Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Lai ievērotu ārkārtējās situācijas noteikumus, indivīdam ir ļoti ātri jāizprot savas tiesības un pienākumi. Taču sabiedrībā valdošais satraukums un ārkārtīgi lielais informācijas apjoms var nevis veicināt izpratnes tempu, bet gan to apgrūtināt, secina zvērināts advokāts Mārtiņš Martinsons. Pēc viņa domām, ir svarīgi veicināt diskusiju, lai uzlabotu katra jauna rīkojuma un rīkojuma grozījuma tiesisko un idejisko kvalitāti, tā kopīgiem spēkiem atbilstoši likumdevēja gribai novēršot jebkādas neskaidrības jau pieņemtā regulējumā.
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants noteic, ka “ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības”. Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 2. panta otrā daļa nosaka: “Oficiālā publikācija ir publiski ticama un saistoša. Neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu.”
No minētajām tiesību normām izriet, ka savu tiesību (un arī pienākumu) zināšana un ievērošana ir gan tiesība, gan pienākums. Ievērojot tiesību normu hierarhiju un arī loģisku secinājumu virkni, tiesības zināt (un saprast) savas tiesības tiek nostādītas augstāk par pienākumiem, proti, visupirms valstij ir jānodrošina tiesības un tad ir iespējams pieprasīt ievērot pienākumus.
Ikdienā, līdz pat 2020. gada 11. un 12. martam, kad bija atļauta brīva un neierobežota pārvietošanās un nebija globālas pandēmijas fona emocionālās un fiziskās ietekmes, temps, kādā katra privātpersona apguva un izprata savas tiesības un pienākumus, varēja būt individuāls, ja vien šis temps nebija tik lēns, ka šī iemesla dēļ tika izdarīti likumpārkāpumi.
Tomēr 2020. gada 11. martā Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms Gebreiesuss pasludināja, ka koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 izplatība ir sasniegusi pandēmijas apmērus.
Reaģējot uz šādu paziņojumu un ievērojot vīrusa izplatību visā pasaulē, 12. martā Latvijas Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”. Protams, attīstoties situācijai, minētajā rīkojumā tiek veikti vairāki grozījumi, lai nodrošinātu tā atbilstību un aktualitāti.
Nav jāmeklē īpaši zinātniski izskaidrojumi vai pamatojums tam, ka globālas pandēmijas un ārkārtējas situācijas laikā ikviena persona, atzīst to vai ne, jūt satraukumu – par veselību, par ekonomisko un finansiālo situāciju un arī par cilvēces nākotni kopumā. Satraukuma apmērs ir atkarīgs no katra indivīda personīgajām īpatnībām. Jāpiebilst – lai ievērotu ārkārtējās situācijas noteikumus, indivīdam ļoti ātri jāizprot savas tiesības un pienākumi.
Tomēr sabiedrībā valdošais satraukums un ārkārtīgi lielais informācijas apjoms var nevis veicināt izpratnes tempu un skaidrību, bet gan to apgrūtināt. Vērojot dažādos Ministru kabineta rīkojumus un nozares, uz kurām tie attiecas, atļaušos apgalvot, ka pat pieredzējuši juristi vēl nepaspēj sniegt konsultāciju klientiem vai sagatavot dokumentus, kad regulējums jau ir mainījies.
Turklāt papildus tam, ka tiesību normu izpratnes tempam ir jābūt krietni ātrākam, vēl vairāk izpratni apgrūtina konsultāciju pieejamība – gan finansiālu, gan tīri praktisku iemeslu dēļ.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apstākļus, ārkārtīgi būtiski likumdevējam (šajā gadījumā lielākoties Ministru kabineta līmenī) ir nodrošināt izcilu tiesību normu kvalitāti. Šīm normām ir jābūt pēc iespējas skaidrākām un pārdomātākām.
Attiecībā uz tiesību normu “pārdomātību” jānorāda – protams, lai gan svarīgākais šajā brīdī ir ierobežot slimības izplatību, ne mazāk svarīgi ir saglabāt skatu nākotnē: kā atgūties pēc krīzes pārvarēšanas, kā saglabāt ekonomikas procesus tādus, lai arī tie, ne tikai cilvēki, atveseļotos un nebūtu par iemeslu tam, ka cilvēki mirst nevis no vīrusa, bet gan no bada vai citām slimībām, kuru cēlonis ir hronisks, nevis pēkšņs.
Šajā dienās savā praksē šī viedokļa autors ir saskāries ar lielākām un mazākām, viņaprāt, nepilnībām tiesību normu radīšanā ārkārtējās situācijas apstākļos.
Viena no vispārēja mēroga problēmām ir neprecīza informācijas atspoguļošana plašsaziņas līdzekļos – diemžēl par jau pieņemtu faktu dažreiz tiek pasludināta informācija, kas vēl ir tikai ierosināta.
Vairāki uzņēmēji 36 mēnešu nodokļa samaksas termiņa pagarinājumam gribēja pieteikties, vēl pirms šāda iespēja juridiski bija nostiprināta. Līdzīgi notika ar dīkstāves pabalstu – autors personīgi dzirdēja sadzīvisku sarunu, kurā kāds minēja, ka ir pieteicies dīkstāves pabalstam, kaut arī regulējums vēl nebija pieņemts.
Šāda informācija maldina dažādas sabiedrības grupas, sēj neskaidrību un lieku satraukumu par to, ka kaut kas ir nokavēts, kā arī neveicina likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”, uz kura pamata izdots 2020. gada 12. marta Ministru kabineta rīkojums, mērķu sasniegšanu.
Tāpat arī, analizējot ārkārtējās situācijas regulējumu, ir saskatāmas vairākas sīkākas neprecizitātes un neapdomības, kuras rada domstarpības starp privāttiesību subjektiem, tādā veidā apgrūtinot jau tā saspringto ikdienas darbu.
Piemēram, 2020. gada 27. marta Ministru kabineta rīkojuma Nr. 132 “Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumā Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 1.3. punktā (ar ko sākotnējais rīkojums tiek papildināts ar 4.22.4 punktu) dots deleģējums Ekonomikas ministram ar savu rīkojumu noteikt kritērijus tirdzniecības centriem, uz ko attiecināms Ministru kabineta rīkojums par ierobežojumiem tajos.
Tomēr Ekonomikas ministrs, atsaucoties uz šo deleģējumu un izdodot rīkojumu, ir tieši norādījis, ka Ekonomikas ministra 2020. gada 26. marta rīkojumā sniegtā tirdzniecības centra definīcija ir piemērojama tieši “šī rīkojuma” ietvaros, t. i., kritērijus nav iespējams attiecināt uz Ministru kabineta rīkojumu (bet gan Ekonomikas ministra 2020. gada 20. marta rīkojumu Nr.1-6.1/2020/51).
Minētais radīja neizpratni un pat zināmas domstarpības starp tiesību normu piemērotājiem, tādējādi apgrūtinot jau tā sarežģīto darba režīmu.
Ministru kabinets 2020. gada 26. martā pieņēma noteikumus Nr. 165 “Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem”, kas noteica gan to, kas atzīstami par krīzes skartiem darba devējiem, gan to, kā piemērojams dīkstāves pabalsts.
Tomēr vēl pat līdz šim brīdim spēkā ir arī Ministru kabineta iepriekš pieņemtie noteikumi Nr. 151 un Nr. 152, kas regulē tos pašus jautājumus.
Jāatzīst, ka patiesais iedvesmas avots šī raksta rakstīšanai bija tieši dīkstāves pabalsta regulējums un arī idejiskā jēga, kura izpēte radīja vairākus jautājumus par likumdevēja gribu un mērķi, kā arī regulējuma pārdomātību.
Dīkstāves pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību regulē jau pieminēto 2020. gada 26. marta Ministru kabineta noteikumu Nr. 165 “Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem” 6.–18. punkts.
Izpētot regulējumu, autors ir nonācis pie vairākiem secinājumiem un priekšlikumiem.
1. Rodas iespaids, ka dīkstāves pabalsts tiek piešķirts pa veseliem periodiem: 14.–31. marts; tad pa mēnešiem uz priekšu. Rūpīgāk izpētot regulējumu, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā ievietoto iesniegumu dīkstāves pabalsta saņemšanai, var secināt, ka dīkstāvi iespējams deklarēt arī pa nepilniem mēnešiem – pa periodiem, kurā ir pastāvējusi dīkstāve.
Tomēr sākotnējā izpratne, kas rodas, vienkārši iepazīstoties ar regulējumu, jau raisa nepareizas asociācijas, ka dīkstāvē ir “jānosūta” (šādu terminu autors ir dzirdējis no vairākiem klientiem) uz veselu periodu, un šāda iespaida radīšana noteikti nav kopējās ekonomiskās situācijas interesēs.
2. Publiski izskanējusī informācija, ka dīkstāves pabalstam (acīmredzot par periodu no 14.03. līdz 31.03.2020.) jau pirms 2020. gada marta noslēguma (lai gan to var izdarīt līdz 2020. gada 25. aprīlim) ir pieteikušies aptuveni 500 uzņēmumi, pierāda, ka regulējums un publiskā informācija par to nav veiksmīga, jo, pēc autora domām, nav iespējams konstatēt dīkstāvi par vēl nepienākušu laika posmu (pat ja tās neesamība būtu maz ticama).
Tas arī pierāda, ka daļa uzņēmēju jau konceptuāli ir atteikušies no darbības turpināšanas un piesakās uz visiem iespējamiem periodiem dīkstāves pabalstam, iespējams, neizvērtējot iespēju, par ko autors pastāstīs tālāk. Vēl neskaidrāk šķiet, ka Valsts ieņēmumu dienests nedēļas (kas noslēdzās 2020. gada 27. martā) beigās ziņoja – daži dīkstāves pabalsti jau ir piešķirti.
3. Turpinot dīkstāves pabalsta regulējuma izpēti, autors konstatējis, ka nav iespējams dīkstāves pabalstu pieteikt par noteiktām stundām darba dienas ietvaros. Piemēram, darba apjoms ir samazinājies, līdz ar to darbiniekam pietiek darba 4, nevis 8 stundām.
Ekonomikas asinsrites un valsts budžeta saglabāšanas nolūkā būtu svarīgi, lai uzņēmums turpina nodarbināt darbiniekus vismaz 4 stundas, bet atlikušās četras tiek apmaksātas kā dīkstāves pabalsts. Tomēr likumdevējs šādu iespēju nav paredzējis, jo atbilstoši regulējamam gan vidējā izpeļņa tiek rēķināta uz mēneša aprēķina pamata, gan izmaksa tiek veikta uz mēneša aprēķinu pamata. Pēc autora domām, šī ir viena no būtiskākajām nepārdomātībām “krīzes normatīvajos aktos”, jo veicina uzņēmējus atteikties no darbības iespēju robežās un visus darbiniekus “nosūtīt dīkstāvē”.
Situācijas risinājums būtu gaužām vienkāršs – paredzēt dīkstāves pabalsta piešķiršanu pa stundām un arī vidējās izpeļņas aprēķināšanu pa stundām.
4. Gandrīz vai līdzvērtīgi nav skaidrs, kā iepriekš minētais regulējuma aspekts nosaka dīkstāves pabalsta apmēru. Autors uzskata, ka daļa dīkstāves pabalsta saņēmēju varētu būt visai pārsteigti par dīkstāves pabalsta apmēru, jo Ministru kabineta noteikumu Nr. 165 8. punktā ir iekļauts (varbūt ne visai pamanīts) vārds “bruto”. 75% apmērs tiks izmaksāts no “bruto” darba samaksas, kas nozīmē, ka tiem dīkstāves pabalsta saņēmējiem, kuriem “bruto” darba samaksa ir līdz ~ 900 eiro, izdosies saņemt vairāk nekā darba pienākumu izpildes laikā.
Tāpat arī nav skaidrs, ar kādu mērķi likumdevējs izveidojis situāciju, kurā dīkstāves pabalsts ir izdevīgāks personām, kurām nav apgādājamo, jo dīkstāves pabalstu nekādi neietekmē atvieglojumi par apgādājamiem, bet darba samaksu gan (kaut arī no loģisku apsvērumu viedokļa saprātīgs būtu tieši pretējs risinājums).
Pēc autora domām, ņemot vērā, ka būtu vēlams nodrošināt izdzīvošanu ar pēc vīrusa uzveikšanas, dīkstāves pabalsta apmērs būtu bijis jāpiešķir proporcionāli lielāks tieši tajos gadījumos, kad darbība tomēr tiek saglabāta, lai arī tas prasa lielas pūles. Un, protams, tam ļoti svarīga būtu dīkstāves konstatēšana ar stundu, nevis mēnešu uzskaiti.
Noslēgumā jānorāda, ka autora mērķis ir nevis kritizēt valstiskos centienus nodrošināt ārkārtējās situācijas normatīvo regulējumu (iespējams, ir arī citi diskusijas vērti piemēri), bet gan rosināt diskusiju par šiem jautājumiem, veicinot katra jauna rīkojuma un rīkojumu grozījuma tiesisko un idejisko kvalitāti, kā arī kopīgiem spēkiem novērst jebkādas neskaidrības jau pieņemtā regulējumā, lai piemērotu regulējumu atbilstoši likumdevēja gribai.
***
Redakcijas piezīme: MK rīkojuma Nr.103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" aktuālā versija un citi ar Covid-19 saistītie valdības pieņemtie normatīvie akti ir pieejami vietnes likumi.lv sadaļā “Covid-19”. Visus aktuālos normatīvos aktus oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis" publicē nekavējoties pēc to saņemšanas.
Šī publikācija atspoguļo tikai tās autora viedokli. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
