Kādreiz vecāka gadagājuma ļaudīm bija zināma Ļeņina tēze par masu medijiem kā “informētājiem, organizētājiem un aģitatoriem”. Rodas iespaids, ka Pūces kungs ir atgriezies tieši pie mediju aģitatora funkcijas. Kā citādi dēvēt vienkāršotos teikumus, kuri īsā formā apgalvo, ka sarežģītais novadu reformas jautājums tiek skaidrots skatītājiem un klausītājiem? Vai tā ir neuzticības izteikšana medijiem, kuri nespēj šo jautājumu pienācīgi atspoguļot?
Kāpēc gan šādus reklāmas videoklipus nepārraida, piemēram, tikpat smagās izglītības reformas aģitēšanai ministres Ilgas Šuplinskas izpildījumā? Vai medicīnas problēmu vienkāršotai pasniegšanai ministres Ilzes Viņķeles izpildījumā? Pieļauju, ka viņas neuzticas šādai primitīvai pieejai, bet argumentēšanai un skaidrošanai izmanto tās visas daudzās iespējas, ko sniedz mediji savos ziņu, analītiskajos un diskusiju raidījumos.
Nauda ministrijas apmaksātai aģitācijai nāk no tā paša budžeta maka, no kura tiek finansēti sabiedriskie mediji. Sanāk, ka sabiedrībai par vienu un to pašu jāmaksā dubultā. Turklāt tas notiek laikā, kad intensīvi tiek meklēta nauda sabiedrisko mediju pastāvēšanai, par to tiek lauzti šķēpi debatēs. Rodas gluži nevajadzīgs paradokss, jo tikmēr par šādas aģitācijas finansēšanas lietderību diskusiju nav.
Pūces piemērs ļauj domāt, ka politiķi nespēj iegrožot savu vēlmi panākt, lai medijos izskanētu tikai tas, ko viņi paši vēlas dzirdēt. Garās un daudzās debates par administratīvi teritoriālo reformu gan sabiedriskajos, gan komerciālajos medijos acīmredzot tikai “jauc galvu” skatītājiem. Un tad Pūcem jāpasaka, “kā ir”.
Medijiem sabiedrībā ir viens uzdevums, bet politiķiem – cits. Iejaukšanās ar šādu reklāmu palīdzību mediju darbā politiķim godu nedara. Taču tam ir arī otra puse – vai tiešām medijiem par samaksu jāpārraida jebkura reklāma, kas nes ieņēmumus?
Raksta autore ir bijusī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja.
