Par “Covid-19” patlaban tiek sniegta visai pretrunīga informācija – tiek vēstīts gan tas, ka šis vīruss pieder pie jau pazīstamās koronavīrusu grupas un slimības simptomi ir līdzīgi gripai, gan tas, ka jaunais vīruss vēl nav pietiekami izpētīts. Kas īsti patlaban ir zināms? Ko no šī vīrusa varam sagaidīt?
Par šo vīrusu joprojām nezinām pietiekami daudz, lai varētu izdarīt uz pierādījumiem balstītus tālejošus un pat mirkļa secinājums. Koronavīrusu grupa ir zināma, tajā ir ap 40 dažādu vīrusu. No tiem, ieskaitot SARS un MERS, “Covid-19” izraisītājs ir trešais, ko varam saistīt ar cilvēka veselību. “Covid-19” ir slimības nosaukumus, bet vīrusu, kas ierosina slimību, virusologi apzīmē kā SARS CoV2, jo tas ir ļoti līdzīgs (par 80%) iepriekšējās SARS epidēmijas (tā izcēlās 2002.–2003. gadā) izraisītājam.
Ņemot vērā, ka tas līdz šim bijis konstatēts dzīvniekiem un ir pārvarējis sugu barjeru, secināms, ka vīruss varētu būt diezgan spēcīgs. Otrkārt, cilvēkiem pret to nav izveidojušās nekādas speciālas antivielas. Treškārt, vēl nezinām, vai šis vīruss izplatās tikai gaisa pilienu ceļā, kā tas šobrīd izskatās. Gaisa pilienu ceļu pilnīgi un kategoriski nobremzēt nevar.
Cik lielā mērā ir apzināti “Covid-19” izraisītās saslimšanas radītie riski un iespējamās komplikācijas?
Tikai daļēji. Ņemot vērā, ka ir reģistrēti jau vairāk nekā 100 000 saslimušo, ir pirmās publikācijas, kurās vīruss analizēts no klīniskā un simptomu viedokļa un kuru dēļ tiek vilktas paralēles ar gripu – nepatīkama sajūta kaklā, klepus, paaugstināta temperatūra, vispārēja “salauztības” sajūta, nespēks. Taču šādi simptomi piemīt daudzām slimībām. Arī elpošanas problēmas, plaušu karsonis, ar kuru daudzi tagad miruši. Nekādu īpašāku “Covid-19” simptomu neviens pagaidām nav norādījis.
Vai jaunatklātais vīruss pēc savas klīniskās gaitas un simptomiem ir agresīvāks par gripu?
Par galarezultātiem vēl nevarētu runāt. Trešdien Pasaules veselības organizācija ziņoja, ka mirstība no “Covid-19” sasniegusi 3%, kas ir mazliet vairāk nekā gripai. Taču briesmas ir tādas, ka gripa ir sen zināma, mēs šo slimību mākam vienkārši diagnosticēt – to pašu vēl nevar sacīt par koronavīrusu.
Ir skaidrs, ka tie 90 000 reģistrēto nav visi saslimušie. Vieni nemaz nezina, ka ir slimi, citi to slēpj, jo negrib sēdēt karantīnā. Un vēl – Ķīnā, kur pacientu ir visvairāk, ir vieni mirstības rādītāji, bet Itālijā citi – daudz augstāki. Vēl citi rādītāji ir Irānā. Līdz ar to par kādu vidējo skaitli runāt īsti nemaz nevar.
Neizpratni ir raisījis fakts, ka gripas dēļ pasaulē iet bojā daudz vairāk cilvēku nekā “Covid-19” dēļ. Tādēļ šī vīrusa apkarošanas pasākumi dažu skatījumā ir pārspīlēti.
Tā vis nevar teikt – gripai pasaulē tiek pievērsta ārkārtīgi liela uzmanība, īpaši bagātajās valstīs, kur bez maksas tiek vakcinēti pie visām riska grupām piederošie: visi, kuri vecāki par 65 gadiem, un tie, kuriem ir blakussaslimšanas, tādas kā astma, cukura diabēts, sirdskaites. Piedevām papildus viņus vakcinē ar pneimokokālo vakcīnu pret baktērijām, kas gripas gadījumā var aktivizēties un no kā ir lielākā mirstība. Ja cilvēks no šīs vakcinēšanās atsakās, viņam pasliktinās veselības apdrošināšanas nosacījumi. Ik gadu notiek plašas kampaņas, kurās iedzīvotāji tiek aicināti vakcinēties pret gripu. Arī Latvijā apmaksā vakcināciju pret gripu riska grupām, piemēram, grūtniecēm un bērniem vecumā no 6 līdz 23 mēnešiem [informācija par valsts apmaksātu vakcināciju pret gripu pieejama Nacionālā veselības dienesta mājaslapā, red. piezīme].
Tomēr gripas dēļ gan nepieredzam tik aktīvus pretpasākumus – inficēto vai potenciāli inficēto cilvēku izolēšanu, apzināšanu u. tml.
Tas ir tāpēc, ka šo jauno vīrusu vēl īsti nepazīstam. Infektoloģijā ir tā – no tā, kas ir nezināms, labāk ir stipri vairāk piesargāties nekā nevajadzīgi riskēt.
Der atcerēties, ka no infekcijas slimībām, mēra, bakām un citām slimībām pasaulē bijis daudz vairāk mirušo nekā no visiem kariem kopā. “Covid-19” izraisošais vīruss, par laimi, šobrīd neizskatās tik agresīvs, taču pirmajās nedēļās, kad Ķīnā sākās saslimšana, to nezinājām. Faktiski mums jābūt pateicīgiem šai valstij un tur iedibinātajai kārtībai. Esmu kādu laiku dzīvojusi Ķīnā, un tur ir tā – ja ir pateikts, kā jādara, visi tā arī rīkojas. Ja Latvijā tagad pateiktu, ka nevajag iziet no mājas karantīnas dēļ, domāju, būtu cilvēku pilnas ielas.
Cik liela ir iespējamība, ka “Covid-19” kļūs nekontrolējams un izplatīsies – par spīti visiem pretpasākumiem? Kādi faktori to var noteikt?
Jo ilgāk spēsim bremzēt vīrusa izplatības straujumu, jo vairāk cilvēkiem radīsies antivielas, papildinot mūsu kopējo spēju turēties pret šo slimību. Jo vairāk vīrusu aizkavēsim, jo mazāka iespēja tam izraisīt pandēmiju.
Taču tas neizslēdz iespējamību, ka “Covid-19” kļūs par cilvēku populācijā pastāvīgi cirkulējošu vīrusu?
Jā, to nevar izslēgt. Tas var kļūt permanents. Un kāpēc šis vīruss, lai arī ir salīdzināms ar gripu, tāds nav? Pret gripu ir vakcīnas un pavisam konkrētas zāles. Pret “Covid-19” vakcīnas nav un tuvākajā laikā arī nebūs: vīruss ir ļoti mainīgs. Jārēķinās ar vismaz gadu. Arī pret SARS un MERS efektīvu vakcīnu joprojām nav. Taču ir daudz, vairāk nekā 10, vakcīnu pret koronavīrusiem, ar kuriem inficējas dzīvnieki.
Cik ilgu laiku varētu prasīt specifisko vakcīnas medikamentu izstrāde?
Grūti pateikt, jo ļoti mainīgo vīrusu gadījumos tā vienmēr ir bijusi problēma. Tā tas bijis ar HIV, un arī ar gripu nav bijis vienkārši. Labā ziņa ir tāda, ka pretvīrusu preparātu pret jau zināmajām vīrusu slimībām kopumā ir daudz. Starp tiem tiek meklēts kāds medikaments vai medikamentu kombinācijas, kas varētu būt efektīvas arī pret “Covid-19”. Man šķiet interesanti, ka šajā ziņā tiek skatīti arī pretmalārijas līdzekļi, kas ir antiparazitāli līdzekļi, – tie pieder pie pilnīgi citas medikamentu kategorijas. Tātad mūsu rīcībā jau ir medikamentu bāze, kurā meklēt pretlīdzekļus. Piemēram, ir paziņots, ka Ķīnā ir atļauts pielietot medikamentu ar nosaukumu “Favilavir”, kas līdz šim bijis aprobēts 70 cilvēkiem, kuriem bijis efektīvs.
Pret gripu kā preventīvs līdzeklis tika lietots remantadīns. Vai šoreiz ar to varētu būt līdzēts?
Par remantadīna iedarbību neesmu lietas kursā, taču par citiem pretgripas līdzekļiem ir informācija, ka tie “Covid-19” ārstēšanai neder. Arī interferoni, ko lietoja C hepatīta ārstēšanai, nedarbojas. Taču, iespējams, no šiem preparātiem var izveidot kādu, kurš derētu arī pret jauno vīrusu. No “Gilead Sciences” ir ziņojums par “Remdesivir” kā potenciālu kandidātu terapijai. Ar nanotehnoloģijām ir radīts īpašs glikoproteīns, kas pastiprina skābekļa piesaisti orgāniem uz laiku, tādējādi palīdzot pārvarēt akūtu respiratoru distresa sindromu. Remantadīns jau daudzus gadus netiek lietots, jo ir neefektīvs 95–98% gadījumu.
Savulaik telpu dezinficēšanai arī mājas apstākļos lietoja tā dēvēto kalnsaulīti – ultravioletās gaismas lampas. Vai tagad tās būtu lietderīgas?
Šādas lampas ir, un tās lieto, taču es nepārspīlētu ar to izmantošanu mājās. Tā vietā var vēdināt telpas, radot caurvēju, kas vīrusus aiznes.
Izrādās, arvien biežāk vakcīnas, kuras iepriekšējām paaudzēm veiktas bērnībā, vairs nenodrošina nepieciešamo aizsardzību. Kāpēc tā ir? Ko darīt?
Daļa vakcīnu, ko lietoja manai paaudzei, nebija paredzētas ārkārtīgi ilgam laikam, bet 10, 15, 20 gadiem. Tagad ir noskaidrotas divas atšķirīgas lietas – daļa vakcīnu izrādījušās tik efektīvas, ka revakcinācija nav nepieciešama, piemēram, pret B hepatītu un dzelteno drudzi, ar ko pietiek vakcinēties vienreiz mūžā. Taču ir arī pretēji – atklājies, ka vakcīnas, kuras derīgas pieciem gadiem, piemēram, pret ērču encefalītu, veciem cilvēkiem aizsardzību var arī vairs nesniegt un ir jāatkārto ik pēc trim gadiem. Patlaban Rīgas Stradiņa universitātē sadarbībā ar kādu farmācijas kompāniju tiek veikts pētījums par ērču encefalīta vakcīnu efektivitāti dažādās vecuma grupās.
Infektologi Latvijā ir izveidojuši pieaugušo vakcinācijas vadlīnijas, kurās ir aprakstīts, kad un kas ir jārevakcinē vai jāvakcinē no jauna. Mūsu universitātē kolēģe gatavo promocijas darbu, kurā pēta antivielas pret difteriju un masalām pieaugušajiem – to, vai cilvēkiem pietiek dabiskās imunitātes un kāda tai ir saistība ar ģenētiku. Šis darbs, domājams, būs pabeigts nākamgad.
Arī cilvēku dzīves ilguma pieaugums ir viens no faktoriem, kas liek pārskatīt līdzšinējo vakcinācijas kārtību. Pastāv mīts: ja cilvēks ir vecs un nekur vairs daudz nepārvietojas, viņu nevajag vakcinēt. Gluži pretēji – jo cilvēks vecāks, jo vairāk viņam nepieciešama vakcinēšana, lai tad, kad mājās kāds atnes gripu, viņš nenomirst priekšlaikus.
Vai nāksies mainīt vakcinācijas kalendāru?
Bērniem ne, jo viņiem jau ir ļoti atbilstošs kalendārs un vakcīnas, kādas tiek lietotas visā pasaulē. Bet pieaugušajiem gan var būt izmaiņas.
Lielākajai daļai no mums noteikti vairs nav imunitātes pret bakām, kuras pasaulē tika izskaustas 20. gadsimta 70. gados. Pagājušā gada rudenī izskanēja informācija – kādā Krievijas laboratorijā, kurā glabājas baku vīruss, izcēlies ugunsgrēks. Kāpēc šādu sevišķi bīstamu slimību izraisītāji joprojām tiek uzglabāti, un kāds ir risks, ka tie varētu nonākt ārpus laboratorijas?
Uzglabāšanas iemesli ir dažādi. Formālais izskaidrojums – pasaulē pastāv vienošanās par to, kurās laboratorijās un kādas baktērijas vai vīrusi tiek uzglabāti. Tas var būt nepieciešams pētniecībai, arī gadījumam, ja pēkšņi rastos vajadzība pēc baku vakcīnas, lai būtu materiāls, no kā to izgatavot.
Pasaulē ir piecas vai sešas oficiālas laboratorijas, kurās uzglabā baku vīrusu. Tajās ir ārkārtīgi stingri drošības nosacījumi. Taču cilvēces vēsture zina gadījumus, kad laboratoriju darbinieki šad un tad inficējušies arī bez ugunsgrēkiem.
Taču kāpēc gan uzglabāt baku izraisītājus, ja citur pasaulē to vairs nav un slimība nevar atgriezties?
Var gan. Dzīvnieki ar bakām joprojām slimo. Tas gan ir nedaudz atšķirīgs vīruss, tomēr nav izslēgta tā pārceļošana uz cilvēku. Tādēļ esmu par šādu vīrusa uzglabāšanu. Tas ir vajadzīgs nākotnes drošībai.
Kāda ir globālās sasilšanas iespējamā ietekme uz jaunu slimību izraisītāju parādīšanos? Piemēram, vai aizvēsturiskie vīrusi var atbrīvoties no mūžīgā sasaluma?
Balstoties uz faktiem, ir zināms, ka mūžīgā sasaluma slānī vairāki vīrusu saslimšanu ierosinātāji ir konstatēti, piemēram, B hepatīta vīruss un vēl daži citi. Bez šaubām, ja sāksies atkušana, mums nezināmu slimību parādīšanos nevar izslēgt.
Taču šādā situācijā labvēlīgāka vide var veidoties arī tiem vīrusiem, kurus jau zinām: ja palielināsies ūdens klājums, malārijas odiem vai holeras vibrioniem radīsies labvēlīga vide vietās, kur to līdz šim nav bijis.
Kādas ir malārijas izplatīšanās iespējas Latvijā?
Malārijas izplatībai ir vajadzīgs tikai infekcijas avots – ar malāriju slims cilvēks, no kura ods varētu padzerties asinis. Malāriju pārnēsāt spējīgi odi Latvijā jau ir, bet vēl nav malārijas. Taču pēc Otrā pasaules kara, kad Latvijā iebrauca daudzi viesstrādnieki no Āzijas ar hronisku malāriju, viņus sakoda odi, slimību pārnesot arī uz diezgan daudziem vietējiem iedzīvotājiem.
Tātad, ja Latvijā atkal ierodas lielāks skaits inficētu viesstrādnieku, par ko tagad daudz tiek diskutēts, un viņi ir inficēti, tas var atkārtoties?
Jā. Un, ja nebūs kārtīgas ziemas, – vēl jo vairāk.
Globālā sasilšana Latvijā rada labvēlīgus apstākļus arī ērču izplatībai un pat jaunu to sugu ienākšanai. Vai būtu jānodrošina vairāk bezmaksas vakcināciju pret ērču encefalītu?
Atbildēšu, iespējams, ciniski. Ērču encefalīts ir sabiedriski maz bīstama slimība – tā neizplatās gaisa pilienu ceļā un no viena cilvēka citam. Tātad par vakcinēšanos pret ērču encefalītu ir atbildīgs katrs pats – ja cilvēks grib, viņš samaksā un vakcinējas, bet, ja ne, tad izvēlas riskēt un slimot. Cilvēki negrib tērēt naudu savai veselībai – labāk jauna kleita nekā jauna vakcīna. Potēt pieaugušos pret encefalītu par valsts līdzekļiem, kad valstij nav tam brīvu līdzekļu... Valstij, protams, ir jābrīdina par encefalītu, jāinformē par to un jārūpējas, lai cilvēki var nopirkt komercvakcīnas. Der zināt, ka 26 novados, kas 2020. gadā atzīti par ērču encefalīta endēmiskajām teritorijām, tiek nodrošināta valsts apmaksāta vakcinācija bērniem līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai [plašāka informācija Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā, red. piezīme].
Pret ērču pārnēsāto laima slimību vakcīnas joprojām nav. Vai pārskatāmā nākotnē tāda varētu parādīties?
Laima slimību izraisa nevis vīruss, kā tas ir ar encefalītu, bet gan baktērija – borēlija. Vakcīna pret vienu no to sugām bija izveidota, bet blakņu dēļ netika ieviesta. Pret borēlijām cīnās ar antibakteriāliem līdzekļiem – ja tos laikus sāk lietot, no slimības attīstības bieži var izsargāties.
Kā vērtējams sabiedrības imunizācijas stāvoklis Latvijā kopumā?
Bērnu imunizācijā kopumā tas ir labs – viņus vakcinē pret visām nozīmīgākajām infekcijas slimībām, ja vien viņu vecāki no tās nemēģina izvairīties. Pieaugušie vakcinējas nepietiekami, it īpaši salīdzinot ar Ziemeļvalstīm, kur, piemēram, pret gripu vakcinējas 50%, 60% un pat 80%, bet Latvijā tikai 2–3% iedzīvotāju. Tur cilvēki ir sapratuši, ka slimot nav izdevīgi. Gan Latvijā, gan citviet pasaulē diemžēl visai izplatīta ir pretvakcinēšanās kustība, kas liek domāt par organizētu lobiju.
Pasaulē, jo īpaši Latvijā, ir izplatīts pretējs fenomens: pārmērīga antibiotiku lietošana, kas nostiprina baktēriju rezistenci – noturību pret medikamentiem – apstākļos, kad arvien iedarbīgāku antibiotiku radīšanas iespējas nav neierobežotas. Ko darīt?
Tā ir milzīga problēma. Cilvēkiem ir radies priekšstats – ja man kaut kas kait, es tik iedzeršu kādu “antiņu”. Lai ierobežotu antibiotiku lietošanu, ir nepieciešama ļoti kvalitatīva diagnostika. Ja cilvēks saslimst, ārstam vajadzētu būt iespējai dažu stundu laikā pateikt, vai pacientam ir vīrusu infekcija vai bakteriāla infekcija. Un vai vispār ir infekcija. Ja ir bakteriāla infekcija, būtu jābūt iespējai noteikt baktēriju veidu un konkrētas antibiotikas. Ja ir vīruss, antibiotikas nemaz nav jālieto. Taču praksē mums ir tā – kaut ko pacientam iedod un skatās, vai palīdz. Ja nepalīdz, dod kaut ko citu un atkal skatās, kāds būs rezultāts.
Latvijā notiek interesants pētījums “Horizon 2020 Diamonds”, kura laikā tiks apsekoti cilvēki ar paaugstinātu temperatūru. No viņu asins paraugiem izdalīs ģenētisko kodu jeb parakstu un mēģinās pateikt, kādiem ir jābūt mērāmajiem raksturlielumiem, kuri ļaus uzreiz noteikt, ar ko saslimšana saistīta: ar bakterioloģiju, virusoloģiju, parazitoloģiju, varbūt onkoloģiju vai cukura diabētu. Šāds molekulārās signatūras tests ievērojami uzlabotu diagnostikas tempus un ārstniecības iespējas sepses, meningīta un citu nereti dzīvībai bīstamu saslimšanu gadījumos.
Kad pētījums varētu vainagoties ar rezultātiem?
Pagājušā gada beigās to sākām. Domājams, pēc gadiem diviem beigsim.
Cik ilgā laikā šīs metodes izmantošana varētu kļūt par vispārēju praksi?
Grūti pateikt, taču domāju, ka rezistences problēma ir tik nopietna... Baktērijas kļuvušas tik viltīgas, ka tad, ja tikai viena baktērija ir rezistenta, tā ietekmē citas, kuras arī izveido šādu rezistenci.
Kā ir izdevies samazināt tuberkulozes izplatību? Ņemot vērā augsto rezistenci un padomju dispanserizācijas sistēmas likvidēšanu, 90. gados tika paredzēts, ka šī slimība izraisīs katastrofālas sekas.
Tas izdevās, pateicoties tam, ka medikamenti tiek izvēlēti ļoti mērķtiecīgi un to lietošana tiek skrupulozi uzraudzīta. Diagnostika ir kļuvusi daudz ātrāka, pateicoties mūsdienīgām laboratoro analīžu metodēm.
