes vadības sistēmas ieviešanu, pie līmeņa uzlabošanas, skaidri saprotot, kādā līmenī katru pakalpojumu esam spējīgi un gribam sniegt.
Šis jautājums ir saistīts arī ar darbinieku noslodzi. Latvijā šobrīd medmāsu un ārstu skaita proporcija ir daudz sliktāka nekā vidēji Eiropā, nerunājot nemaz par Ziemeļvalstīm. Medmāsu Latvijā ir par maz, iespējams, personāla trūkuma dēļ ir grūti veikt kādu sarežģītu operāciju. Tāpēc jāsaprot, kādu resursu trūkst, lai nodrošinātu uzraudzību, pēctecību, pakalpojuma integrāciju starp dažādiem aprūpes līmeņiem. Veselības aprūpes sistēma būtu jāvērtē pēc tā, kā tiek nodrošināta kvalitāte un sasniegts noteikts rezultāts.
Kā veselības jautājumi, piemēram, infekcijas slimības vai aptaukošanās, ietekmē nozares, kas nav saistītas ar veselību?
Pasaulē ļoti tiek stimulētas cilvēku pašu spējas tikt galā ar savu fizisko un garīgo veselību, īpaši hronisko slimību gadījumā. Pēdējos gados, piemēram, pieaug cukura diabēta pacientu skaits. To pat sāk dēvēt par nākotnes pandēmiju. Arī Latvijā ir augsts procents bērnu, kuriem ir liekais svars, kuri ir aptaukojušies. Tas, protams, ir saistīts ar pašu indivīdu rīcību, bet arī veselības aprūpes sistēmai kopumā šim jautājumam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība, lai būtu pieejama savlaicīga un efektīva ārstēšana.
Uzmanība īpaši jāpievērš cilvēkiem, kuriem vienlaikus ir vairākas hroniskas slimības. Šie pacienti veselības aprūpes sistēmai izmaksā daudz dārgāk, ja slimības tiek ielaistas un pacienti biežāk izvēlas izmantot neatliekamo medicīnisko palīdzību. Dati Latvijā šajā ziņā nav iepriecinoši – ir daudz nevajadzīgu stacionēšanas gadījumu, neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu, bieži tiek lietoti neatbilstoši medikamenti – tas liecina par nepieciešamību veselības aprūpes sistēmu veidot pacientam pieejamāku un saprotamāku.
Vai, jūsuprāt, šajā krīzes situācijā ir lietderīgi turpināt virzīt pretrunīgi vērtētās reformas – mainīt mediķu atalgojuma sistēmu un veselības aprūpes finansēšanas modeli?
Šie jautājumi ir būtiski un pēc krīzes jāturpina risināt. Nepieciešams ilgtspējīgs veselības aprūpes finansēšanas modelis, kas lielā mērā ir saistīts gan ar valsts apmaksāto pakalpojumu grozu, gan arī ar tarifu veidošanu. Tas ir primāri, atalgojuma sistēmas jautājums jārisina paralēli, bet tas ir pakārtots kopējai pakalpojumu apmaksas sistēmai, caur kuru ārstniecības iestādes tiek finansētas un kura veido noteiktus viena vai cita veida stimulus.
Šobrīd jāieklausās epidemiologos, bet, gatavojoties krīzes beigām, jāņem vērā arī ekonomisti. Kā veselības ekonomika var palīdzēt risināt problēmas veselības aprūpes jomā?
Resursi ir ierobežoti, un tie tādi būs visu laiku, īpaši Latvijā. Krīze parādīja: lai sasniegtu mērķi – ierobežot mirstību –, izvēlējāmies pareizākos risinājumus: norobežošanos, testēšanu. Arī turpmāk ir ļoti būtiski saprast, kādi ir svarīgākie pasākumi, lai uzlabotu cilvēku veselību un mazinātu mirstību no citām slimībām. Ir jāpiedāvā pilnīgas diagnostikas metodes, rehabilitācijas pakalpojumi, laikus jāuzsāk ārstēšanās u. c.
Ir būtiski turpināt virzību uz mērķi, jo Latvijā mirstība no konkrētām hroniskām slimībām ir lielāka nekā daudzās Eiropas valstīs – Latvijā ik gadu mirst vairāk un ātrāk nekā vidēji Eiropā. Veselības problēmu risināšanā svarīgi ņemt vērā mūsu valsts sociālo nevienlīdzību, augstos nabadzības rādītājus pensijas vecuma cilvēku grupā un nepieciešamību nodrošināt efektīvākos pakalpojumus un to pieejamību. Veselības ekonomikas instrumentiem pēckrīzes periodā būs arvien lielāka nozīme atklātu un saprotamu lēmumu pieņemšanā par veselības budžetu.
